Reiz mašīnu rindā Ringvēgenā dzirdēju radio programmu par to, kā mūzika var atmodināt demento atmiņas, tādu, kas jau aizmirsuši vai sajaukuši gandrīz visu. Pēc tam dzirdēju dažus večus dziedam Everta Toba dziesmas, un es domāju par mana tēva iznīkšanu kaulu vēzī, nāve, kas mani bija satricinājusi un skumdinājusi daudzus gadus. Bet tagad mašīnā ar veču spalgo ķērkšanu auto radio uztvērējā, man ienāca prātā, tas nu ir galīgi skaidrs, ka tētim bija jānokļūst lidzīgā situācijā - jādzied Tobs mūzikas terapeita vadībā.
Bet es domāju, vai nenodarbojos ar sava veida apšaubāmu morālu maksimālismu? Vai nav tipiski vēstures mizantropiem un vairāk vai mazāk talantigiem “ļaunuma kolektīva” biedra statusa aspirantiem, ka viņi nekad nevar izturēt dzīves trūkumus un to izraisītos kompromisus? Tikai tādēļ, ka dzīve ir nepilnību pārbagāta, viņi arī uzskata, ka cilvēks jāpazemo un jāiznīcina. Bieži vien viņi runā par cieņu, to nesaucot vārdā: viņi domā, ka dzīve ir neizturama vai nožēlojams farss, vai absurds joks. Tie domā, ka apstākļi apvaino viņu cieņu, un lūdz visus just viņiem līdzi. Bet padomā, ja dementajiem Tobu dziedošajiem večiem tomēr ir labāk, nekā viņiem būtu, ja viņi jau būtu beigti?
Taču ir viena laba atbilde, kuru mizantropi atrod pārāk reti - jā, dzīve ir nepilnīga, jā, kompromisi ir neizbēgami, bet tāpēc taču šo apstākli nevajag cildināt ar tik nospiedošu un viduvēju dzīves stilu kā mietpilsoniskais? Te nu būtu jāpiekrīt - mizantropijai ir sava vieta kā pilsoniskā sangvinisma negatīvam, belziens smacējošai apmierinātībai, kādu, man šķiet, Hektors vairāk vai mazāk neapzinīgi radīja savās mājās un kas aizdzina viņa sievu un padarīja viņa sākotnēji fantāzijas apveltītos bērnus par tik nospiestiem, stīvi stērķelētiem sprediķotajiem.
Taksīša aizmugures sēdekli atradu pēcpusdienas avīzi Aftonbladet. Nejauši ieraudzīju rakstu par jauniešiem, kas “nosaka dienaskārtību”. Nevarēja nepazīt vienā atvērumā Bū un Lū. Viņi bija nodibinājuši skolēnu grupu "pret biedrošanās spaidu”, kuru, viņuprāt, kā personāls, tā vecāki uzspiež skolēniem. “Mobings vienmēr ir bijis, tas pieder pie dzīves likumiem,” rakstā teica Bū.
Citā attēlā viņi bija redzami kopā ar dažiem bezpajumtniekiem ārpus treileru pilsētiņas uz zemes nogruvumā daļēji aprakta parka ceļa bijušā Hēgdālena augstienes (veidota no zemes un akmeņu šķembām, kad cēla apkārtesošās priekšpilsētas) apkaimē, kas reiz bija sava veida alpu ainavas bonzai ar savu mazo kamanu trasi, savām stāvajām, vēja sukātajām zāļainajām nogāzēm un saviem parka celiņiem ar šur tur iejūtīgi novietotām serpentīnu vijām. “Mēs gribētu, lai te rastos jauna Kristiānija,” saka Lū. Es tīksminājos par acīm redzamo vientiesību viņu teiktajā.
Tagad Hēgdālena augstiene bija sapostīta ar jauniem šahtu izmešiem, saspridzinātiem akmeņiem, kuru šķautnes asas kā žiletes, baismīga ainava, ko vietām apgaismo intensīvi starmetēji un šķērso divaini knapi lidotspē-jīgi maitu putni, no attāluma nedaudz lidzīgi vistām, bet, tuvāk pieejot, biedējoši agresīvi un smirdīgi no savas atkritumu un maitu diētas un nepatīkamās paražas pa pusei ierakties starp simtiem izirstošas putu gumijas matračiem, kas kaut kāda iemesla dēļ veidoja paši savu mazo kalnu starp citiem kalniem šajā nāves apvidu.
