“Nav tāda ļaunuma. Ir tikai lietas un radījumi, un kopsakarības, kas saplīst: agri, neglābjami un pēkšņi vai galīgi, pa daļai un ar laiku. Nav arī nekādas īstenības, un nav nekādas fantāzijas. Ir toties emfāžu kontinuitāte, kas spiež mūs turpināt runāt, turēties kājās, iztulkot redzēto, atcerēties un cerēt.”
Aizvēru Bērbeles kāda jauna vācu filosofa aforismu grāmatu un viņu vēroju. Rindas par ļaunuma neesamību biju lasījis skaļi un gaidīju kādu viņas komentāru. Bet viņa tikai noteica: “Tas nenozīmē, ka vārds “ļaunums” būtu bez satura. Gluži pretēji, šis vārds un tā tradicionālā nozīmju sfēra pilnībā izpauž visas tās bēdas un šausmas, ko gadsimtu tecējumā mums nodarījušas netaisnības un pārestības.” Es pārvaicāju varbūt pārāk zobgalīgi: “Mums?”
Vēlāk tai vakarā nolēmām braukt uz Berlīni, kur dzīvoja viņas māte un vecs onkulis, kas visu mūžu pavadījis austrumdaļā un tagad uzsācis vadīt kaut kādu veģetāriešu kafejnīcu ar biezpiena maizītēm, zāļu tējām un guarana dzērieniem netālu no Alexanderplatz. Pirms pāris gadiem biju apciemojis tā saukto jauno Berlīni. Doma pastaigāties gar ledusaukstiem skatlogiem starp ādas žaketēs tērptiem panākumu bērniem mani nemaz nevilināja. Pēkšņi jutu apnikumu pret Bērbeli: kāds viņai sakars ar mani un maniem pētījumiem par vientulības un trausluma tradīciju? Bet drīz vien mīlestības gara aptumsums mani apņēma atkal, un es tiku iesūkts viņas skaistumā. Bet es paguvu paturēt prātā apnikumu un tā tuvumā lokalizēt bēgšanas ceļu nākotnes vajadzībai.
Mēs, protams, varam doties uz Berlīni, es teicu, bet vispirms mums jāatrod Hektors un visiem četriem kopīgi jākontaktējas ar dakteri Kristālu. Viņa piekrita. Taču Hektors, tā teica viņa darbvietā, pieteicis atvaļinājumu, pat neatstājot savu mobilā numuru, - ķeizarisks žests, kas nāca modē pirms pāris gadiem. Mēs ieprogrammējāmies uz gaidīšanu, Bērbele tajā pašā laikā iekārtojās aizvien tuvāk zem manas ādas ar vienu no savām kaulainajām dūrītēm ap manu raustīgo sirdi.
Vakara gaitā, kamēr viņa īsiem posmiem tulkoja, lai ik pa brīdim iegrimtu dīvānā mīlīgi padraudzēties (es neatrodu labāku vārdu šiem mulsinošajiem vieglajiem glāstiem), kā sacīt, ieraudzīju Bērbeli vēlreiz: mazā savādā spogulītī, kas atstutēts pret datoru, blakus augstam grāmatplauktam. Spoguļa ķirškoka rāmis bija izgrebts par varenu pūķi ar zeltītām zvīņām. Pūķis cīnījās pret bruņinieku zirgā, bruņinieka sudraba pīķis virzīts pret nezvēra kalna kristāla aci. Pirmo reizi man Bērbeles galva šķita ikdienišķa un sveša, kā priekšmets un nedaudz atbaidoša: citiem vārdiem - es viņu sajutu īstu nevis kā savas iemīlēšanās apliecinājumu. Tagad nebiju viens ar mentālu bildi un tādēļ jo vairāk iemilējos.
Man ienāca prātā, ka mums - nejaušības bērniem, visiem piemīt kaut kāda dīvainiba: Hektoram vasaras raibumi uz lupām un spilgti sarkani mati; Harijam smails, mezglains deguns un komiski bieza (operešu bandīta) bārda; Bērbeles pārāk vīrišķīgais žoklis un savādi velvētā piere. Un tad es...
