Pēc slimnīcā pavadītā laika man drīz vien pienāca vēstule no Bērbeles. Dažas dienas biju nodarbojies ar stikla cilvēku problēmu un gandrīz nemaz nebiju atstājis dzīvokli - ko gan būtu iesācis ar kruķiem dziļajā sniegā! Tas bija tieši pēc Ziemassvētkiem - puteņoja, sniegs starp celtnēm valstijās šurpu turpu. Zem debesīm, kuras saredzēt varēja vienīgi sapņos.
Mēs nebūt nebijām kaimiņi. Hektors ar savu ģimeni dzīvoja savrupmājā ar privātu krastmalu Lidingē, Bērbele dzīvoja viena milzīgā vecmodīgā dzīvoklī ar gāzes apkuri Humlegordena ziemeļpusē, un Harijs viens pats - Stokholmas dienviddaļā Sēderā, divistabu dzīvoklī, tajā vietā, kur Sēdermanagatana krusto Skonegatanu. Nē, kaimiņi mēs nebijām. Bet tajās dienās slimnīcā starp mums bija radusies savāda tuvība. Tajā pašā dienā, kad saņēmu vēstuli no Bērbeles, zvanīja Harijs un pastāstīja par kādu rīta vīziju: biezi krītošais sniegs it kā samazināja šķūrēšanas mašīnas, un tās izcīnīja nevienlīdzīgu cīņu ar sniega daudzumu. Kā spēļu traktori un smagās mašīnas ar gaismām un bēdīgi kaucošiem motoriem griežas riņķī, riņķi, riņķi. Daži depresijas paveidi noved pie izmēra halucinācijām, tā es biju dzirdējis, nocitēju vienu no mūsu dzejniekiem - “Tas, kurš koncentrējas,/ zaudē spēju noteikt savu lielumu./ Detaļas aizzib ka klints bluķi,/ kontinentāli negaisi iet apkārtceļus ap gājēju šallēm.” Un man ienāca prātā, ka depresija varbūt īstenibā ir sava veida koncentrācija, kas mūs attālina no lietām un liek tām izskatīties vai nu mazām, kompaktām, klusām, it kā iesaiņotām skaņu absorbējošā laikā, vai milzīgām un porainām, kas skaļi triecas cauri saplēstā laika strēmelēm. Bet es neteicu vairs neko, vienīgi “ak tā, savādi, jā, varens gan tas sniegs”.
Es nodomāju, ka tieši to tajā rītā teica balss no spoguļa: “Kādu dienu nāks lielā tumsa, un tā izskatīsies citādi, nekā mēs domājam. Tā nenāks no izplatījuma, un tā nenāks no pazemes, tā nāks kā dzēsējs vējš tieši no lietu sirdīm. Tas vējš mūs sasniegs, un mēs šķērsosim virsmu, kas atspoguļo mūsu dzīvi, un mēs to nejutīsim un pēc tam vairs nebūsim mēs paši, un mūsu bēdas būs veids, kā pastāstīt, cik viss kļuvis dīvains, pat visvienkāršākās lietas, arī mūsu tuvinieki, arī bērni un dabas parādības, arī mūsu vārdi un bērnības atmiņas.” Tā teica balss.
Ja es jau tad būtu zinājis to, ko tagad - veltīgi! - zinu, es to spoguļbalsi būtu uztvēris kā pavisam nopietnu zīmi. Taču es tikai laipni paraustīju plecus savā ikdienas augstprātībā un vientuļā nemierā. Un teicu savam spoguļattēlam: “Zini, domājot par mūsu nīcību, mums vajadzīgs laiks.” Laiks apstāties, laiks nedarīt neko, laiks no jauna vērot akmeni vai taureni, nomestu čūskas ādu vai plaisu murī. Tas īstenībā izklausās gan jauki, gan cienīgi. Bet tieši tajā bridi jau jāsāk steigties! Jo tad, kad doma par nīcību izpleš savu trīsuļojošo dzīvsudrabu pār lietām, visas nodarbes ieslīd atpakaļ aizmirstībā ar ātrumu, kas pārvērš vakardienu pelēkā virsmā. Un tad pienākumi, kurus veicam, aizsteidzas priekšā mūsu visbūtiskākajiem impulsiem. Labākais, ko var darīt, ir apstāties un sākt stāstīt. Jā, tieši tā es savā naivumā nodomāju.
Bērbele vēstulē man atklāja mazliet vairāk par savu pagātni un apvaicājās, vai mēs tuvākā nākotnē varētu kopā papusdienot. Viņa bija divvalodīga, vārda vistiešākajā nozīmē, dzimusi sešdesmito gadu sākumā Berlīnē, bet drīz vien kopā ar māti pārcēlusies uz Stokholmu, jo māte beidzot pēc skolotājas darba ar gariem vasaras brīvlaikiem, kas pavadīti kādā Dālslan-des fermā (kas, kā es vēlāk uzzināju, bija atstājis dziļu iespaidu uz Bērbeli un viņas brāli), bija dabūjusi akadēmisku darbu galvaspilsētā. Pēc studijām Berlinē un Parīzē Bērbele bija atgriezusies Stokholmā un satikusi vīrieti, kas drīz vien viņu pameta. Viņa nolēma uzsākt daiļliteratūras tulkotājas karjeru, jo domāja, ka vienlīdz labās vācu un zviedru valodas zināšanas, kā arī labā franču valoda būtu izmantojama maizes pelnīšanai. Tas nebija tik viegli, kā viņa bija iedomājusies, tomēr pēc vairāk nekā desmit gadiem viņai paveicās ar labiem apgādu kontaktiem un tulku apmācibas darbu Upsalā, uz kurieni viņa devās regulāri. Mani aizkustināja tas, ka vēstulē viņa man uzticēja savu pagātni. Bet es pabrīnījos, ka viņa ne ar vārdu nepieminēja savu tēvu.
