Tagad likās, ka Bērbele sastapusi kādus paziņas. Tiem mati bija sasprausti augstās frizūrās un melnās ādas drēbes apkārtas ar ķēdēm, emblēmas vai detaļas no kaut kā, kas varētu būt militārs apbruņojums vai kalnā kāpēja mundieris. Viņa gāja ar viņiem kopā atpakaļ uz tirgus laukumu, viņi apsēdās uz kāpnēm starp Sergelstorga laukumu un satiksmes karuseli, veidojot īpatnu apli ar lielu sveci vidū. Mazā uguns liesmoja sargāta un pati sargāja viņus koniskā čuguna režģu konstrukcijā, kas augšā beidzās ar smailēm aplī, caur kuru dūmi smirdēdami cēlās taisni augšā. Turpināja snigt, skaidri redzams, apvaldītajā gaisā. Ziemassvētku tirgošanās pilnā sparā kā kluss un nopietns pienākums: sapirkušos strādnieku lemingu gājiens no NK universālveikala uz metro, bet Bērbele un viņas jaunie draugi sarunājās par kaut ko citu.
Sievai un man, jā, viņa pērn aizgāja, mums sākumā pēdējais gabaliņš bija jānobrauc ar autobusu. Jā, tas bija, pirms bērni ieradās. No balkona, jā, bet visi dabūja balkonu! No balkona mēs redzējām, kā velk sliedes. Vienmēr izlasījam ievadrakstu starp Hēgdālenu un Slaktūzi, kur smirdoņa jaucās ar jaunako ziņu smaržu un sajūtu, ka tā riktigi esi, un tad mēs ienirām kalnā. Vakaros varēja iet ciemos cits pie cita, bet sievai ar laiku kļuva bail no dzēruma, trokšņiem, jā, viņa bija no maza miestiņa. Ari man kaut kad sešdesmitajos gados vārds 'jaunatne” kļuva sinonīms cūcībai, un viņu rokkoncerti bija šarādes par nacistu masu mītiņiem. Ka pilsēta vēl aug, tā ir tik daudzas pilsētas, vagoni šūpodamies pilni ar svešu valodu dūkšanu. Pie T Centrālenas pieturas man iekrīt acīs, cik viss rūpīgi izveidots. Jauno līniju pieturās viņi uzšpricēja apmetumu tieši uz kalna sienas. Mēs braucām uz Kungsgatanu un gājām uz konditoreju. Jusijs Rjērlings Kon-certnamā, tirgus jautrie pārdevēji. Varējām arī doties laukā pastaigāties mežā, piemēram, no Fārstas. Meitas atnestā meteņa rīkste ar krāsainām spalvām nu stāv gaiša mājās, un tālāk panorāma paplašinās pār joprojām neskartu zemi, visu mežu, kas ragveidīgi iesniedzas starp mājām. Vakaros, kad esmu izslēdzis televizoru, var redzēt vilcienu zilos zibšņus tāpat kā pirms četrdesmit gadiem. Jaunie vagoni ir savadi klusi, diez, ko sieva būtu domājusi. Kantoris atradās pie Normalmstorga, netālu no bankas, kur tas laupītājs turēja gustekņus tajā pašā gadā, kad nomira vecais karalis un naftas krīze bija ceļā. Es rūpīgi sagatavoju laika ziņojumus, pārbaudīt visas detaļas, tā bija goda lieta, es varu minēt, ka tas neko nenozīmē, bet tomēr, tieši tādēļ, tikai tādēļ, tomēr ne tikai tādēļ. Te mans vilciens! Nē, nepareizi, ka nekas nevar darboties kā agrāk, kad es biju jauns, kaut es vienmēr izlikos, ka biju jauns.
