“Jā”, viena no balsīm man aiz muguras bija teikusi, “te nu es sēdēju un klausijos, kā māte un viņas meita strīdējās, tas jau pirms divdesmit gadiem, pilsēta mainās, bet dažas vietas šķiet esam tādi laika konteineri.” Es nepagriezos, bet saspringti klausījos tālāk un tajā pašā laikā ieelpoju svaigi cepto kanēļmaizīšu gardo smaržu un lielos kafelate, kurus mums pienesa ātras, mazliet vecākas oficiantes. Tik citādākām ari pēc savas iekšējās dabas tām jābūt, nodomāju, šīm “mazliet vecākajām” oficiantēm, salīdzinājumā ar visām divdesmitgadīgajām folivora (sliņķis), kas sabojā pilsētas nakts dzīvi, izliekoties strādājam aiz letēm, kas lūztin lūzt no mufūns un broumies, un burkānu kūciņām, kamēr īstenibā patērē visu enerģiju, lai izturētu paģiras vai apvalditu savas sejas, lai meikaps izskatītos labi tieši šajā apgaismojumā.
“Ilgu laiku biju,” turpināja mīklaini pazīstamā balss man aiz muguras, “lolojis ideju par sava veida stikla dvašām, nodzīvota jeb, ja vēlaties, izelpota laika forma, iekļauta stikla priekšmetā - es domāju, stikla pūtēji taču ieelpo visāda veida gaisu pirms izpūš šos priekšmetus, un tādēļ tam gaisam vajadzētu būt reprezentatīvam priekš mums visiem, bet katram laikmetam īpašam, tātad gaiss simt gadu vecā stikla zirgā būtu citādāks, nekā ir gaiss tā paša materiāla vienu gadu vecā kaķī. Šīs dullās spekulācijas poētiskais rezultāts kļuva iespējams pēc tā, ko dzirdēju tai dienā, un interesantākās strofas būtu šīs te.” Tagad es faktiski biju spiests uzmanīgi pagriezties un apvaicāties pēc pelnu trauka, un faktiski ieraudzīju grāmatu, vienu no lielajiem dzejoļu krājumiem no 90. gadiem.
Grāmatā, kuru nākamajā dienā tik tiešām atradu Jonesa antikvariāta dziļumos, nobāztu vienā no vaļējiem plauktiem, bija, noskurinājies sapratu, varbūt visa šī stikla cilvēku epidēmija, ko savādā kārtā nojautis dzejnieks, ģēniju meklējot. Es lasīju:
Ir dzelžaina ziema, un daudzi no Stokholmas daudzajiem nabagiem dzīvo aizvien sliktāk, ģērbjas aizvien sliktāk, kustas aizvien lēnāk caur vētru, kuru bagātie nepazīst.
Jā gan, murmināju, jau tad, protams, bet tā nebūs bijusi tā strofa, kuru pazīstamais Stokholmas dzejnieks bija domājis, kad viņš kādā, droši vien intervijā, izskaidroja žurnālistam dzejoļa tapšanu. Tad sekoja divas strofas, kas tā kā lika nojaust kaut ko ar savu atkārtoto “naktī”, solījumu par stāstu, kas nekad īsti netika pildīts. Jo pēc tam seko, ar pārsteidzoši vispārīgu vietas
norādi: “tur” “tad” vietā, kas būtu daudz labāk saskanējis ar “nakti”, kaut kas, kas liek nojaust, ka tumsai šeit kaut kādā veidā ir skaidri manāma substance (starp citu - tipisks stikla cilvēka pārdzīvojums). Šā vai tā:
Tur elpo zila stikla ģimenes ieelpo izelpo
to dzelteno elektrisko gaismu kas silda
bet dara trauslu elpu
ka tā sašķīst putekļos
kādā pēcpusdienā mājupceļā
no pārtikas veikala un dvēsele pazūd
starp sniegpārslām un
zvaigžņu daudzajiem gadiem vecajām dienām.
Koks pie avota kur prieks sevi
pēc katra smiekliņa nomazgā
no tā siltuma pārstiklojas un dzeltena
gaisma veido nosalušu
graudainu dvašas plēvi uz iedzīvi
kas mēslu tvertnēs iemesta bet
vispirms salūzusi savā nevaldāmā
mīlestībā bez pilsētas.
Neviens cits
nekad nesēdēs pie tā paša galda kur tu pats esi sēdējis nekad neliks rotājumus ar miroņa elpu izpūstas smukuma lietas skapī kurā tu pats esi licis savus no vēja tukšos akvārijus nekad savas baltās tīrās drēbes kastēs kur pats esi licis vienu pēc otras
savas ēnas baltās tīrās ēnas.
Ar miroņa elpu izpūstas smukuma lietas, jā, nudien, es nodomāju un piecēlos no antikvariāta labi lietotā atzveltnes krēsla, lai samaksātu par savādo grāmatu, un tieši tad mana mugura noknakšķēja tieši tāpat - pātagas cirtiens lielā, atbalsi radošā telpā - kā Harija mugura ciemos pie Hektora. Šķibs un klibodams vilkos mājās pa sānu ieliņām, vārot tēju, sajutu ilgu dūrienu pēc Bērbeles (viņai vienmēr bijusi mendele uz tējām, aromatizētām, nearomatizētām, kūpinātām un žāvētām, raudzētām un smalki samaltām, zaļām un melnām, un dzeltenām, un sarkanām, tējām, lai aizmigtu un lai mostos, zobu sāpēm, seksam un nakts lasišanai, vientulībai un kopībai...) un apsēdos atzveltnes krēslā.
