Pasaulei, kurā viņš kust caurām dienām, ir it kā pārvilkta plēve, kas atņem visiem radijumiem to sejas un ietin balsis klusinātā mierā, kas aptur viņa prieku. Katrs atsvaidzinošs fenomens: logs, koks, bērns uz riteņa, sastingst aizlieguma zīmē: nē, ne te, ne tagad, ne tu, ne tas, nemaz! Melanholija pieņēmusies, kopš vecākais bērns aizvācies pie kāda drauga pēc strīda, kas visiem ģimenes locekļiem radīja tukšuma sajūtu. Arī viņa sievai strīds bija ķēries pie sirds, viņai, kas gadu tecējumā parasti mācējusi uzburt ikdienas dzīves iekšējo gaismu un ļaut viņam tur smelties barību, - tā vismaz vēsta laimīgā versija, viņš to ir uztvēris.
Viņš apsēžas-sauļošanās krēslā un ar skatienu seko lielam buriniekam, kas, motoram rēcot, dodas jūrā. Kaijas dažkārt ļaujas neticamam kritienam cauri gaisa telpai. Viņš iesmejas, bet ziņkārība par pasauli ir un paliek kā bez mājām, un ūdens klunkšķieni pie laipas zem terases vilina ar miegu dienas tēlu iekšpusē, gaismas otrā pusē. “Taču gaismai,” domā Hektors, “nav tādas otrās puses. Tā iet manas dzīves virzienā, manā dzīvē dienu no dienas līdz tā beidzas, tā gaisma, kas ir manas dzīves gaisma.” Pārvarēdams sevi, viņš pieceļas un iet caur guļamistabu uz dušu un pēc ātrām brokastīm brauc ar mašīnu uz kantori.
Uz virtuves galda guļ zīmīte no sievas: “Zvanīja Lū, viņa beidzot bēdīga, mums visiem jātiekas, jāizlīgst." Lū ir vecākā no bērniem, neparasti apdāvināta, lecīga un untumaina. Viņš nezina, vai viņai maz vairs patīk, un nav ari vairs drošs par savu mīlestību pret šo dīvaino cilvēku, kas tagad, četrpadsmit gadus vecs, aizņēmis mīļotā bērna vietu.
Dažas dienas pirms follia koncerta, kur Harijs, Bērbele, Hektors un es pirmoreiz tikāmies, Hektors bija dežurējis skolas ballītē kā viens no iesaistītajiem vecākiem ar koka-kolas glāzi rokā un ausu aizbāžņiem pret skaļo mūziku. Viņš bija vērojis dejojošos jauniešus skolas ēdnīcā. Ķermeņi vijas augšup kā jūras zāles, nekur netikdami, ņirboņu raustīti vai dīvainas ultravioletas krāsas klāti, tā padara viņu maigās sejas spokainas. Vairākas reizes viņš bija pacēlis roku, pamājis savai meitai, bet viņa nebija likusies ne zinis. Jau pēc vienas stundas viņš bija aizgājis.
Neskaidra sašutuma pārņemts, viņš bija gājis kājām caur ziemas vakaru uz mājām, gar dižmanīgām savrupmājām ar mazu lampiņu pieblīvētiem dārziem. No nekurienes sijāja smalks sniedziņš, tas cirtās acīs. Ar strauju kustību izvairīdamies, viņš zaudēja līdzsvaru un nosēdās uz dibena aizsalušā peļķē. Kāds vīrs, tīrīdams sniegu no sava nedabīgi lielā pilsētas džipa, viņu kādu mirkli vēroja, saukdams kaut ko nesadzirdamu, pieklusinātu penteri no melna cauruma papīrpelēkos vilcienos.