Kultūras namā notika Situacionistu internacionāles retrospektīvs, 1989. gada Boburgas izstādes Parīzē aktualizēta versija. Es uzbraucu ar eskalatoru trešā stāva galerijā, pirms tam rūpīgi pārbaudīju, ka Bērbele vēl sēž ārā. Kaut kas man lika domāt, ka viņa labu laiku neatstās savu vietu grupā. Es, protams, varēju kļūdīties, bet viņai tur, pazemē, bija sejas izteiksme, kas liecināja, ka viņai nav kur iet. Izteiksme pazuda, tiklīdz parādījās putniem līdzīgās figūras. Viņa tagad šķita jaunāka, kustējās kā divdesmitgadīga, locījās ātra un lokana. Viņa labi saderēja ar jaunajiem, to es tagad redzēju, ar oranžo vafeli uz galvas un savu garo ādas mēteli ar kniedēm, kur atspīdēja pilsētas gaismas kā dārgakmeņi. Izstāde nebija pārāk labi apmeklēta. Daži vientuļi apkārt klejotāji bez manāmas Ziemassvētku steigas lasīja izplūdušās teksta kolāžas. Tam visam ievads bija Formulaire pour un ur-banisme nouveau, manifests no 1953. gada, no ģeniālā (bet mentāli bojātā) situacionistu priekšteča, tajā laikā deviņpadsmitgadīgā Ivana Čeglova: “Ar-hikektūra ir vienkāršākais veids, kā artikulēt laiku un telpu, veidot īstenību, radīt sapņus...” Te bija fotogrāfijas no Parīzes vecajām Hallēm, neskaidri nofotografētas sejas, kas dzēra alu priekšpilsētu bāros, situacionisti nebija tik radikāli kā vēlāku laiku pilsētā apkārt klejojošie nomadi, piemēram, itāļu Stalker grupa 90. un vēlāk, bet tie bija sava veida radikālistiski klejotāji, kas lietoja jaunos liela mēroga nomales rajonus kā kulisi šarādēm, kur viņi inscenēja paši savu naidu pret moderno racionalitāti un efektivitāti. Kaut kādā dīvainā veidā viņi bija vienlaikus kritiski un dziļi dekadentiski. Vai es te varēju atrast atslēgu Bū un Lū dullībām? Viens no tekstiem izpelnījās manu ievērību: “Jaunās pilsētas ir šīs smacējošās sabiedrības laboratorijas: no Velingbijas Zviedrijā līdz Besorai Izraēlā, kur visādu veidu brīvlaika aktivitātes jāsaliek vienā vienīgā centrā...” Situacionistu internacionāles izcelsme, letristu internacionāle aizsteidzās priekšā Lefevrem, de Certo un Foko, uzsverot, ka pārraudzība un kontrole kļuvusi par moderno pasauli organizējošu principu: modernistiskā arhitektūra, lasīju, nekad nebija bijusi māksla, gluži pretēji, vienmēr iedvesmota galvenokārt no policijas norādēm par kontroli un risku minimizēšanu.
Svišš, suošs: nedrīkst iet pretim virpu/durvīm, bet tās jāpanāk! Sīknaudai jābūt gatavībā vai mēnešbiļetei, kāja jānoliek uz pareizā pakāpiena, jādejo starp ķermeņiem, kas nāk, kas iet iet iet un nāk savā iešanā, caurstaigājot sevi pašu, kā spēlētāji arēnā, kur gaisma nāk no visām pusēm. Bet visi un neviens ir skatītāji. Noteikumi ir, bet redzami tikai tad, ja kāds tiem neseko, izkrīt no ritma, izkrīt cauri, kļūst lelle bez locekļiem un grēkāzis. Citi līmeņu vilcieni raida caur cementu savus ritmus. Tur-niketi, šīs metāla medūzas, lec uz priekšu priekšu priekšu pāri stundām, minūtēm, sekundēm, peldēdami laika smiltīs un medū. Ķermeņa miers modina skatiena ritmu, rada ripojošu drāmu: viņš, viņa, mēs un desmit tūkstoš siržu pukstu tepat blakus. Skatiena ritms nevar redzēt ritmu, kuru tas rada. Ceļinieks kļūst par ritmu, aizšūpojas aizšūpojas aizšūpojas starp akmens sienām. Un vietumis vientuļu viļņu šūpošanā vāķē vēlīnas elpas spārnu vēzieni, svišs, svošs, iekšā, ārā, te, tur, es, vientuļais klēpis un mīļākās vārds.
Desmit gadus pēc drauga noslepkavošanas Gi Debors izdara pašnāvibu, sabrucis no alkohola un citiem ekscesiem. Viņa kustībai bija taisnība savā kapitālisma kritikā, bet viņu sludinātās zāles bija nepareizās. Viņi rotaļīgajam un baudošajam cilvēkam pierakstīja labestību, kāda tam nepiemīt. Bet Debora izrādes sabiedrības kritika, pie viņa nāves!, savā pilnībā ir pierādījusies. Kreisā kustība iet tālāk un ietilpina spektakulāri kulturālo savā saprašanā par masas neaizskaramību. Patēriņš, gadsimtu beigām tuvojoties, aizvien biežāk tiek sludināts kā ceļš uz pestīšanu. Masu mediji un ši kustība divdesmitā gadsimta pēdējā desmitgadē veido jauna veida varas formu, kuras galvenais mērķis ir paša pastāvēšana un paša ilūzijas par taisnīguma centienu konsolidēšanu. Kā parasti, varas maska ir apliecinoša, šķietami neitrāla, programmatiski racionāla, pavedinoši apzvērēdama savu labvēlību. (Sakot “daudzveidība”, bet, kā vienmēr, domājot “masa”.)
Es nogāju lejā tirgus laukumā. Jaunieši, arī Bērbele, bija pazuduši. “Ariadne bez darba”, rakstija jaunais Čeglovs par zīmi, ko viņš bija atradis un kas aizliedz rotaļāties Parīzes Jardin des Plantes labirintā. Lasot viņa izsaucienu, es jutu simpātijas pret zīmes autoru: dārza labirintā jāpārdomā laiks un telpa, nevis jāskraida apkārt rotaļās.