Tādēļ katrs no mums devās mājup taksītī, nevis bariņā uz musu topošo galveno tikšanās vietu - tapas bāru El Rinoceronte Ojeroso, “Izvāķeto degunradzi”, iedzert alu vai divus, lai atzīmētu mūsu brīvlaišanu. Mēs taču īstenībā bijām visai nesaderīgi, es ar savu biklumu un hameleonisko domi-nanci, Harijs ar savu nīgro intelektualitāti, Hektors ar savu svina raksturu, it kā kāds milzīgs putns no netīra ledus būtu piesalis pie viņa slīpajiem pleciem, un Bērbele, kuras pragmatisko nostāju bija radījis viņas vēl brieduma gadu ārkārtējais skaistums, kas noteikti bija domāts citam, nevis vienam no mums trim, tādiem, kādi mēs tolaik bijām, varbūt pat kādam jau mirušam, kas to lai zina?
Slimnīcā pavadītajās naktīs viņa dažreiz runāja miegā par kādu, kas viņai pietrūkst. Tu atkal esi aizgājis pār pauguriem, Migel, viņa varēja sacīt, jeb, tu esi dzīļu vējā, amor. Amor, kā visi zinās, spāniski nozīmē mīlestību, un varbūt viņas gaudas attiecās uz kādu nelietīgu spāni, bet Amors arī ir romiešu mīlas dievs, un varbūt viņa domāja par to, ka mīlestības dievs pazudis, ka viņas spējas mīlēt iznīkušas. Tā es domāju lejupceļā pa trepēm, pārņemts no ilgām pēc ielas šajā drūmajā janvāra dienā, kad īstenībā (kā man tagad šķiet) vajadzēja tikai palikt sēžam, pusaizmigušam kādā kaktā. Izpostītam, kā spējai milēt angļu baroka dzejnieka Bžoca Donna dzejolī The Broken Heart, kura ir runa par to, kas, mīļoto ieraugot, notiek ar viņa sirdi:
Ai, Mīla vienā sitienā to šķembās saplēsa kā stiklu...
Bet nekas nesašķīst par neko,
Un neviena vieta nevar būt pavisam tukša,
Tādēļ domāju, visas šķembas ir vēl manās krūtīs,
Kaut katra atrodas tā citā vietā;
Un kā salūzuši spogulīši rāda Neskaitāmas mazas sejas, lai
Manas sirdslauskas joprojām var iepatikties, vēlēties un apbrīnot, Kaut pēc tādas mīlas nekad vairs nemīlēt.
Nu un. Tas ir pats par sevi saprotams, ka tagad manas domas galvenokārt nodarbina viens jautājums: kāds sakars mūsu kaulu lūzumiem ar maniem stikla cilvēkiem? Vairāku gadu pētījumi par stikla cilvēkiem laikā no 1550. līdz 1630. gadam tika apkopoti arhīvā, kā arī atzīmēti Eiropas kartē, kur katrs sarkanais punktiņš norādīja uz atklātu stikla ilūzijas vai trausluma psihozes gadījumu, kā to īstenībā varbūt vajadzētu saukt. (Pēdējās dienās neesmu varējis pretoties ilgām pēc savas agrākās dzīves un esmu ielavījies pilsētas bibliotēkā starp visiem čatotājiem un mēģinājis pieslēgties tiklam, lai papildinātu vienu no savām esejām par šo fenomenu, bet visi datori uzkaras, tiklīdz tiem pieskaros.)
Kaut kad ap pretreformācijas kulmināciju pēc Trentas baznīcas koncila 1563. gadā stikla cilvēki sāka kļūt tik parasti, ka rakstos uz viņiem atsaucas kā uz pazīstama, varbūt pat lipīga, taču Dieva dota, cienīga trakuma paveida nēsātājiem, tajā pat laikā slimo rīcība un runas veids lika noprast, ka viņiem piemīt arī īpašas dāvanas, kam stikla ilūzija nepieciešama kā trauks, kurā tām uzplaukt.
Šie slimie domāja, ka viņu ķermeņi pilnībā vai daļēji ir no stikla un ka viņi saplīstu, ja apsēstos uz pārāk cieta krēsla, kāptu pa trepēm vai izpildītu jebkādu darbību, kas prasa piepūli.
