Devos bez mērķa pa Drotinggatanu ziemeļu virzienā gar garām rindām ar mehāniskiem mīkstiem zvēriem uz plīša segām, visiem savādi intensīvas sarkanas acis, varbūt lāzeri. Man šķita pārdomu vērts, ka tā kustība, kuras līderis rakstīja pamfletu “Izrādes sabiedrība”, gribēja atvietot ikdienu ielās ar cirku, ar it kā dziļākiem “notikumiem”, kuriem īstenībā būtu stingri režisēta nozīme.
Mana paša klejošana pa priekšpilsētu notika vienlaicīgi ar situacionistu kustibas kulmināciju un iziršanu bezspēkā, bet zem pavisam citām zvaigznēm: viņi meklēja kolektīvu un svētkus, es meklēju ārēju vientulību, kas apstiprinātu manu iekšējo tukšumu. Viņu traģēdiju radīja tas, ka viņu meklējumus īstenoja viņu ienaidnieki tādā līmenī, kas bija tālu aiz viņu vismežonīgākajām fantāzijām. Mana traģēdija (ja vispār ir tādas individuālas traģēdijas, ko es laikam gan apšaubu) bija, ka tas, ko meklēju, atradās man visapkārt, bet nevarēja mani apliecināt tādēļ, ka tam mana eksistēšana nebija vajadzīga. Es izņēmu piezīmju grāmatiņu, lai pierakstītu: vientulībai mēs nekad neesam vajadzīgi, lai tā eksistētu, vientulība ir tā teritorija mūsos, kur mēs varam klejot tikai kā miruši - tad Bērbele atkal uznira man acu priekšā. Tagad viņa gāja lēnām kā vecs un slims cilvēks, ar vienu roku pie sienas, it kā meklēdama atbalstu. Es pārsvītroju frāzi par vientulību, tā pēkšņi šķita nejēdzīga (bet tomēr turpināja manī malties), un tuvojos Bērbelei.
Arī mēs esam akrobāti, pat ja mūsu spēcīgie žesti, mūsu lēcieni un cerības izgaisušas sapņos. Arī mēs esam ceļā pa “diesem verlorenen Teppich im Weltall”, vai tas nekad nebija akrobātu tepiķis, bet infemālisks raktuves celtnis, džoginga celiņš, trepju mašīna, patēriņa doks, sagūstīts apritē, kas paceļ bažu pilnos locekļus līdz hallēm un pažobelēm, kur mēs izklīdinām dienas spēkus darbībā, kas aug kā uguns taustīdamās, aug, lai dzītos pakaļ savām ēnām, kas ir no mūsu ķermeņiem. Eskalatorā esmu augšupceļā, tu lejup, un skatiens, kas izdzīts man cauri kā vējš pa kviešu laukiem manā atmiņā. Neviens no mums neskatījās atpakaļ, pagājuši septiņi gadi, un es katru dienu domāju par tevi un zinu, ka mēs būsim laimīgi par to, ka mani veda augšup, tevi lejup un mēs nepagriezāmies starp attēlu rindām.
Terora grāmata aiz zīdaiņa slepkavības: tāda pēcpusdienas avīzes afiša. Es nopirku un tūlīt konstatēju, ka mājās pie holandiešu bērna slepkavu pāra atrasta piezīmju grāmata ar citātiem no Gi Debora rakstiem un priekšlasījumiem. Formulējumi kā, piemēram: “Patiesību sakot, viss kaut cik vērtīgais darbs, ko šī paaudze un tās priekšteči veikuši, ved mūs pie domas, ka nākamā sensibilitātes revolūcija vairs nav iedomājama par jaunu vecu faktu izpausmi, bet drīzāk par jaunu jūtu stāvokļu izdomātu konstrukciju” (īstenībā no situacionistu žurnāla Potlatch, Nr. 16, 1955. gada 26. janvārī), rakstā lietoti kopā ar vairāk vai mazāk sagremotiem citātiem un saukļiem no RAF manuāliem, kā piemērs tam, ka slepkavas ar savu šaušanu uz bērna ratiņiem gribējuši “šokēt” cilvēkus, likt apzināties ģimeņu veidošanas veltīgumu un sistēmu ietverošo reproduktīvo ļaunumu. Viņi arī norādīja uz Debora un viņu draugu sērijveida pašnāvībām - Debors 1.12.94., Žerārs Votī (izdevējs) 3.12.94., Rožērs Stēfans (rakstnieks) 4.12.94. - un saredzēja nolūku faktā, ka slepkavību turneja sekojusi šiem datumiem savā ievadfāzē. “Traģiska identifikācija ar pēdējā avangarda nekad neīstenoto, bet daudzējādā ziņā nepārspēto jaunas sabiedrības un jauna cilvēka metu”, pāris dienu agrāk rakstīja vecs kreisais intelektuālis ar saknēm 68. gada kustībā, kurā situacionisti spēlēja svarīgu lomu.
