Tas pats attiecināms uz nabadzīgās sievietes četrgadīgo meitu, viņu, kas, neilgi pirms māte sastapa dakteri Velaskēzu, ārpus Arkosas bija apmaldījusies karantīnas alās un iekritusi šahtas dibenā, no kura neviens nevarēja sadzirdēt viņas saucienus. Meiteni, kas nomira badā tikai piecus metrus no gaismas pāri pļavām, kur dakteris (kā izriet no daļēji iznīcinātās dienasgrāmatas) vēlāk tajā pašā dienā klaiņoja apkārt, aizrāvies ar “taureņiem, kam mazas sejiņas uz spārniem, un mazāko dēmonu palaidnibām turpat apkārtnē...”
(Andalūzija 1566. gads)
... Pēc kāda mirkļa, nometies četrrāpus, viņš aizdedzināja vaska sveci. Ēnu bari aizplivinājās bez skaņas tieši tajā akmens padebesī, kas viņam bija visapkārt. Viņš parāpoja vēl vienu soli un juta kaut ko cietu zem vienas rokas: mazās pazudušās meitenes lelli, kas izgrebta no pagales. Kādus desmit metrus tālāk priekšā atradās šahta, kurā viņa bija iekritusi. Gulēdams uz vēdera, viņš laida sveci, cik vien zemu uzdrīkstējās. Mazais ķermenis gulēja kā sfinksa uz visām četrām, galvu uz rokām.
Atkal āra gaismā viņš kādu brīdi nevarēja sajust spēcīgo vēju, ko redzēja caurstrāvojam zālāju. Acīm redzamā pasaule ir raibi meli! Klāras bildinājums bija patiesu ilgu izpausme: dakterim vajadzētu precēties no jauna ar mani, mums varētu but daudz veselu bēmu, viņa vienu ritu bija sacījusi. Viņš bija sitis viņai pa muti ar plaukstas ārpusi, stingri ņemot vērā sava laika noteikumus: mīkstā plauksta bērniem, cietākā ārpuse spītīgām sievietēm un savilkta dure vīriešiem. Tā viņš bija viņai iesitis un lūdzis nekad vairs nerādīties. Dažas nedēļas vēlāk viņa bija beigta.
Dakteris pieliek vaigu pie vecas ābeles, bet atlec, jo atminas mātes stāstītu, nepatīkamu pasaku par zēnu, no kura vēdera izauga ābele, velnišķi sagrozīts, viņš sev saka, svētais stāsts par atzīšanas koku.
Mājās dakteris pārmaina drēbes un mēģina nodoties rēķiniem. Bet viņš nevar koncentrēties un atšķir Psalmus. Tur viņš atrod “Nospiestā lūgšanu” un sāk skaļi lasīt:
"Weena luhgschana kahda behdiga, kad tas irr apbehdinahts un sawu zchehleschanu ta Kunga preekschā isgahsch. Ak Kungs! klausi mannu luhgschanu... Jo mannas deenas irr isnihkyschas kā duhmi, un manni kauli irr isdegguschi kā weena pagale. Manna sirds irr sasista un kaltuzi kā zahle, tā ka es arri aizmirstu mannu maizi ehst. Manni kauli peelihp pee mannas meesas caur kaukschanu un nopuhschanu. Es esmi itt kā dumpis tuksnesģ, es esmu kā appogs eeksch ispohstitahm iveetahm... ”
Te viņš nevar nepasmieties par salīdzinājumiem. Tad viņš dzird sievas soļus kāpnēs, redz viņas pazīstamo ēnu kustīgās sveces liesmas gaismā, ko viņa nes un ir viņam nesusi rītu pēc rīta cauri gadu velvēm. “Par ko tu smejies?” viņa vaicā. “Es biju alā, ” viņš saka, neskatīdamies viņai acīs. Viņa uzliek savu roku. “Kas tev tur bija meklējams?” Viņš nobīstas no atbildes, kuru nes sevī, tai vietā uzsāk dievbijīgu penteri. “Mums jāgodā radība katru dienu, ” viņš saka. “Jo mēs esam, ” viņš turpina, “pārāk dedzīgi, kamēr viņi dala siera gabaliņu un mazliet maizes pie krāsns, mēs esam, mīļo sieviņ, domājošas liesmas tumsā, kuru dēvējam par gaismu, bet šī gaisma ir Dieva ēna!”
“Jā, jā, manu večukiņ, ” viņa saka, “esam gan, bet, ” un viņa šķielē viņam pār plecu, ““cilvēka dienas”, saproti, ir “kā zāle, viņš zied kā zieds virs zeme, un kad vējš iet pāri, tad viņa vairs nav, viņa vieta nezin par to”, un tādēļ es šodien nopirkšu kāpostus un aitas gaļu, un tad nāks seglinieks un ērģeļu labotājs, un tavi kolēģi no Kadisas būs uz vakariņām. Ja es būtu tu, es, starp citu, ietu nomazgāties, ” viņa pēc tam saka un pieceļas ar pazīstamo noteiktību, iekaltu sejas vaibstos. !t kā viņas seja būtu apgaismota no kādas nākotnes, kur valda citas zināšanas par cilvēkiem nekā tās, kuras ir dakterim Velaskēzam...
