“Bet mēs neesam bērni,” es mēģināju, “pat ja tāda doma (Bērbeles?) nav zemē metama, ka pieaugušais ir tikai bērns, kas gadījuma pēc pieaudzis, kamēr bērns ir pieaugušais, kas patlaban piedzīvo savu bērnību, vai ne, Harij?” “Es dažreiz varu,” viņš turpināja, neliekoties zinis par manu piebildi, “staigādams pa pilsētu, just gandrīz vai neizturamu pacilātību par visu, kas, kā sacīt, vienkārši šķiet, liekas, parādās.” “Tu gribi teikt, ka pēkšņi vari redzēt ne tikai to, ko redzi, bet arī faktu, ka redzi?” es teicu. “Jā,” viņš atbildēja savādi niknā tonī. “I larijs bija,” viņš, skatīdamies apkārt, paskaidroja (ar kosmiski mokpilnu skatienu, kādu var redzēt cilvēkiem vecās mēmajās filmās, kad tie meklē kādu mietu, kamēr tuvojas izbēgusi gorilla), “sācis lasīt vairāk no tā dāņu rakstnieka, kas bija pieminēts viņa slejā, tā, kam interesēja piedzīvotā laika pārtapšana par telpu caur staigāšanu.”
Es jau agrāk biju dzirdējis viņu pieminam šo radniecību. Paklau, viņš kādu pēcpusdienu bija teicis, īsi pirms ciemošanās pie Hektora, kamēr mēs, cīnīdamies ar paģirām, ķērāmies pie trīs ēdienu korejiešu maltītes netālu no viņa dzīvokļa. “Persona noliec, vispirms no stāvošas pozīcijas (abas kājas uz zemes), tad no viena soļa uz nākamo, ķermeni uz priekšu, saliecot vienas kājas pēdu, celi un gurnus, kamēr otra kāja jāpaceļ, celi saliecot, un tagad tā, brīvi karājoties, kustas turp - atpakaļ kā svārsts, kamēr celis pamazām tiek iztaisnots...” “Autors te citē rakstu “Iešana” no Salomonsena Konversācijas vārdnīcas (varbūt tas izskaidro, kādēļ dāņu konversācijas ir tādas, kā ir), lai vēlāk pārietu pie sava kaislību pilnā un cilvēcīgā toņa, bet citāts no enciklopēdijas varēja,” Harijs šmakstināja, vērodams brīnumaini skaisto oficianti, kas klāja blakusgaldiņu, “būt mana tēta rakstīts, viņš runāja, kā rakstīja, un viņš rakstīja kā cūka, es domāju - kā birokrāts, kas viņš arī bija, viņš strādāja Valsts statistikas pārvaldē un pilnīgi identificējās ar ideju par prognozēm un to dzīves noregulēšanu, kas raksturoja mūsu uzaugšanu.” “Vai tev ir fotogrāfija no taviem pirmajiem soļiem uz zemes?” viņš pēc tam, nolikdams nazi un dakšiņu, vaicāja. Un tagad viņš uz mani skatījās ar galēju un tīru nopietnību savās glāžainajās acīs.
Kamēr mēs atvadījāmies no Hektora un Lū (Bu bija dīvānā aizmidzis, skatoties boksu Eurosportā), dzirdēju atkal to pašu knakšķi, kad Hektors, kuram nebija visai ciešs rokas spiediens, satvēra Harija delnu. Skaņa atsauca atmiņā Harija stāstu korejiešu restorānā par viņa tēva uzņemto fotogrāfiju, kur dēls gāja savus pirmos metrus pa zālāju spēcīgā saules gaismā. Tajā attēlā pār mazā Harija seju gulst kāda traģika, kad viņš, sažmiedzis acis pret gaismu, priecājas, neizsakāmi priecājas par to, kas grasās notikt, arhaiski gavilējošs, bet tikpat kā bez valodas, viņš smaida savu ceļu pie garās ēnas, kas ir viņa tēva, priekšā starp zāles stiebriem.
Pēc tam Harijs bija stāstījis, kā tas attēls kopā ar dažiem citiem - no viņa kā zīdaiņa uz segas, kā arī kristīšanas ceremonijā - veidoja prologu daudzgadīgai indoktrinācijai, kurā ģimenes albums bija galvenais instruments. Cits pēc cita šie attēli bija uzsūkuši viņa paša atmiņas, vispirms melnbaltas, tad strauji izbalējušās, allaž kaut kādās slimīgās krāsās.
“Veseli iekšējās dzīves domēni guļ mūsos tumsā,” teica reiz Harijs, neatceros, vai tas bija sakarā ar to, ka rādīja to staigāšanas attēlu, kuru viņš tātad kaut kāda iemesla dēj nēsāja savā naudas makā, tajā nodalījumā, kur citiem ir bērnu vai draudzenes foto. Parādīšanas spaids, fotogrāfijas deģenerācija reproduktīvajā attēlošanā ir pagriezusi mūsu apziņas ar iekšu uz āru un norāvusi saknes atpakaļ, uz iekšpusi. Mūsos iekšā ir laiks, pagājis laiks, bet tam nav dzīvības, tas tikai guļ pakausi kā ēdiens, kuru māgas slimnieks nespēj sagremot un tāpēc beidzot pēc diennaktīm divām, trim, izvemj. Tas ir tādēļ, ka mēs visi esam krituši par upuri maldus mācībai, kas apgalvo, ka vienīgais, kam mums jālieto sava brīvība, ir skatities uz lietāml
Harijs piederēja pie tā tipa cilvēkiem, kuru pļāpība pieaug līdz ar viņu izmisumu. Man varbūt vajadzēja saprast, cik sliktā stāvoklī viņš ir. Pielietojot mazliet fantāzijas, es būtu varējis nojaust viņā austošo lēmumu izbeigt savu dzīvi. Bet jautājums, protams, ir, vai es būtu varējis viņu atturēt. Cits, vēl nepatīkamāks jautājums ir, vai man vispār būtu bijušas tiesības mēģināt viņu atturēt: ja kāds cilvēks pēc pārbaudījuma atrod savu dzīvi bezvērtīgu un nolemj likt tai beigties, kāds pamats, kādas tiesības butu atturēt to, kas grib laisties prom no šejienes?
Ir, protams, suicīdu pētījumi un visvisādas gudrības, kas uzsver uz pašnāvību ejošo cilvēku vientulību un apjukuma stāvokli. Vēlme atņemt sev dzīvību to skatījumā ir nāvējoša slimība, kas prasa piespiedu ārstēšanos. Citi, piemēram, sociālantropologi, kas pēta svešu etnisku grupu rituālus, sauc pašnāvību par brīvnāvi un nevēlas šai ārkārtējai rīcībai piesaistīt nosodāmību. Pieņemu, ka viņiem nekad nav bijis jāpiedzīvo, kā kāds draugs atņem sev dzīvību, kā durvis pavisam elligi noklaudz, viņiem dodoties projām.
Dzīvojot mēs esam iekļauti cits cita iejušanās spējās un tādējādi rūpējamies cits par citu, katrs dodams otra dzīvei jēgu, kas plešas daudz tālāk par to, ko ikviens no mums var aptvert un izkalkulēt vai stratēģiski izanalizēt. Kad pazūd kāds draugs, tajā pašā laikā tiek iznīcināta daļa no palicēju dzīves, un doma par to bieži vien ir īstens šoks, saistīts ar kāda tuvu stāvoša nāvi. Pašnāvība kā rīcība (nevis kā simptoms) parāda to, ka mirušais gribējis līdzi paņemt daļu no mūsu dzīves, mums to atņemt uz mūžīgiem laikiem.