Kāds pūlī mani pagrūda, manas maņas saasinājās. Pazīstama smarža aizplūda garām. Es neticēju savām acīm, bet tai bija jābūt Bērbelei - iesirmām šķipsnām melnajos matos. Tajā pašā laikā kaut kas notika ar manu dzirdi: tā pavērsās iekšup.
Ielas sanoņa biezajā ļaužu pūli samazinājās, it kā es lēnām grimtu zem ūdens. Bet es paliku stāvam. Arējās sanoņas vietā radās tāds kā koris no pazemes, kuru es pēkšņi varēju sajust ar pēdām. Tas bija mans skelets, kas bija sācis vibrēt kopā ar šo dziesmu, dažbrīd unisonā, dažbrīd atsevišķu solo balsu nests, dažbrīd dominēja sprediķojoša vai lekciju lasoša balss.
Tam jābūt manas savādās kūsājošās tabletes iespaidam, es saviļņots domāju. Pilns ar šīm balsīm virzījos cauri cilvēku straumei, cenzdamies nepazaudēt Bērbeli no redzesloka. Un mans stikla skelets dziedāja pazemes iekšpolitisku dziesmu, kas paplašināja nakti zem ādas, padarot vientulību atvērtāku, aizvien mazāk biedējošu neskaidrajā seju dūmakā garajā ielā.
Nepazaudēju Bērbeli no redzesloka. Vai viņa bija mani redzējusi?
Likt roku mierīgi uz skrienošās gumijas lentes. Iziet uz perona, ieiet vējā, laukā no kalna. Nekrist, tikai šķist rāmam, mierīgam: vaibsti kvēlo, bet iekšpusē, bet mierā. Būt atpakaļ “der Seelen wunderliches Bergvverk", un bez viņas beidzot. Ka iekšienē stāv visi citi: ka Iekšējais, vārda vārds, kas tā nesaucas, allaž viss laiks ir bēgošs, pa kaklu pa galvu starp izplestām plaušām, bet tas izskatās tieši kā telpas te: spodras, zem miglas gara degsmes. tMiks dzīvot, laiks mīlēt, laiks ienīst, laiks sekot, laiks līksmoties, izspiesties caur asiem režģiem, sastingušiem par stiklu un flīzi, ledu un sniegu ar pārslām, ceptām UFO-vafeļu dedzinātāju miriādēs. Mūsu ķermeņi iegrimst, kļūst par tieviem gliemežvāku spokiem pārakmeņotos akvārijos ar zīmēm no murgainas vēstures. Būt ciemos, vienmēr un nupat ciemos. Un atcerēties mazu figuru, tālu spīduma iekšienē, aiz ēnu dejas: vientuļais metro biļešu kasē, brālis, kuru tu nekad nesaprati, zēns, kas svinībās vienmēr bija grupas malā un prombūtnē nekad netika pieminēts, vīrs no attālas vietas, par kuru neviens nerunāja, neviens nedomāja, bet kas mūs visus saskaitīja no sava, sasalušu dienu būra iekšpuses.
Mani piepildīja dedzigas ilgas pēc ritma. Apkārt staigājošo sejas pieteicās skatiena pagarinājumā, auga un izslīdēja no acu kaktiņa - viss ātrumā, kas bija jūtams visā ķermenī. Tas pats notika ar mūsu spoguļattēliem skatlogos: tie dejoja uz priekšu zem tagadnes plūstošās plēves virsmas. Šis fenomens atsauca atmiņā Bērbeles sevišķo tieksmi pēc tā, ko viņa nosauca par blakus telpām: iekšējiem pagalmiem, protams, bet ari mazāk redzamām slepus telpām starp dažādu ēku nesošajām sienām, neiespējamām, asimetriskām pažobelēm zem kāpnēm un tiltiem, kā ari novārtā atstātām virsmām (ar labpatiku biju ievērojis - ar dadžiem apaugušām) starp lielceļiem un uzbrauktuvju rampām. Šīs virsmas bija - rampu ieliekumu dēļ -jocīgā kārtā bieži vien veidotas, kā uz iekšu ieliekti trīsstūri, tātad tādi paši kā dzelzs laikmeta kenotafi, vikingu celtie tukšie kapu monumenti radiniekiem, kas gājuši bojā svešās zemēs. Varbūt viss mans stāstījums ir tāds kenotafs?
Es aizgaiņāju šo domu, nebija nekāda stāstījuma, tāpat kā nav tādas īstenības vai fikcijas. Vienīgais, kas ir - ir iespējamu emfāžu turpinājums, strukturēts kā atmugurisks kritiens pagājības kalendāriski taisnstūrainu rūtiņu baseinā, kur detaļas un monumenti peld garām vai caurdur ķermeņa ēnu ar tādu pašu vieglumu kā sniegpārslas, kas sadala tumsu aiz loga, kur bērns sēž un domā, pirmoreiz tiešām doma par pasaules lielumu un izplatījuma bezgaisa mieru. Bet mans mīlas stāsts ar Bērbeli bija tieši tāds kenotafs: tēvs bēglis, nenotikusi kopība, defektēšana un bezcerīga meklēšana bez formas?