III
Es stāvu, topu stacija, nekustīga, mudžoša. Te ir mans stāvs, statuja ar tumšu strāvu iekšienē. Es esmu daudzi, un es stāvu un topu stacija, un stacija stāv un krīt ar mani. Šeit un nekur, šeit un visur. Mans laiks ir spodrs vai nespodrs, vai domājošs kondensāts pāri flīzei. Dzīve sākas katru dienu: visa dzīve tik sākas. Nekad skatiens neapstājas flīzes spogulī, un kādā dienā - ir tikai siena palikusi no visa tā, ko domāju. Piecdesmit gadus garas ēnas. Nu/ Nē. Nu/ Nē. Nu! Nē. Nu/ Nē. Nu/Nē. Nu! Nē. Nu/Nē. Lietu mugurpuses, nerviem klātas. Sekunžu gadsimtus esmu stāvējis, kļuvis stacija, nekustīgs, mudžošs. Aiz manas krūts krīt veca gaisma lejā pa nogāzēm. Dziedi nu, tērauda sliede, skani, vecā smadzeņu ausma, dziedi, ledus krāsa, dimdi, mēmā bungādiņa, dārdiet, skārda zārdi! Nu! Nē! Viscaur, tik ne te, ir tā, ka varu būt visur, tik ne tieši tur. Ja grafīts būtu caurspīdīgs: laika krāsa. Ja laiks butu caurspīdīgs. Ja laiks nebūtu caurspīdīgs. Pelēks piliens nepārtraukti pil, planējoši pelni sejā, drīz būs jāmirkšķina. Dziļi skeletā: skaņa.
Miglājs Zirga galva, kā jau teicu, ir milzīgs (vārds nav pietiekams) putekļu apkopojums, vairums grafīta, silicija un dzelzs, blakus Zeta Orio-nis Oriona miglājā, kas ar zināmu piepūli var izskatīties pēc zirga galvas. Viens no Čīles teleskopiem nule uzņēmis jaunus fotoattēlus ar šo slaveno gigantu, un tie ir tik skaidri un telpiski, ka nobaida skatītāju: it kā tas būtu priekšmets, ko tu ar savu cilvēka pieredzi un skatienu spētu aptvert. Dūmu vija izplūdušas zirga galvas formā karājas bezgalīgā tukšumā, kur spīd miriādes sauļu, tomēr nekarājas, tā ir piestiprināta, drīzāk, tā izriet no vēl milzīgāka gāzes mākoņa, tāds kā uz priekšu veldamies mākoņu valnis, kura lielumu vispār nav iespējams aptvert, ja padomā, ka pati zirga galva, kas veido mazu šī mākoņu vaļņa izcilni, ir desmit gaismas gadu diametrā, attālums tātad divtik liels kā attālums līdz mūsu tuvākajai zvaigznei, bet nekas īpašs salīdzinājumā ar tiem 1100 gaismas gadiem, kas šķir Zemi no Zirga galvas. Kāda avīze publicēja vienu no čīliešu attēliem, un man tas ilgu laiku mājās bija piestiprināts pie ledusskapja, kaut īsti nezināju, ko tas grib teikt par mani, ja vispār ko.
Pagāja mēneši, un atnāca jauns pavasaris. Kādu dienu es noņēmu attēlu un ieliku naudas makā, izgāju uz ielas un braucu ar autobusu uz Vecpilsētu. Gāju līdz Vesterlonggatanai, tā ir pasāža cauri viduslaiku Stokholmas kodolam, kur tūristi labprāt klejo centra virzienā cauri parlamenta ēkai, zem fasādes ar valsts āboliem un par akmeni nokrāsota plastmasas lauvas un tālāk ziemeļu virzienā pret Sergelstorgu. Es vispirms stāvēju nekustīgs pie kāda bezjēdzīga veikala, kas piedāvāja vulgārus suvenīrus, un atcerējos vecā Hemlīna grāmatveikalu, kas te ne pārāk nesen atradās. Bērbele un es bijām tur, neilgu laiku pirms Hektora bērni izvācās no mājām. Mēs bijām atraduši sējumu ar Rilkes kopotiem dzejoļiem, un Bērbele gribēja man uzdāvāt to skaisto, mazo grāmatiņu, bet tā bija dārga, un mēs to nopirkām kopā, sacīdami, ka tā būs mūsu pirmais kopīpašums. Viņa to ielika rokassomiņā un maigi mani noskūpstija uz lūpām. Tas droši vien nebija pārāk nopietni domāts, bet par viņas mīlestību uz Rilki nu gan nevienam vairs nebūtu jāšaubās. Es atceros vakaru Harija mājās, kad mēs runājām par īpatnējo 1922. gadu. Tas bija gads, kad nomira Prusts, kad Džoiss izdeva Ulisu, kad Eliots publicēja The Waste Lanā, kad Vitgenšteins izdeva Trac-tatus, kad Kafka pabeidza “Pili”, kad Virdžīnija Vulfa izdeva The Waves... “Un,” teica Bērbele, “gads, kad Rilke rakstīja “Duino elēģijas” un “Soneti Orfejam” sākumu.”