Ja nu dakterim Kristālam bija taisnība un stikla šķemba, kuru man atsūtīja Bērbele, bija no viņas augšstilba kaula, tad visas pazīmes liecināja, ka viņa ir stikla cilvēks. īsts stikla cilvēks; un īsta stikla cilvēka eksistence 21. gadsimtā būtu tik liela sensācija, ka manas studijas - sākotnēji necila universitātes eseja ideju vēsturē - vienā mirkli kļūtu par sensacionālu atklājumu, īpaši attiecībā uz daudzveidīgo fenomenu, kuru mūsu laikā dēvē par izdegšanu. Un tagad arī es biju saņēmis tādu šķembu. Tomēr nolēmu to pagaidām turēt noslēpumā - vismaz līdz tam brīdim, kad būšu mazliet labāk iepazinis savus jaunos trauslos biedrus. Cieši nolēmis sevī apkarot visas stikla psihozes tendences, biju sapakojis somu, lai līdzīgi Harijam pa-vingrotu Underground fitnesa klubā, kur griestos var redzēt vecas tramvaja sliedes vai kaut ko tamlīdzīgu.
Pēc tam aizgāju mājās paēst un pagulēt, un sapņoju, ka kopā ar kādu sievieti peldu melnā un nekustīgā ezerā. Ai, sapņi! Šajās dienās es vairs vispār nevaru gulēt. Bet dažreiz mani piepilda vīzijas, kas atgādina sapņus. Tad ir tā, it kā mani apciemotu tas es, kurš es pats vēl nesen biju. Viņš pārliecas pār manu dvēseli, un tā sašķobās: dvēseles vaibsti pieder kādam zēnam, kas ieskatās kristāla lodē.
Starp citu, kādreiz dažāda lieluma kristāla lodes bija ieejas durvis cilvēka paralēlajās pasaulēs. Bērni joprojām to zina, raugoties stikla bumbiņās, un dažam seno lietu tirgotājam ir pietiekoši daudz saprāta aizmukt no sava neienesīgā biznesa uz pasaulēm, kur valda citi - varbūt maigāki, varbūt aukstāki, bet - allaž brīvāki likumi. Taču vairums kristāla ložu, kā man pirms pāris gadiem pavēstīja kāds stikla cilvēku pazinējs Seviļā, ir iznicinātas atkritumu pārstrādē, vai arī tie, kas vairs nevar izturēt ilgošanos, tās aprakuši zemē.
(Andalūzija 1565. gads)
... Dakteris Andress Velaskēzs ienāk virtuvē. Viņš parausta plecus, sapurina savu ķermeni pēc īsa, bet dziļa miega, atver vēdlodziņu un pārlaiž skatienu apkārtnei. Jau pāris dienu pūš sauss vējš no neapdzīvotajām kalnu ielejām, tas viņu padara drūmu, sabojā garastāvokli un pakļauj viszemākajiem kārdinājumiem: žāvētām vīģēm, kuras dara galvu skaidru, bet ķermeni smagu, kā arī apgrūtina gremošanu; lielajam, zaļajam smaragda gredzenam, kas izskatās labi pie bārdas, kad viņš pieliek roku zodam, pirms izmeklē pacientu; un Klārai - tik jaunai būtnei, jau astoņpadsmit gadu vecai, bet jaunākai par mūžību, kam vecuma vispār nav.
Viņš aizgriežas prom no nekustīgās ainavas un vēro Klāras kājas. Viņa atstutē papēžus pret krēslu, kamēr viņš mizo karsētās mandeles, kas domātas kūkai, ar kuru kundze cienās viņas brāli, kad tas atgriezīsies no Medinas Sidonijas, apmēram pus dienas palēna jājiena attālumā no šejienes. Pat privātpersonai ar visai stabilu sabiedrisko stāvokli dzīve var būt ārkārtīgi sarežģīta: pārcelšanās uz palikšanu šeit, Arcos de la Frontera, mazā augstu kalnos novietotā pilsētiņā ar baltām mājām, taču bija domāta, lai tiktu va[ā no visām šīm pretrunām.
Bet dēmoni atrod cilvēku visur. Tie viņu atrod, tā ārsts iedomājas, jūras dibenā vai debesīs. Vismaz deBesu redzamajā daļā, kas, tā viņš secina, varētu būt tikai Visuma atloks. Tagad kāds mazāks dēmons uzklājis viņam galdu ar vīģēm, gredzenu un Klāras vingro mitrumu. Tam jābūt dēmonam, tā sev saka ārsts Velaskēzs: jo ir jau tā, ka vīriešu niknums pret sievietēm rodas no tā, ka viņas vīriešos modina ilgas pēc kaut kā tāda, ko neviena šīspasaules sieviete nespētu piepildīt, pat ne - jo īpaši ne! - tāda, kas ir pieredzējusi un slīpēta mīlas mākslās. Un viltus solījumi jāsoda stingri. Bet šīs sievietes nevarētu modināt tādas muļķīgas ilgas ar savu parādīšanos vien, un tādēļ viņas nav vainojamas vīriešu bēdās. Dēmoni, tie ir tie sodāmie, nevis pašas par sevi tik daudzējādā ziņā teicamās sievietes, par šīm lietām ārstam un abatei klosterī pie katedrāles reiz bija visai vaļsirdīga saruna...