Jā, tāda šodien faktiski izskatījās viena no manām bērnības ainavām. Dažus gadus agrāk biju laimīgas sagadīšanās dēļ apciemojis to otro. Kā bērns es pavadīju simtiem stundu mazā slepenā rietumu Ģētalandes ezermalā, bieži vien pa pusei zem ūdens, vērodams smalko smilšu dibenu vai nenogurstoši lecot no laipas. Trīsdesmit gadus vēlāk es caurbraucot nonāku tur un savām acīm redzu, kā ciemata kopiena ir kopusi to kopīgo vērtību, kas ir šis krasts bērzu vieglajā ēnā: ir pievestas smiltis, laipa ir turēta labā kārtībā, nav izbūvēts stāvlaukums un nav zīmju no lielceļa, es neatklāšu, kur šī brīnišķīgā ezermala atrodas. Bradādams seklajā ūdenī, iedomājos, ka daudzi no mazo bērnu vecākiem, kas sēdēja uz akmeņiem šur tur krastmalā, vērodami savus mazuļus, paši bija bērni un te spēlējās kopā ar mani 60. gados.
Bet Hēgdālena augstienes sasprēgājušajos un sabrukušajos ceļos nesastopu nevienu no vecajiem rotaļbiedriem. Tātad divas ainavas: gan ziemas, vientulības, tumsas, sabrukuma un brutalitātes; gan vasaras, kopības, gaismas, atmiņu, rūpju un iejūtības.
Cik gudri bija sameklēt Hektoru? Cik cieša īstenībā bija mūsu stikla cilvēku kopība? Vai viņš, akūti cietis no izšķirošas ģimenes katastrofas savā dzīvē, spēs dalīt manas bēdas par sievietes pazušanu pasaules trokšņainajās dzirnavās? Es palūdzu taksīti apstāties pie Kungstrēdgordena, samaksāju un izkāpju. Mirkli man šķiet, ka šofera roka ap stūri ir caurspīdīga, ka es varu saredzēt stūres uzmavas sapresēto šķiedru kažoku caur stikla dūri, bet es to atraidu kā halucināciju. Slapjdraņķis lielākā aukstumā bija kļuvis par aizvien sausāku, aizvien asāku sniegu.
(Andalūzija 1566. gads)
... Dakteris Velaskēzs ir bijis alā. Ziņnesis ar firsta rīkojumu bija ieradies greznā ekipāžā, kuras durvju greznojumi līdz malām pilni ar brūnajiem lielceļa putekļiem, Arkosa godīgie pilsoņi bija spiesti slēgt savu mēra un spitālīgo patversmi. Tos ap divdesmit pinkainos, smirdīgos radījumus, kas tolaik dzīvoja akmeņainajā pusgaismā, izdzina četri helebardu vīri, nomaskējušies ar dravnieku kapucēm, lai pasargātos pret aplipšanu. No savas pļaviņas dažus simtus metru augstāk dakteris redzēja smailās kapuces tuvojamies un sanākam kopā uz apspriedi pie alas ieejas. Bija karsts, un viņš no rīta bija iedzēris nepareizo dekoktu: zālei degot, cietušais līdzenums _ _ _
kaut kāda veida attēloja, ka viņam šķita, viņa kuņģa iekšpusi. Bet tas nebija neiespējami, tāds nu reiz cilvēks ir, ķiķinās par šiem salmu galvkājiem, kas likās stāvam, atslējušies viens pret otru kā vecas amforas. Slimos pēc tam izdzina no alas un pamazām izklīdināja apdegušajos laukos pie pilsētas. Dakteris Velaskēzs redzēja viņus aizejam, klusus, izkliedētās grupās.
Kamēr viņš ieejas iekšpusē pierada pie tumsas, viņš mēģināja atcerēties, ko kreditoru pamatīgi nomocītais brālis vaicāja savā vēstulē. Vai tas varētu but tā - dārgais brāli, viņš rakstīja, ka pirms iedzimtā grēka cilvēks pazina labo un ļauno: labo per experientiam (caur pieredzi) un ļauno per scientiam (caur iegūtām zināšanām). Kamēr mēs tagad, pēc iedzimtā grēka ieviešanās radībā, jutām ļauno no pieredzes un labo tikai no iegūtajām zināšanām?
Viņš juta, ka brālim taisnība. “Tā nebutu, ” domāja dakteris Velaskēzs, “nekāda sliktā lieta, ja vien varētu radīt kaut kādu mītu, kur iegūtās zināšanas par labo varētu izrādīt kā savdabīgu teātri vai rotaļu, meklēšanu, kur mes kļutu spējīgi labo iedzert kā pieredzi. ” “Kādēļ domāju “iedzert ”, ” viņš murmināja un, nolicies uz visām četrām, lēnām rāpoja uz alas zemāko galu...
Kad mirguļojošā sniegā šķērsoju Kungstrēdordena slidotavu, atcerējos savādo sarunu, ko kādu pēcpusdienu pirms laiciņa biju dzirdējis konditorejā, kas lepni sevi nodēvējusi par pilsētas vecāko kafejnīcu: kafe Fikss Sanktēriksgatanā.