Pēc vingrošanas un snaudas - sapņoju, ka skrienu pa garas nogāzes pļavu ar stikla zāli, kas sašķīst zem manis un kļūst par varavīkšņainiem putekļiem, - aizgāju uz Izvāķēto degunradzi, kur Harijs sēdēja pie alus glāzes un lasīja. Slimnīcā viņš bija stāstījis par tēvu, kas nule nomiris. Es iedomājos, ka tas varētu būt pietiekami nopietns sarunas temats, un savā prātā pārcilāju dažas anekdotes no mana tēva dzīves. Bērbeles vēstule čaukstēja manas žaketes iekškabatā kā ieslēgta bezdelīga, un fragments no viņas stāsta par kaut ko tādu, ko viņa nosauca par negatīvajām kartēm, traucās caur manu galvu, savdabīgs darbs, izveidojot pilsētas aizmirsto vietu karti, ar to viņa dziļā vienatnē nodarbojusies daudzus gadus.
Mana interese par svešiniekiem, ko es gadu tecējumā attīstīju, dažreiz manī, un to es tagad saku bezcerīgā pēcgudrībā, izraisīja šaušalīgu neērtības sajūtu. Man taču bija jādarbojas ar studijām ideju vēsturē, jāmaksā īre, jākultivē mana vientuļā ikdiena ar brīvu lasīšanu, pastaigām, makšķerēšanu (Runmarē salā līdakas oktobrī), fitnesu, vīna dzeršanu un vairāk vai mazāk nopietniem kustīgu vai stacionāru mērķu aplidojumiem: pirmie izvairīgā sievišķīgā izskatā; pedējie dažādu kultūrredaktoru veidolā, kuru interese par maniem stiklu pētījumiem izrādījās - neitrāli izsakoties - visai mainīga. Taču pietika ar to, ka nejaušība (segvārds kam?) man pāris reižu pieskārās, lai visa mana dzīve apgrieztos otrādi. Tagad es, piemēram, ieraugot Harija vēl pirms pāris nedēļām man gluži nepazīstamo seju, nevarēju sacīt neko citu, kā: “Bet čau, Harij, ak, tad te tu sēdi!”
Ārā sniegpārslas uzņēma ātrumu. Harijs mani atbrīvoja no visām ilūzijām, pastāstīdams, ka arī viņš saņēmis Bērbeles vēstuli, ieskaitot jautājumu par vakariņām. Mēs salīdzinājām vēstules un sapratām, ka tās kopētas ar teicamu kopēšanas aparātu, kura melnumam bija neliels tintei līdzigs zils spīdums. Roka, kura, kā es to biju iedomājies, kustējusies pāri papīram tikai manis dēļ, izrādījās dublēta.
Es sadūšojos un vaicāju Harijam, vai arī viņš, tāpat kā Bērbele, bija saņēmis šķembu no daktera Kristāla. Neteikdams ne vārda, viņš to nolika uz galda man priekšā. Es izņēmu Bērbeles šķembu un tāpat vien sāku izmēģināt, vai tās ir saderīgas, impulss, kas man šķiet samērā dabīgs. Gabaliņi izrādījās īsti saderīgi: tie noteikti piederējuši tai pašai opālveidīgajai matērijai. “Vai tev ir Hektora mobilā numurs,” mēs teicām gandrīz reizē. Harijs bija nedaudz iereibis pēc dažiem aliņiem, un viņa skatiens ik pa brīdim aizslīdēja kaut kā neredzama virzienā. Es ieslidināju abas šķembas savā kabatā.
Tagad Bērbele sēž, domāju pa ceļam, sniegputenī ar adītu jaku uz pleciem un tulko. Viņa vairs nespēj tik labi koncentrēties. Viņa domā par savu brāli, nelaimīgu vīrieti, kura personība kaut kādā veidā atgādina Hektoru. Tieši šovakar viņa vēlas, kaut nekad nebūtu satikusi šos tipus: Hariju, mani un Hektoru. Stikla šķemba viņu vēl neuztrauc, viņa domā, ka ir vienīgā, kas tādu saņēmusi no Dienvidu slimnīcas daktera. Podiņu krāsnī sprakšķ pagales, un tējas kanna ir silta zem micītes. Datora ekrāns spīd, kaimiņu logi spīd, sniegpārslas spīd. Un kā tālumā gaismās nogrimušā vai izgaisušā pilsētā aiz nepārtrauktu tagadnes mirkļu lietuspelēkā aizkara Bērbelē spīd atmiņas par bērnību un mīlestību.
Kamēr rakstu šīs rindas, man ienāk prātā, ka atmiņas pašas par sevi, tāpat kā cilvēka ķermenis, nav neiznīcināmas. Taču citā nozīmē tās ir mūžīgas. Jo katrs notikušais labais mirklis ir izglābts no iznīcības neatkarīgi no tā, vai mēs to atceramies vai ne. Ļaunums nespēj iznīcināt vai padarīt par nepadarītu to labo, kas ar mums noticis. Labais turpretim var dziedināt ļaunuma brūces. Jo ļaunums tiek mums dots un savienojas ar mūsu iznīcību. Bet labais tiek mums nemitīgi atņemts, tas caurkrusto mūs un aiziet mums garām pieskardamies, tad laiks to aizzīmogo un tādējādi pasargā no visiem destruktīvajiem spēkiem.
