Hektors sāk caurskatīt e-pastus un sev par pārsteigumu redz, ka viņa kantora priekšlikums jaunajai vēstniecības ēkai Limā guvis žūrijas labvēlību. Bet vai mēs tik tiešām gribam tur darboties? Viņš aizmirst sevi, un aizmirstais dod vietu bezizteiksmes laimei, kuru viņš nejūt un neviens neredz.
Mēs kustamies caur telpu, kur viss ir apgriežams otrādi: kreisais var kļūt par labo, augšā var kļūt par lejā, iekšpuse var kļūt par ārpusi. Jo mēs esam pakļauti laikam, kur nekas nav apgriežams otrādi, bet viss ved tālāk kārtu pēc kārtas ar ķieģeļiem, ģipsi un tapetēm oderētiem brīžiem, dienām un nedēļām. Un telpas formu vienmēr var grozīt kā tavā datorā un sagrozīt par savu spoguļattēlu, samazināt, izstiept un aizbīdīt, bet pasāžu caur laiku, to varbūt varētu saukt par brīvo kritienu, nevar apgriezt savā pretstatā, tā var tikai pastāvīgi izrietēt no sevis. Nav punkta, kurā kritienu varētu apturēt un uzsākt kāpienu...
Viņas balss bija brīžiem čukstoša, brīžiem asa un skanoša, it kā viņa cīnītos, lai pārliecinātu mani par lietām, par kurām viņas apnikums nākamā mirkli informēja, ka es par tām jau ļoti labi zinu. Viņas runā katras frāzes beigās ielavījās nopūta, dažreiz gandrīz vai izsauciens, izsauciena miniatūra, it kā kāds kaut kur tālu projām kādā necaurejamā teritorijā būtu pārslīdējis aizas malai un paguvis vienīgi iekliegties, pirms viss garām, bet tas, kurš gadījuma pēc sadzirdējis kliedzienu, pat nebija paguvis aptvert, no kurienes nāk balss. Bērbeles apnikums parādījās manā apziņā pēc ilgāka laika nekā Hektora, bet tas šķita vismaz tikpat intensīvs, kaut arī tā izpausme bija savādāka.
“Kad atceros savu dzīvi,” viņa saka mana pirmā apciemojuma vakarā, un viņas seja ir pa pusei apgaismota podiņkrāsns atvērto durtiņu uguns spīdumā, “kad es atceros savu dzīvi, man ir sajūta, ka staigāju pa stikla karti. Nevis ledus karti, kas taču varētu izkust un gandrīz vai garantē pavasara atnākšanu, bet karti no stiklaina, reiz izelpota un pēcāk aizplūduša laika: labirintveida zimoga, kas ir debesu dibens, no kura pilsētas formas paceļas kā savu isto pirmavotu atspulgi, māju attēli, kas stateniski karajas.”
Tā viņa, miera pārņemta, runāja kā kāds vecs vācu filosofs, kas pavadījis daudz laika kopā ar dzejniekiem: “Par stiklu kļuvušu, reiz izelpotu un pēcāk aizplūdušu laiku...” Es sapratu, ka viņas doma atrodas kādas fantastiskas arhitektūras iekšpusē, kur jēdzieni parādās kā veseli kvartāli, kamēr vijīgas universālijas uzņem rentgena bildes no fiziskās pilsētas telpas atmiņu masas, vēja ātrumā tās lidinājās starp sniegpārslām. Un viņa turpināja: “Zem šīs stikla kartes zīmēm un pēdām atveras dzīvotā ainava ar tajā savāktajām uztverēm, bet tā ir redzama tikai kā izlīdzināta pamatkrāsa kartes stiklā. Tu taču zini,” viņa teica, “ka blakus tulkošanai es nodarbojos ar īpaša paveida kartēm. Es domāju, ka notikumi Berlīnē pēc mūra krišanas, viss celtniecības haoss Potsdamas laukumā un pastaigas pa to ar manu veco māti deva to impulsu."
Tad viņa izņēma dažas mapes ar melnām kartēm, kur spidīgas svītras, zīmes un šķērssvītrotas vietas veidoja savādas paslēptu nozimju ainavas. Kartes attēloja parkus, stāvvietas, trīsstūrainas, novārtā atstātas pļavas starp lielceļu uzbrauktuvēm, trepes ar vai bez nosaukuma, spēļlaukumus, tirgus, krustveida vietas, kur virs kājnieku ielām stiepās satiksmes ceļi, jumtu ainavas ar ugunsdzēsēju trepēm un skursteņu kvadrātiem un režģu brasli, kas saauguši taisnos leņķos iztamborētos tiklos, kurus pārcirtuši pa starpām esošo pagalmu neregulārie tumsas laukumi. Karšu malās bija atzīmētas koordinātas un teritoriju un vietu vārdi: Hudinge, Hēgdālena, Slusena, Bolmūra, Svartbekena, Skarpneka, Kungsengene, Lielā un Mazā Skugana...