Šoziem Hektora darba grupa bijusi atbildīga par lielveikalu pārbūvi pilsētas nomalē. Virknei galeriju un tirgus laukumiem zem jumta vajadzīgs jauns izturīgs materiāls ar rūpigi izstrādātu ieguldījuma lesi. Šī zemjumta labirinta nolūks ir piedāvāt piedzīvojumu paketi citu nedēļas nogales kārdinājumu līmenī. Reizēm šis uzdevums Hektoru fascinē. Tas prasa iedziļināšanos vēsturē, viņš lasa par galerijām un pasāžām Parīzē un Prāgā, domā par publiskās telpas veidošanas priekšnosacījumiem un pārmaiņām. Bet tikpat bieži viņš jutis tumšu izmisumu vai tikai riebumu par to, kā iepirkšanās iegrožo sociālās dzīves izmaiņas starp cilvēkiem, kuri ir viens otra tuvumā. Klientu uzraudzīšana, viņu ceļu virzīšana cauri tirgoņu videi - kā to visu nomaskēt par kaut ko prieka pilnu? Sarunājoties ar patēriņa dzīvesveida piekritējiem, šajās dienās visai populārai nostājai inteliģences aprindās, viņš bieži vien juties kā balsi zaudējis izbijušais. Neviens negrib uzklausīt viņa rūpes par to, kā izvēle starp savstarpēji maināmiem priekšmetiem cilvēku degradē tādēļ, ka šī izvēle nevar notikt ārpus tiem rituāliem, kuri ir šīs izvēles priekšnosacījums (nevis iegūšana, bet pati izvēle), šī izvēle ir nepieciešams apstāklis cienījamai dzīvei. Tas, kas virspusē ir brīvība, sevī iekšā satur bezvalodas spaidus. Katra šķietami brīva un izvēli apliecinoša rīcība uztur tukšumu, kura rīklē jāgāž aizvien jaunas lietas. Hektors atceras kādu ķīniešu pētnieku, kas ar visdziļāko izbrīnu atbildēja uz jautājumu, kādēļ viņš izvēlējies kļūt par fiziķi: tā, protams, bijusi vectēva izvēle, ko viņam studēt. “Uz tādu nostāju patēriņisma atpestītie raugās ar sašutumu un vīp-snāšanu, jo viņi ir akli pret to brīvību, kas atrodama aiz izvēles. Bet no otras puses - tieši tā sprieda dullie kreisie,” sev saka Hektors, “kā arī viss iemigušais, svētību neguvušais sociālutopiskais mākslas avangards. Sešdesmito gadu situacionisti un pret pieaugumu kritiskie ekosofisti septiņdesmitajos gados gribēja iznīcināt visu, kas oda pēc samaksas. Pēdīgi viņi, akli savā īste-numa aizrautībā, nokļuva tādā pašā tukšumā kā izvēles komunisms jaunajā galerijā: Allessi vai Braun kafijas automātu, Hugo Boss vai Armani uzvalku, Omega vai Certina. Es esmu vecs,” viņš domā, “un kļūšu vēl vecāks. Es esmu stulbs un kļūšu vēl stulbāks. Es esmu neglīts un kļūšu vēl neglītāks. Urrā!”
Viņš izdzer kafiju, šis mūžīgais espresso aromāts, kura sākotnējo kodienu viņš atceras no septiņdesmito gadu ceļojumiem. Raugoties uz sievas zīmīti, viņam nāk prātā stikla gabaliņš, kuru doktors Kristāls bija pienesis pie gultas un iedevis mazā atkalaizveramā plastmasas maisiņā ar uzrakstu: “Atmiņai. Dienvidu slimnīcā 05. g. 18. janvārī.” “Tā ir,” dakteris bija teicis, “šķemba no tava gūžas kaula, dziedēšanas gaitā tā kļuvusi lieka, tās vietu tagad ieņem jaunie, veselie kaula audi."
Ceļā uz mašīnu viņš jūt maisiņu savā kabatā. Viņš izņem priekšmetu, mazliet ieliektu šķembu - asu kā žilete ar varavīksnes krāsās mirdzošu virsmu. Viņu pārņem viegls riebums par to, kas bijis daļa no viņa ķermeņa iekšpuses, kā raugoties uz bērnības draugu pataupītajiem piena zobiem. Tad viņš brīnās par gabaliņa paskatu. Tāds taču skelets neizskatās savā ceļā caur miesas naktīm: kā stikla skulptūra varavīksnes krāsās?
Kantorī daži kolēģi spēlē monopolu, kāda pazīstama celtniecības uzņēmuma reklāmas variantu. I lektors paslīd tiem garām, pavirši sveicinot, un iegrimst savā krēslā. Bū un Lū arī labprāt spēlē monopolu ar saviem draugiem, viņam pēc tam jāizsūc paklājs, kas parasti tiek nobārstīts ar čipsiem un sālītiem riekstiņiem.
Monopols, viņš nesen lasija kādā laikrakstā, nav spēle par būvēšanu, bet spēle par nekustamiem īpašumiem. Uzvar tas, kam izdodas novietot savas mājas un hoteļus vislabākajos kvartālos un izputināt pārējos spēlētājus ar augļošanu. Veco celtniecības spēļu cilindri, prizmas, piramīdas, kubi, sijas un loki no krāsota koka iemācīja bērnam ģeometrisko kārtību un statiskā līdzsvara likumus. Monopolspēle turpretim māca bērnu domāt par ieguldījuma stratēģiju un veikt gadījuma rakstura riska kalkulācijas. Pilsētas bilde, kādu rāda monopols, ir dinamiskāka par veco celtniecības spēļu rādīto, varbūt patiesāka, bet katrā ziņā ciniskāka. Salīdzinājumā ar agrāko spēļu ģeometriskajiem ķermeņiem, kurus salika citu uz cita un savienoja vertikālās konstrukcijās ar simbolisku nozīmi, monopolspēles horizontālā un plakana ainava reprezentē ekonomisko spēku un patēriņa impulsu enerģijas dominanti pilsētas kultūrā. Šajā plakanajā pasaulē katastrofa nav tad, kad ar pūliņiem celtā māja sabrūk, bet tad, kad kritās mājas vērtiba pēc kļūmīgiem ieguldījumiem pilsētā, kurā valda mežonīga konkurence, kuras esence atrodama fotogrāmatā “Bagāti un slaveni”: “Uzvar tas, kam mirstot ir visvairāk spēļmantiņu.”