Man nebija atbildes pašam sev, un mirkli es iztulkoju iekšpolitiskā kora izskanēšanu no skeleta kā rājienu par neatbildēšanu. Bet tad atkal kļuvu priecīgs, redzot, ka viņa, lai aizsargātos pret salu no diskrētā mēteļa apkakles izrullēja oranžu kapuci, kas uzreiz padarīja vieglu viņas identificēšanu pat pa lielu gabalu. Es palēnināju gaitu un kādu mirkli vēroju vīru spēlējam akordeonu, kā arī viņa palīgu, kādu aktieri ar marionetēm, līdzīgu tam, kas reiz bija pārsteidzis mūs, bērnus, priekšpilsētas pagalmā. Kas precīzi bija redzams mazās skatuves tumšajā telpā? Gabaliņš zālāja un mājas fasāde ar mazu kvadrāta formas logu, protams, uz kura zaļās palodzes sēdēja puik-lelle ar basketbola kedām un sprogainiem matiem. Logā stāvēja vecāka lelle ar uzrotītām baltā krekla piedurknēm, melniem briļļu rāmjiem, iesarkaniem, atpakaļ saķemmētiem matiem: tas taču biju es un Radio dakteris!
“Man jādomā par figūru,” saka kāda sieviete burzmā aiz manis, un mani pārsteidz, kur ši gadījuma rakstura banālā frāze mani aizved. Bija iemesls, raksta kāds filosofs, ka SS nesauca koncentrāciju nometņu mirušos par līķiem vai ķermeņiem. Tos sauca par “figūrām”, lai atšķirtu viņu nāvi no normālo cilvēku nāves. Kādā citā no mazā leļļu teātra daudzajām melnajām istabām, iekārtota vienīgi ar šķību dzeloņdrāti, kustējās divi tēli strīpainos tērpos, turēdami viens otra rokas, stutēdami viens otru, dažbrīd sagrīļodamies, bet neatlaidīgi karādamies ar vienu roku pāri otra pleciem. Es stāvēju pavisam mierīgi, līdz atskārtu, ka gandrīz zaudēju kontaktu ar Bērbeli.
Pirms cik ilga laika, diez, mēs pēdējoreiz tikāmies? Varbūt pirms gada, pieciem? Es jutos savādi noreibis, bet tajā pašā laikā neievainojams, vienlaicīgi caurspīdīgs un viegls, it kā es no itin vieglas sadursmes ar kādu citu tai burzmā būtu ticis notriekts gar zemi. Bērbeles kapuce vafeles formā attāli iespīdējās, tuvu pie Sergelstorga kāpnēm. Es skrēju gar sienu, kamēr telpa pēc telpas ar piedāvātajām precēm mirdzēja manā acu kaktiņā, lelles seja pēc sejas, tur stāvēdama, kaut ko gaidīja. Visi viņi bija puslīdz caurspīdīgi, es it kā ievēroju savu roku, caur kuru viegli sniega graudiņi nu krita bez sāpēm. Vasara tātad jau garām.
Bērbele bija nošmaukusi lejā uz tirgus laukumu un iegāja lēnām burzmā pie metro biļešu kasēm. Es gāju gar citu kasi un nonācu varbūt desmit vietas aiz viņas uz eskalatora, kas veda uz peronu.
Visi mūsu skatieni gadu gados atver reibinošu ceļu uz stropa miriā-dēm, stropu ar stacijām staciju stacijās: kristālu kristāls, pilēdams lielā Vārda sienu iekšpusē, kur dun dun dun. Varētu domāt, ka skatiens pāri cietiem materiāliem ar laiku deldēja telpas skaidrību, padarīja sienu saburzītu, sabužinātu, zvirgzdainu un porainu. Bet šis ūdens no skatienu lietusgāzēm ir ēnu peldes upe zaļajām bērnu dvēselēm, zaļām no ieslēgtām ziemas ielas mikrozvaigznēm, zaļām no izpalikuša rīta bez gala. Bet spiedies norūdīts cauri staciju hiperlabirintam: jūti ķermeni notirpstam, noskaidrojies, kļūstot par tukšuma fantomu, spoguļdziesmām no baltās sienas virsmas, kur mīts par jauno cilvēku izskanējis, sastindzis par nesavācamu rūdu, un nekādai dzīvei nav jāslēpjas aiz sirds nemiera jēgas. Un stāvi un stāvi, un stāvi gaišā mierīgā liesmā ap mūsu tukšumu.