Ja grāmatu papētīja mazliet tuvāk, varēja redzēt, ka tajā bija vairākas īpatnas stikla meditācijas bez tās, kuru es, ticis mājās, sapratu kā galveno ar siltuma un smieklu kritiku rindās: Koks pie avota kur prieks sevi/ pēc katra smiekliņa nomazgā! no tā siltuma! pārstiklojas. Kritika, aizstāvot patieso, bet apdraudēto prieku par smejošās (mietpilsoniskās?) kopības siltumu un (slimīgi?) dzelteno gaismu.
Ar spokainu precizitāti ši kritika paredz stikla epidēmiju, kurā es tur, antikvariātā, - krakš, brakš, pakš - kā arī nupat no taksīša šofera caurspīdīgās rokas uz stūres, tiku ievilkts daiļāk iekšā, līdzdalībnieks un ārpusē stāvošs vienlaicīgi, kā jau visas topošās “miroņelpas”, es, par to domādams, sajutos mazliet šķebeni ap dūšu, atsvešināts no sava īstenā dzinuļa, kas taču bija priecāties par dzīvi, bet arī uzmundrināts no tā, kā saprašana burtiski ripoja cauri manam paurim.
Mugura tagad bija labāka, un man vairs nevajadzēja vilkties sāniski uz priekšu, bet es devos ļoti uzmanīgi pāri Kungtredgordena slidotavai, kamēr mani pāršalca brutāla mūzika no nenogurstošiem skaļruņiem, kas, pēc norunas ar pilsētas politiķiem, ir vienīgā, ko atļauts spēlēt pie šīs slidotavas, kā arī visos diennakts Seven Eleven veikalos, kas pārņēmuši ielas stūri pēc ielas stūra bez jebkādām iepriekšējām publiskām debatēm. (Tie, starp citu, smieklīgā veidā ir kā sliņķu, tā ari bezvērtīgā ātrā ēdiena apsolītā zeme, šie nejaukie un dārgie viltus pārtikas veikali.)
Nolēmu aiziet uz saietu, kura flaieris pirms pāris dienām bija nokļuvis manā vēstuļkastitē. Tas tika rīkots situacionistu piemiņai Kultūras namā. Ar fruhtvasera groku rokā (bija sākusi izplatities sava veida vecvectēvu kultūra, ar matu eļļu un vestēm, un kaklasaitēm, un galošām, un sifoniem, un grokiem) un skatu uz jaunceltu ciematu jumtiem virs Drotninggatanas varbūt man izdotos saglabāt distanci pret jaunākajiem notikumiem un nolemt, vai man būtu jāzvana Hektoram vai tikai jāļauj visam atkāpties ap mani, lai es varētu pamosties no šī labirintveida murga.
Pirmā persona, kuru pazinu, bija Hektora sieva. Tur viņa sēdēja, brīva un “neizpirkusi”, es dungoju, “savus šaušalīgos grēkus, nokaujot rietumu kodolfamīliju”. Es viņu negribot apbrīnoju. Tam pamatā, protams, bija mana sajūta, ka mājas kā projekts bijusi manas bērnības lielā kļūda. Te nu mums bija cilvēks, kas radikali izrēķinājies ar šo māju stulbumu! Es nolēmu sekot Bērbeles fantomam mani, pamēģinot, vai ir iespējams aplidot Hektora dzimumsakaros nekārtīgo bijušo sievu. Pa gabalu viņa neapšaubāmi izskatījās nedaudz satraucoši.
Viņai, vecam cilvēkam, bija miroņgalvu auskari, seja nokrāsota balta, un viņa sēdēja, kajas savādi šūpodama, uz bara krēsla netālu no eskalatora. Neapšaubāmi mazliet smieklīgie auskari man atgādināja kādu citu Stokholmas rakstnieku, prozaiķi un stikla dzejnieka vienaudzi. īpaši es domāju par vienu no viņa romāniem, kuru, atceros, Harijs sacīja, ka esot lasījis “ar rūgtu apbrīnu, kādu var just, kad ir darīšana ar suverēna intelekta pilnu sparīgu rotaļīgumu” (frāze, kuru viņš, starp citu, bija aizguvis no konservatīvā kritiķa F. R. Levisa). Kādā romāna epizodē bija runa par “skeletiem” ar perversām tieksmēm, varbūt tā bija pat kanibāls. Viņa bija aizvilinājusi grāmatas galveno varoni uz savām mājām padzert kafiju, bet sākusi šaušalīgā veidā tuvoties, starp citu, viņa bija no cilvēka skeleta nolobījusi gabaliņu, lidzīgu lielam puņķim, un to košļājusi, pie kam savu jauno viesi vēl visādi apvainoja. Domas klejo.