Vēstulei bija pievienota arī maza turziņa ar uzrakstu: “Vai tu ari saņēmi šādu?”. Tajā bija daļēji caurspīdīga stikla šķemba. Paņēmu šķembu zobos un, joprojām balstoties uz kruķiem, aizlēcu pie saules apspīdētā loga to papētīt tuvāk. Mani acumirkli caurstrāvoja kāda atmiņa: es strīdos ar savu bijušo draudzeni, ir marts, vējš drebina loga rūtis, un zema, asa saule pārklāj ēkas virs mazā tirdziņa ar ieliektu reflektējošu gaismu. Kaut kāda iemesla dēļ atrodamies blakus atkritumu pārstrādes punktam, un smagā mašīna ar ceļamkrānu tieši pacēlusi gaisā stiklam paredzēto atkritumu tvertni iztukšošanai. Bet kaut kas noiet greizi, stikli izbirst pa zemi un tiek sašķelti šķembu miriādēs, radot apdullinošu troksni. Mana draudzene stāv troksni un kliedz, es redzu viņas zobus, tumsu viņas mutē un stulbo tetovējumu - mušu lūpu kaktiņā.
Pie loga, gaismā es pētiju stikla šķembu. Svētītā gaisma. Vienīgi gaisma acu dzīlēs toreiz spēja radīt joprojām-mošanās sajūtu, citiem vārdiem - sajūtu, ka esmu ilgstošā pamošanās stāvoklī. Tagad mani pētījumi par stikla cilvēkiem liek man secināt, ka īstenībā mēs esam neatgriezeniskā nomodā un tādējādi nekad vairs nepamodīsimies. Bet tomēr eksistē šīs ilgas pēc mošanās pārejas stāvokļa. It kā mēs būtu slepenība turēti bērni un vēl īsti nebūtu auguši tajā gaismā, kas ir tumsas barība. Varbūt šīs ilgas ir tikai atmiņas par bērnības un jaunības rīta snaudu, kad uzpeldējām no sapņu upes dzelmes un caurlauzām jaunās dienas gaismas virsmu.
Un varbūt vīzija par nemitīgu mošanos nav nekas cits kā noslēpums, kas pazūd, kad cilvēki, to atklājot, piesavinās, padara par daļu no sevis un aizmirst, tāpat kā viņi aizmirst visu, kas kļūst par daļu no viņiem. (Ko es saku - viņi, es domāju - mēs, bet tas tomēr nozīmē arī dažus citus: tātad, lai paliek “viņi”.) Un tā viņi aizmirstībā dodas talak dzīvē, un pār viņu sejām klājas iluzora mošanās turpinājuma atblāzmu kārtas, kas īstenībā ir katras parādības tukšuma eksponēšana. Redzamais ir pamats pelēcībai: es atceros, kā Harijs apbrīnoja dzejnieku, kurš raksta, ka acīm redzamā iekšienē visi logi ir tukši un dienasgaismu sašķeļ spējš lietus - mūžības kustīgais attēls.
Es liku gaismai skart stikla šķembu. Tai piemita opāla efekts, proti, stikla izliektā virsma mirguļoja varavīksnes krāsās. Enciklopēdija ziņoja par “optisko efektu, ko sauc opalescence, proti, gaismu izplata daļiņas, kuru lielums gandrīz vienāds ar gaismas viļņu garumu”. Tad sekoja ideju vēstures iestarpinājums, kas lika man viegli nodrebēt: “Senatnē opāli tika ļoti augstu vērtēti, tad tos ieguva tagadējā Čehijā un dēvēja par ‘laimes akmeņiem’. Laika gaitā tiem radās pretēja nozīme, un vēl 20. gadsimtā ASV, Lielbritānijā un Vācijā opālam bijusi ‘nelaimes akmens’ slava, tādēļ tas nebijis piemērots dāvināšanai. Tas varētu būt tāpēc, ka opāli ir diezgan trausli.”
Bet vai šajā gadījumā bija runa par opālu? Stikla šķembas šķautnes bija asas, un viena no tām atgādināja āķi, kura forma liecināja, ka tas nolūzis no tāda paša materiāla vēl lielāka ķermeņa.
Fakts gan bija tāds, ka Dienvidu slimnīcas ekscentriskais ārsts, tātad Kristāls, man iedeva plastmasas turziņu ar mīklainajiem vārdiem “ārstēšana padara šo te nevajadzīgu”. Es to biju ielicis savā somā un aizmirsis. (Toreiz biju tik vienaldzīgs, jo viss vēl bija pie rokas!) Jāpiemin arī tas, ka mēs visi, savstarpēja bikluma pārņemti, uz kruķiem izlēkājām pa slimnīcas ieeju: kaunpilni un cits citam apnikuši pēc samākslotā vaļsirdībā pavadītajām dienām, kā tas var notikt, kad tu pārāk strauji, kādos kursos vai tamlīdzīgi, esi spiests iepazīt cilvēkus vai ārēju spiedienu dēļ juti pienākumu uzturēt labas attiecības ar ļaudīm, kuru raksturu neesi paspējis pakļaut pat ne visvienkāršākajai pārbaudei.