“Sveika, vai mani atceries?” es teicu Hektora bēdudienu cēlonim. Es piegāju pie šī piecdesmit gadus vecā, nepamatoti labi atalgotā kopiraitera, labi zinādams, ka viņa mani šajā troksnī nevar sadzirdēt. Viņa neskatījās uz mani, viņas skatiens bija lejupvērsts, it kā viņa novērotu mušas ceļu augšā pa kāju. Tur tiešām arī rāpoja muša, liela un zaļi mirdzoša.
Es uzpūtu kukainim dūmus un pēc tam raudzījos vai mēģināju raudzīties viņai acīs. Viņa ir mirusi, es domāju, pataustīdams vienu no aukstajām rokas locītavām. Nekāda pulsa. Kad es pakratīju viņu plecos, dzirdēju vāju šķindoņu kā no maisā iebāztas kristāla lustras. Glāzē viņai blakus bija kāda zila dzēriena paliekas, kas jau sākušas veidot asus kristālus. Kāds kārtības sargs mani vēroja, un es apkampu līķi, uzmanīgi noskūpstīju, iebāzu mēli starp ļenganajām lupām, nolaizīju smaganas un zobus un atkal jutu kaulu šķembu dzēriena neaprakstāmo garšu. Tad es viņu uzstutēju un sakārtoju mēteli, kas grasījās noslīdēt. Sargs, tagad garlaikots, bija pagriezis mums muguru. Nu, sapratu, tik tiešām ir laiks zvanīt Hektoram.
Trauslais arī ir monumentālais. To var iemācīties, ilgāku laiku vērojot Alberto Džiakometi bronzas tēlus. Varbūt viņš arī bija stikla cilvēks! Radoša cilvēka vēsturē ir rinda indivīdu, kas šķiet tuvāk stāvoši (ja atļauta tik mulsinoša izteika) nelaužami trauslajam kā citi. Kafka, protams, piesakās šajā šķindošo ēnu armijā, bet arī tāds dzejnieks kā Josifs Brodskis ar visu smēķēšanu un dzīvi apliecinošo spodrību. Daudzi no maniem draugiem, varbūt visi, īstenībā ir stikla cilvēki, vienā vai otrā pakāpē daktera Velaskēza pēcteči, kā arī tā Servantesa, kas sarakstīja “Licenciātu Stiklu”, bet, protams, arī stāstīšanas grabošā sargeņģeļa, Servantesa lielā dēla Donkihota, kura vajadzība lietot sargājošas bruņas uz šāda fona gūst pavisam citu skaidrojumu.
Kamēr es klidu apkārt burzmā, iedomājos, ka kādā citā pētījumā man vajadzētu sekot citām pēdām, kur ir tas dvēseles un ķermeņa trauslums, kuru esmu nosaucis par stiklcilvēcismu, tā varētu būt pirmā stadija pasaulīgām kļuvušām pārdomām par visām tām noskaņām, kas dažādu klimatisku apstākļu formā klīst apkārt pa zemes virsu bez mājām. Ir jābūt atšķirīgai saitei starp stikla cilvēkiem un lietus radījumiem: pats es jaunībā sāku rakstīt dzeju, tiklidz lija lietus, vai īstenībā te vēl kas piebilstams?
Kad es dažas nedēļas pēc viņa sievas nāves Kultūras namā beidzot tiku pie iespējas Hektoru apciemot atpūtas namā jūras tuvumā, viņš sāka runāt par kaut kāda veida histēriju, kas Bū un Lū augšanas laikā bija izplatījusies sabiedrībā. Tā tur bijusi jau agrāk, bet tieši viņu bērnība tā pieņēmusies spēkā. Hektors bija nokrities par piecpadsmit, divdesmit kilo, bet, kad apetīte tā lēnām sāka atgriezties, viņš gribēja tikai dzert Chablis un ēst Ap-penzeller, savāda un diezgan bērnišķīga kombinācija, kuru mēģināju viņam piegādāt vēlīnajā ziemā, kamēr gaisma ausa pāri līčiem aiz viņa skaistās istabas loga un mūzika no mazā stereo atvēra iekšēju logu pēc iekšēja loga mūsos abos klusējošos draugos.
To histēriju Hektors sauca - un viņa papīra bālā seja sakrunkojās, to vārdu izrunājot - par optimizēšanas histēriju. Kāda tad bija šī optimizē-šanas histērija? Par to mans draugs, neskatoties uz vai varbūt, man tagad ienāk prātā, sava vārguma dēļ, zināja stāstīt šo un to. Lai daži fragmenti no viņa stāstītā vairāku apciemojumu laikā pabeidz šo stāstījuma daļu par mūsu svarīgāko mantojumu: mūsu trauslumu.
“Man nekad,” viņš, piemēram, teica, “nav bijusi sajūta, ka esmu laipni lūgts šajā pasaulē. Vecāki ar mani apgājās labi, draugu arī bija gana, man bija galva uz pleciem, un es mazliet patiku sievietēm. Nē, nekā dzīvē man nav trūcis, un nauda nākusi ar piepūli, tā, kā es domāju, tam vajadzētu būt.