Es domāju, aizkustināts, vai viņa atradusi šos zimējumus Pilsētas muzejā, vai pati tos veidojusi, vai arī tās ir tīrās fantāzijas, skribelēšana, lietojot arhitektonisku plānu kā sintaksi. “Tās ir patiesas kartes, ” viņa mierīgi atbildēja. “Tām ir dažāda izcelsme, vienu daļu esmu nokopējusi, palielinājusi un pēcāk pārveidojusi vai nosegusi ar savām tušas un grafīta pastas formām. Citas esmu ar lieliem pūliņiem zīmējusi pati. Piemēram, tās ar spēļlauku-miem un parkiem esmu veidojusi pati ar līmeņrādi un latu, kuru paturēt pierunāju kādu garāmgājēju, kamēr mērīju zināmu punktu augstumu virs jūras līmeņa un šo vietu attiecību pret iepriekš zīmētu, valsts pieņemtu koordinācijas sistēmu. Tu te vēro desmit gadu kartografēšanas darbu, sapņošanu par un ap vietu iespējamām, bet slepenām nozīmēm.”
Tad es pirmoreiz satvēru viņas roku.
Tagad man vairs nav laika izjūtas. Mans stāvoklis ir līdzigs tam, kādā biju, kad man bija temperatūra: varēju sēdēt atzveltnes krēslā desmit stundas no vietas, nemaz negarlaikodamies. Starpiba tikai tā, ka tagad tikpat labi tās varētu būt desmit dienas.
Vismaz man palicis atmiņā, ka ziema togad pagāja ātri. Mūsu kaulu lūzumi sadzija, un kopīgā ceremonijā kādā maigā apriļa sākuma dienā Hāgas parkā mēs kruķus aizmetām. Pat ja neviens no mums nebija redzējis visas trīs šķembas kopā, ap to laiku bija kļuvis skaidrs, ka šīs šķembas, Hektora, Harija un Bērbeles, ir pilnīgi saderīgas, tās pavisam noteikti bija no viena un tā paša matērijas gabala, kaut kādas vielas. Nākamais solis būtu, kā bijām sapratuši, pieprasīt pieeju doktora Kristāla fragmentu kolekcijai.
Mēs nezinājām, vai viņam ir tāda kolekcija, bet kaut kas mūs par to bija pārliecinājis, varbūt mazie plastmasas maisiņi, kuros tika glabātas mūsu šķembas: tādi maisiņi, kādus lieto arheologi, arhivējot dažādus priekšmetus: kaulu gabalus, krūžu lauskas, krama šķembas, Harijs zināja stāstīt, viņš kādu vasaru bija piepelnījies, strādādams izrakumos Sermlandē, kur gribēja būvēt lielceļu.
Es klusēju kā mūris par savu šķembu, nelokāmi to noliedzu par spīti atkārtotiem pārējo jautājumiem, kaut apzinājos, ka viņi varētu mani izstumt no savas trauslās kopības. To viņi nedarīja. Maijā tomēr no viņiem izvairījos. Stikla cilvēki man bija līdz kaklam (īpaši aforismi Servantesa novelē "Licenciāts Stikls”, kurā stāstīts par vienu tādu stikla psihopātu), turklāt man bija viena otra akūtāka problēma, slims onkulis un dzīvokļu īpašnieku biedrība, kas cietusi no neparedzētas cilšu maiņas. Dzīve ap mani materializējās kā skumīgs saņurcītu kulišu labirints ar apnicīgām dekorācijām no cietsirdīgas un ļaunas domu pasaules, zemisku un netalantīgu figurantu apdzīvotas, to vaibsti tādā vai citādā veidā atgādināja manus.
Tā es domāju tumšajos brīžos. Bet tad kāds iekšējs vējš aizvēza dūmaku, pilsēta izpletās aiz manas vienkāršās dzīvojamās istabas loga, un es saplūdu ar savu dabīgo stāvokli: plēvi starp maņu raibo ugunsjūru un atmiņu nogrimušajām pļavām. (Kaut gan tagad vairs nav starpības starp maņām un atmiņām...) Hektors taču bija, to kādu dienu aptvēru, - viņa brīnišķīgais Globena projekts ar kaktusu dārzu, viņa rūgti saldenie stāsti, kā ari viņa aizkustinošā, bet komiskā atteikšanās šķirties no sievas, kas viņu nemitīgi krāpa ar aizvien jaunākiem un aizvien stulbākiem vīriešiem. Tās vasaras gaitā man Hektors patiešām iepatikās. Viņš apmierināja manu vajadzību interesēties par kādu un tajā pašā laikā viņš nedaudz atgādināja manu nelaiķa tēvu. Un Bērbele bija - viņas vērīgais biklums un metāliskā integritāte.