Ugunsgrēki mežos veido varenas ainavas. Mežs jau bieži vien retināts, palikuši melni sadeguši koku skeleti, varbūt desmit procentu no sākotnējā sastāva. Tas nav daudz, bet pietiekami, lai varētu gūt intīmu meža sajūtu, manīt neskaidras bažas par apmaldīšanos, just virzienu daudzpusību un atcerēties, ka visi svešie radījumi ir neizdibināmi. Jeb nebezdibināmi! Piemēram, Blēžu Paskālu 1654. gadā īsi pirms otrās atgriešanās, braucot ar karieti, auļojošie zirgi gandrīz iemeta Sēnā. Kopš tās reizes viņš vienmēr savā kreisajā acī redzēja bezdibeni. Šīs bailes no bezdibeņa radīja bagātīgas spekulācijas par dažadu veidu telpiskām fobijām, parasti sakopotas zem nosaukuma agorafobija, bet bieži vien diferencēti kā bailes no virsmām, bailes no augstuma, no lieluma, stāvām nogāzēm, kāpnēm un garuma. Filosofs Viljams Džeimss savā The Principles of Psychology saka, ka visas šīs “bailes” var atvasināt no cilvēka agrākās, viegli ievainojama mērkaķa, eksistences. Nesargātam šķērsot plašu klajumu bija vienkārši bīstami, tāpat kā būt redzamam uz klints bluķa vai tuvoties nezināmiem lieliem priekšmetiem. Atšķirībā no Freida, kas nekad nesaprata iedzimtības nozīmi, man šķiet, ka Džeimss notvēra kaut kādu patiesības dzirksti.
Pēc ugunsgrēka mežā tu jūti visus virzienus, tajā pašā laikā tu redzi daudz tālāk nekā parastā mežā pār kaulaini baltām klintīm un oglēm līdzīgu zemi. Un tas tiešām ir galvu reibinoši: tas ir tā, it kā tu no sava paša skatiena tiktu iekatapultēts kādā izdegušā, katastrofas piemeklētā, ārpus pasaules apvidū jeb nogāzies uz monstrozas un nožēlojamas planētas zem bālām debesim ar melnām, kraukšķošām zvaigznēm. Šis reibums tagad kondensējās manī, un to pastiprināja pavisam skaidra megaphobia, bailes no lieluma, redzot abas trīssimt metru garās antenas, kas pēkšņi, zemajiem mākoņiem pašķiroties, izšāvās virs manas galvas tepat, dažu akmens sviedienu attālumā.
Jo todien es slaistījos ugunsgrēkā cietušā rajonā dienvidaustrumos no Šeltorpas ezera Nakā, Stokholmas tuvumā. Dažas sēnes, īpaši laimzaļā trompešu sēne (kas-smaržo pēc safrāna, ar saviem moka spalvainiem radziņiem tā aug milzīgās kolonijās, un indiāņu vasarā, kad pūš vējš, tā liek skanēt grabēšanai tādēļ, ka iekšupvērstās malu paliekas ar laiku atlūzt un ieripo radziņos, kur darbojas vairāk vai mazāk kā marakasa saturs) zaļo un zeļ tādās no ugunsgrēka cietušās augsnēs, un varbūt es mekleju tieši tādas.
Varbūt es vienkārši gribēju būt viens kā Kirkegors, kā Rosso, kā Una-muno, kā Paskāls vai Nīče. (Ai! Atceros, kā jutos viņus lasot, ar viņiem atkal atklāt vientulību un vienā mierā to nolaupīt attiecību kultūrai, lai pastaigās vienatnē to koptu kā ilgi gaidītu lietu, nevis kā tagad - visu valdošu stāvokli!) Bet man nebija lemts būt ilgi vienam. Drīz vien biju spiests novērot cilvēku plānā, vienmērīgi nokrāsotā virsvalkā, kas virzījās uz priekšu starp koku skeletiem tā, ka ogļu putekļi virmoja ap viņa kājām. Kādu gabaliņu no manis viņš apstājās, cieši uzlūkoja plastmasā iepresētu papīra gabalu, kas, tā es driz vien sapratu, bija apkārtējo kvadrātkilometru karte. Es, protams, biju dzirdējis par šādu izpriecu - skriet caur mežonīgu apgabalu un, cik īsā laikā vien iespējams, mēģināt atrast zināmu skaitu “kontrolpunktu”, kas ainavā atzīmēti ar zīda lietussardziņiem, tie dažkārt ir visai dekoratīvi, īpaši lietū, kad apkārtējais zaļums pavasarī vēl košs, vai rudenī, kad virpuļo dzeltenās lapas. Orientierists atkal uzņēma ātrumu pārdrošiem lēcieniem pa stāvu, plakanu akmeņu pilnu, nogāzi. Tad viņš pazuda, un, kamēr gāju pa šo, savas neuzņemtās filmas “Cilvēku planēta” scenāriju, domas atkal atgriezās pie maniem jaunajiem draugiem.