Es atceros nelaiķa Harija izklāstu par staigāšanu, atceros pats savus nakts klejojumus gar metro sliedēm, uzkrita it kā no iekšas dunošs ritms, pati Staigāšana, kā mēs (vai pareizāk: jūs), kas vēl dzivi, to darāt dienu no dienas, zem zīmēm, gar smagām sienām, kas turpinās lejup zemē četru cilvēku garumā. Celis, papēdis, potītes locītava, augsts, viegls pēdas izliekums, ja tev ir skrējēja talants, ieliekums, ja tev nav tāda elastiguma. Talants, ievainojamība, vientulība, otra neizdibināmā seja, tikpat sveša, kaut kas jāpērk, kā tad, kad tai pierakstām sirsnību. Tādas domas ņirbēja man aiz piereskaula pussekundi, kamēr sekoju Bērbelei pa pārpildīto peronu. No Parlamenta ēkas gājām gar mākslas galeriju, ieroču veikalu, antikvariātu, bezcerīgu “gleznu mālētāju”, kas vērsās pie tūristiem ar savām naivajām krāsu orģijām, veikalu ar apdrukātiem džemperiem, ātro ēdienu ķēdi, krogu, ceļojumu biroju, skaņuplašu veikalu, kur jaunieši šķirstīja šķirstīja šķirstīja kompaktdiskus lādītēs un radīja vāju klabēšanu, nedaudz atgādinot rakstāmmašīnas. “Vai tev kāds palīdz'!" “Nē, man nevajag apkalpošanu," es īgni atbildu, dodoties atpakaļ ļaužu straumē, pasperu soli, tad vēl vienu, ritms mugurkaulā, paša profils skatlogu blāvajā spogulī. Tad sekoja hotelis ar restorānu, siera veikals, kurpju veikals, vīriešu apģērbu veikals, juvelier-veikals, kur Šveices pulksteņi spid aiz dūmakotiem logiem ar signalizāciju. Tirgus laukums jau redzams, daži stendi ar ādas jostām, mazām mugursomām, saulesbrillēm, neskatoties uz ziemīgo laiku, ausu sildītājiem spilgtās krāsās, aitādām, sudraba gredzeniem, automātiskām rotaļlietām, atklātnēm, mehānisku repojošu rūķīti, kas šūpo gurnus vēja brāzmas pavadi-jumā, vējš, tas bārsta vieglas, sausas, skaidras kā stikls, dzirkstošas pārslas pāri mūsu galvām, radot klusumu burzmā, kad eju lejā pa kāpnēm, sāniski, mugura seko, muskuļi atvaira sadursmes, es elpoju, es noriju, vārdi rodas uz runas centra sliekšņa, mēģinu daļēji tos izrunāt, ē inu a ēji os i u nāt, pūšu dūmus no mutes, piesaistu kāda cita skatienu uz sekundi, divām, seja aizgriežas, nekad vairs. Kur ir Bērbele, viņas kapuce ir pazudusi, bet redzu viņu uz perona kādu gabaliņu man priekšā. Tagad viņa pagriežas, kā modele uz mēles viņa pagriežas ap flīzētu pīlāru ar reljefiem krama veidojumiem, gan paleoliti, gan neolīti, ziemeļvalstīm nav paleolīta formu tādēļ, ka šļūdonis noēvelēja to zemes kārtu, diez vai viņa mani pamanījusi? Cik priecīga viņa izskatās, ja viņai būtu bijis Freesti/le, viņas sejas izteiksme būtu saprotama vai līdz galam kodēta, bet tagad viņas smaids šķiet nedaudz baismīgs, it kā viņa sevī nēsātu šoku, traumu, bet varbūt es redzu pats savas bēdas, varbūt mūsu visu.
Un bēdām, kuras apvieno visus uz šī perona, ir iekšā slapjdraņķigi auksta odere, mūsu bēdas un mūsu konferences, un piemiņas dienas nekad nevar patiesi izteikt Primo Levi stāstīto par vārdu wstawac, vārds “pacelšanās” poļu valodā, kā viņš kādus gadus vēlāk, īstenībā visu mūžu, brīnišķīgos saietos ar draugiem vasarīgi gaišā dārzā, vēja veldzēti zem ziedošiem zariem, laipnu seju iekļauts, kā viņu tādos brīžos varēja pārņemt mērens angst, agonija, ņudzoša, pelēka garša zem aukslējām, kas vēstīja, ka viss tev apkārt esošais ir sapnis, kuru tu sapņo, viens no visiem sapņiem par prieku un žēlastību, un atvieglojumu, tu sapņo, kamēr guli barakā uz lāvas, bet drīz visi šie sensorie iespaidi, kafijas smarža no porcelāna kannas, vējš no sāniem deniņos, bērnu rotaļu trokšņi ārā - zālājā, miers mugurā, draugu miļie vaibsti, drīz tas viss izgaisīs no vārda wstawac, un tu esi atpakaļ nometnē, februāra slapjdraņķa ierindā, Aušvicē.