Dažreiz esmu saņēmis atzinību vai uzslavu par to, ko esmu paveicis, un tas paplašinājis manu krūškurvi un |avis vieglāk elpot. Bet es nekad neesmu juties laipni lūgts šai pasaulē. Es zinu, kādēļ tas tā ir, un mums ir daudz nosaukumu tām norisēm, kas atņēmušas cilvēkiem šo sajūtu: kapitālisms, masu sabiedrība, specializācija, sekularizācija, optimizēšanas histērija.”
Es izgāju koridorā paņemt karafi, kurā vēdināt vīnu. Laipna sieviete ar austrumniecisku izskatu man palīdzēja atrast priekšmetu un nāca līdzi, lai uzzinātu I lektora izvēli vakariņām. Kad viņa bija klusi aizvērusi durvis, es rūpīgi vēroju un redzēju, cik caurspīdīgi kļuvuši viņa deniņi. Viņš pavicināja noraidoši ar roku kaut kam - gaismai, mušai, manai klātbūtnei, atmiņai? - nokrekšķinājās un teica:
“Bet problēma, saproti, ir tā, ka es nekad neesmu zinājis, ko gribu darīt šai dzīvē. To es sapratu, kad atskārtu, ka man nav tikpat kā nekādas nojautas par to, kas es esmu. Un bez tādas nojautas, pat ja tā būtu ilūzija, tu kļūsti gluži paralizēts. Es nerunāju par pārdomām sakarā ar studiju virzienu un aroda izvēli: nē, dīvaino neitralitāti, kādu esmu jutis dzīves alternatīvu priekšā, drīzāk varētu attēlot kā vienaldzību iepretim tam, kas kļūst redzams man visapkārt, vienaldzība iepretim vietām. Ko es te daru? ir jautājums, kas manī pašā nekad nav saņēmis jēdzīgu atbildi, tikai pārsegts ar apmātu fotografēšanu.”
Es viņam jautāju: “Bet agrāk, daudz agrāk dzīvē, bērnībā, tad taču tev tomēr bija vēlmes?”
“Nē, nē,” viņš teica, “arī tad nezināju, ko gribu. Es vienmēr esmu tikai pārņēmis dažādas idejas par to, kā jādarbojas pasaulē, neesmu mēģinājis radīt pats savu personību.”
“Bet,” iebildu, “tā taču tas ir gandrīz visiem!” Bet Hektors manai domai bija jau tālu priekšā.
Neliekoties zinis par manu komentāru, viņš teica: “Vai tu zini, kas ir tas īsti sūdīgais?”
“Nē.”
“Tas īsti sūdīgais ir tas, ka, pat ja man būtu izdevies sev radit oriģinālu personību, neaizejot bojā no ārpusniecības, tad to ātri vien būtu iznicinājuši visi sekotāji, kuri ar savu atdarināšanu pārvērstu manu dvēseli par preci.”
“Tad,” es noguris teicu, “indivīdam šai stāstā nav nekādas žēlastības, ko?”
“Paklau, varbūt te ir runa tikai par to, ka katrs indivīds mūsu pasaules daļā joprojām rezonē par protestantisma centrālo jautājumu: konfliktu starp likumiem un žēlastības solījumu.”
Uz mirkli es ieraudzīju veco degsmi. Bet viņa skatiens ātri vien ieslīdēja atpakaļ mulsumā, un viņš turpināja: “Nē, šai stāstā nav nekādas žēlastības. Bet ir iespējams piepalīdzēt, lai saruna turpinātos. Tā ir vienīgā, slepenā žēlastība saņemt citu dzīves piedzīvojumus un nest tos tālāk.”
Ja pēdējais komentārs bija samērā sājš, tomēr redzēju, ka Hektors pārdzīvos notikušo. Viņš bija bāls un noguris, un, kā jau teicu, nepārprotami caurspīdīgs. Bet viņš bija pārāk ziņkārīgs pēc dabas, lai viņa dvēsele galīgi izsīktu.
Un pilnīgi pareizi, tagad redzu (kad pats kļūstu pavisam neredzams) visur pilsētā viņa priecīgo seju sludinājumos par viņa siltumnīcām, ziemas dārziem un stikla balkoniem.
Manu pēdējo apciemojumu laikā atpūtas namā Hektors bija visu izraudājis līdz galam. Par homēriskā Epiktēta raudām, kopš viņš atstāts viens uz salas (tādēļ, ka viņa brūces smirdēja), ir sacīts, ka tās nekad nevarētu uztvert, ka tās raudas sniedzas pāri mūsu saprātam. Tādi arī šodien ir vientulības nosacījumi. Nav tā, ka mēs labprāt atsakāmies no klausīšanās vai nevīžojam apciemot vientuļos: vienkārši nav iespējams dzirdēt, kā skan žēlabas un nopūtas, kurām nav klausītāju.