Man nekad neradās izdevība Bērbelei to pateikt, un varbūt labi, ka tā: viņa droši vien būtu tikai smējusies un uztvērusi kā komisku ideālisma paveidu, pārpalikumu no vecā vertikālā ideālisma ar tā metafiziskajām hierarhijām. Kāds, tā viņa būtu teikusi, protams, stāv uz mākoņa maliņas un garantē to, ka laiks aizzīmogo tikai labo, lai to nekas neskartu.
Bet Bērbele nebija ciniska. Viņa nepārstāvēja, kā es vēlāk uzzināju, mūsu laikmeta dominējošo vertikālo materiālismu, kas ir hierarhisks domu stils, kur metafiziku un cerību aizstāj determinisms un visai izvērsti apgalvojumi par vēsturiskajām un sociālajām netaisnībām. Nē, Bērbelesprāt, mūsu glābiņš meklējams grūti iegūstamā horizontālā ideālismā, individuālās pieredzes vērtībā un patiesībā, par spīti tam, ka pārdabīgi galvotāji nav sameklējami, un par spīti tam, ka likumsakarību bruņas bez jebkādas pretestības, tāpat kā rita gaisma, caurstrāvo mūsu dvēseles. Un tomēr - rīta gaisma taču top.
Kad es pārtraucu domāt par to, ko Bērbele atceras no savas dzīves, un zvanīju pie viņas durvīm, viņa atvēra, un man šķita, ka viņa nostaigājusi labu gabalu, lai nonāktu šajā šaurajā priekštelpā. Tā tas arī bija: dzīvoklis sniedzās dažādos virzienos uz to, ko varētu nosaukt par pagalmu, bet kura vienīgā funkcija likt gaismai iekļūt ēkas vidusdaļā. To gaismu Bērbeles dzīvoklim tiešām vajadzēja, jo tas atradās pirmajā stāvā. “Nē,” es meloju. “Neesmu kā tu, saņēmis stikla gabaliņu vai kaula šķembu. Bet Harijs, viņš vienu saņēma, un tā sader ar to, kuru saņēmi tu un atsūtīji man.”
Mēs klusēdami dzērām tēju bibliotēkā. Es domāju par savu šķembu, vai tā saderēs ar Bērbeles - doma, kas man šķita vilinoša, - vai ar Harija, kas šķita pretīgi, jeb ar abām šķembām, kas laikam būtu vislabāk, es sacīju sev, apjucis vēlmē samierināt, vai ari tā bija stikla cilvēku pētnieka cēlā tiekšanās pēc pārskata. Cits aiz cita ienāca četri kaķi un mani klusi vēroja, pirms bez skaņas pagriezās, saāķēja astes un pazuda koridora krēslā.
“Kristālam nebūt nav jāsaka patiesība,” es piezīmēju. “Varbūt gabaliņi ir saderīgi tādēļ, ka nāk no viena un tā paša: priekšmeta, vāzes vai kaut kā cita, haha, vienradža raga vai narvaļa zoba. Viņam varbūt patīk cilvēkus izjokot. Bet ja nu šie gabaliņi nāk no Harija, respektīvi, tavas kājas un sader tā, kā tie taču dara, tas nozīmē, lai cik vājprātīgi tas neizklausītos, ka jūsu skeleti reiz piederējuši kādam citam radījumam. Tā varētu arī būt,” es piemetināju, galvenokārt, lai mierinātu sevi, “neticama sagadīšanās: lūzuma vietas kļuvušas tādas, ka perfekti sader, neskatoties uz to, ka gabaliņi kopā nekad nav bijuši.” Mēs nolēmām, ka Hektora šķemba izšķirs visu šo lietu. Taču izrādījās, ka vēl jāpaiet kādam laiciņam, pirms tiksim klāt šim smagnēja rakstura arhitektam.
Caurspīdīgs, kustīgs palags pie griestiem, kā dejā. Odens attēls. Odens attēls, uzticīgāks ūdens īpašībām nekā pats ūdens, kas vienmēr slēpjas aiz atspulga vai sava caurspīdīguma, aiz krāsas, ko debesis vai gultne tam piešķir. Izgulējušās nojautas.
Negribīgas vai lēnīgi augstprātīgas maņas iepazīstina ar to pasauli, kas tiek dēvēta par Hektora pasauli, tā ir ļoti līdzīga kada rītasvārkos tērpta vīra spoguļattēlam garderobes durvīs, kad tas pagriežas un iziet uz terases. Kad viņa sieva kādu novembra pēcpusdienu sagribēja guļamistabas garderobi ar spoguļdurvīm, viņš nedaudz protestēja. Viņa to vēroja no sāniem mašīnā, kas lietus gāzes dēļ tikai lēnām līda uz priekšu pa Lidingē tiltu: tu redzēsi, spoguļi guļamistabā būs tik erotiski. Var jau būt, ka tā ari bija, bet tikai tad, kad viņš bija īsti labā omā, un tas negadījās bieži.