Jūs dzīvojat savās augstajās virsdrēbēs. Jūsu baltie ģīmi ir cits citam līdzīgi kā zirgi vai ķirzakas, vai ruku maskas. Manā mugurenē ir helikopters. Un man ir grāmata par plankumainiem trušiem un slepens, spīdošs bruņinieks no citas planētas. Es skrienu tuvu malai! Es lecu pāri kāpņu čumā spodriem nagiem! Es zinu, ka esmu ātrāks par visu! Lai tikai neviens nenāktu. Bet jūs visu laiku nākat, ar lielām, smagām rokām. Ko jūs no manis gribat ar jūsu zelta maskām, jūsu pelēkām dvašām? Kāpēc jūs tik pēkšņi tā skatāties cits uz citu, un tad vairs nekad? Vai jums te jāstāv, visiem reizē? Kļūst tukša zeme, tukša pļava, kur jūs gājāt, nu sasalst rasa, kur jūsu nākotne mirdzēja, tā veido dzirksteļu bruņas pret dadžu neliešiem, kurus nopļauj nost un saliek kaudzē. Es, jā, es skrienu tuvu malai! Es lecu pāri kāpņu čumā spodriem nagiem! Es zinu, ka esmu ātrāks par visu! Lai tikai neviens nenāktu. Savās mājās esam tikai trīs, un mamma, viņa vienmēr nogurusi. Drīz aizmigšu tētim klēpī, un varbūt vilciens pacels mus no kalna.
Kas bija Bērbeles tētis? Cik neiespējami zināt, kas bija kāds tētis. Mans paša tētis, viņa vaibsti ar gadiem skaidrāki, lēnām novecodami, ar skatienu nemainīgi pazīstamu. Viņš, kas dziedaja vai mēēēnesi tu vēēēlies pavilkt un zvaiiigznes aiiiztikt, tā aiiijāāā žūūūžūūū, kad es biju maziņš, viņš, kas man mācīja iesist vārtos vienpadsmit metru sodus un kaut ko par kaušanos (pilnā sparā, tūlīt), bet galvenais, ka atvērta delna labāka par savilktu dūri, ka meitenes vienmēr tikpat labas kā mēs - zēni, ta viņš teica. Bet tas bija viņš, mans tētis: svešo acīs viņam visu mūžu bija cita seja, seja, kuru viņa vaibsti veidoja to apziņā, kas nezināja, kas viņš bija, un nekad nebija dzirdējuši viņa balsi, bet to seju, viņa svešo seju, es nekad neredzēju. Un tā tas ir visiem, visvairak jūtams, ka vientulība pie mums nāk vienmēr no aizmugures, pie rakstāmgalda, vina bodes rindā, pa ceļam pāri tirgus laukumam, nekad kā tēls, kas nāk pa ielu, bet kā likteņa nojauta pa muguru, nopūta, kas atveras uz iekšu un aizskar mūsu dvēseli ar visām pasaules kopīgās masas akluma spējām. Kas bija tavs tētis, Bērbelein, kā viņš varēja, bet ari ja nav ļaunuma, tikai radījums, kas vai nu iztur, vai salūzt, tomēr jāsaka, ka viņš bija salūzis citiem dzīvi apdraudošā veidā, kā varbūt to darīja arī Bū un Lū. Un varbūt arī Hektora sieva, kā viņa varēja lēnām virzīties prom uz ģimenes loka ārējo malu, kā viņa bija spējīga atkabināt tauvu pēc tauvas, dungojot šķietami apmierināta, velnišķīga savā pievilšanā, noziegumu par neredzamu padarīdama. Bērbele, vai cauri pasaulei iet noziegums, lokās zibensātra plaisa cauri visam mūsu radītajam? Vai tas viss kopumā veido ļaunuma seju? Vai varbūt gluži pretēji, tur, tajā plaisā, ir priekšnosacījumi tai jēgai, kuru dēvējam par labestibu?
Aiz Bērbeles tēva bija ari vectēvs, mantots revanšisms, rasistisks mīts par pāri darījumiem, kā arī par zemāk stāvošo valdīšanu pār pasauli. Nē, tas nav tikai trauslums, nav tikai stikls mūsos, bet arī kļūmīgās, greizās, maldinošās domas, dvaša uz stikla, tās puvums, tās miljardi indīgo iekšējo pilienu visskaistākajā ikdienas precē. Un ar pazemes vēju pa pakausi, kuru tajā pašā laikā redzu melnbaltā (zilganā) ekrānā turpat zem griestiem, un veltīdams vismaz desmitdaļu sekundes katrai sastaptai sejai, jo tās ir manas tiesības, rādīt savus vaibstus un pagūt uztvert citu, kur arī mēs te ejam, jā, tajā pašā laikā, kad redzu pretim nākošo un pats savu pakausi uzrauga televizorā, man iešaujas prātā, ka es ari kļuvu par svešinieku savam tēvam, ka vina svešā seja izcēlās un turpina attīstīties atmiņu gaismā, nesaprotams vīrs, balss, kas pauž izbrīnu par piedzimšanu ar tieši šādiem vaibstiem, balsi, kuru viņš pats nekad nedzirdēja, tāpat kā mēs nekad nedzirdam savu, bet citādu, kurā tikai mēs paši klausāmies, bet neviens to nesaista ar mūsu vaibstiem.