Vēroju avīzē jauno holandiešu sejas. Tad pamanīju, ka Bērbele lasa man pār plecu. “Tad tu beidzot esi te,” es viņai teicu. “Jā,” viņa atbildēja, “te es beidzot esmu vai pēdīgi esmu.” Roku rokā sākām iet pa ielu uz ziemeļiem, Observatorijas birzes virzienā.
Ar kādām pūlēm likta šī grīda. Un tai sienā tikpat kā paslēpta pīlāra formas līkne, ar kādu pazemību un stingrību tā reiz tika izdomāta laukā no ēnām. Šodien viss sajūtas no otras puses: arī mani līdzbraucēji stāv un sēž, steidzas un kavējas citā gaismā, miglā, kuru neredz acs, bet dvēsele jūt, kut ikdienas žesti citā gaismā, spīd bez vārda, it kā viss būtu piedots un nogludināts. Ja atveru acis, viss, ko sastopu, ir tukšums: kailās sienas, sarkanie burti LEJUP NĒ pie eskalatora gala, būdiņas ar svītrām, sliedes, kas uz sava akmens pamata pazūd tunelī, kur dzeltenu spuldžu rinda spīd ar mitru un pluksnainu gaismu. Bet neviena cilvēka! Neviena cilvēka! Un tomēr nav tukšs, jo tukšs ir visiem, ja mēs atveram acis. Matērijai nav klēpja mūsu dzīvēm, tā slienas aizvērta pāri musdienu trauslajai kvēlei. Tāds tukšums te valda. Bet tas ir visiem tukšs, un tādēļ šeit arī ķermeņiem pilns un silts, un reizē auksts, bažīgu gaidu gaisotne, kuru no tukšuma sarga telpas skaidrās formas, ko mēs kopā redzam un kas aizsegtas ikkatram dzīvajam vienam pašam.
Mēs klusēdami gājām dažus desmitus metru, līdz atskārtu, ka kaut kas ap mums mainijies. Mēs apstājāmies Drotninggatana - Kungsgatana krustojumā, raudzijāmies visapkārt. Valdīja mērdējošs miers. īstenībā visa kustība redzamības robežās apstājās, tiklīdz mēs aiztikām viens otru. Es palaidu vaļā Bērbeles roku. Cilvēki pa šo veikalu ielu atkal sāka kustēties, lielās vir-puļdurvis PUB universālveikalā sāka griezties, iesūkt un izgrūst indivīdus. Pieauga balsu dūkšana pie spodrajām fasādēm, starp kurām vējā viļņojās karogi visās varavīksnes krāsās. Mēs no atvieglojuma skaļi smējāmies, jā, gandrīz kliedzām. Es atkal apkampu Bērbeli, un viņa mani. Visa ļaužu kņada apklusa, šķita, it kā cilvēki paši no iekšas pārvēršas par cietu plastmasu, varbūt pat akmeni vai - stiklu. Mēs joprojām turējām viens otru un gājām lēni pāri ielai garām taksitim, kura šoferis bija sastindzis laipnā smaidā un labdabīgā mums veltītā žestā, kamēr saldējums, ko viņš ēda, jau bija sācis pilēt uz viņa piedurknes. Pie bankomāta mēs, joprojām roku rokā, nostājāmies sastingušās, varbūt pusduča cilvēku rindas galā, visi pagriezušies, lai redzētu, kas noticis tajā punktā, kur mēs laidām vaļā savus smieklus. Es vēroju kāda vīra, varbūt somu izcelsmes, acu ābolus. Nekas pat neparaustījās laukumiņā zem acs, ne piliena, kas kustētos pa acu plaksta apakšējo, nedaudz sarkano, maliņu. Bērbele iebāza roku kāda liela, slāviska paskata vīra jakā un izvilka biezu naudas maku. Vīrs neelpoja, viņam nebija pulsa. Es palaidu vaļā viņa locītavu ar sajūtu, ka esmu aizticis kādu muzeja preparātu. Lēnām gājām tālāk, dažbrīd bažīgi pagriezāmies, lai redzētu, vai kādam izdevies sevi uzmodināt tirā sašutumā par klajo zādzību. Sasniedzot nākamo krustojumu, aizšmaucām ap stūri un palaidām viens otru vaļā. Dūkoņa cēlās gar sienām, satiksme iekustējās, kādam, kas nācis no otras puses, bija iekritusi kvēlojoša cigarete aiz džempera un sākusi degt, kamēr viņš bija sastindzis, viņa draugi viņu ripināja sniega valnī, kuru radījis resns vīrelis uz maziņa četru riteņu dzīta traktora ar kliedzoši sarkanu šķipeli. Apzagtais pagāja garām, dedzigi runādams pa mobilo, viņš droši vien nobloķēja savas kredītkartes. Es apgāju ap stūri, lai mani varētu ieraudzīt, bet viņš nereaģēja. Acīmredzot visi kļuva akli, tiklīdz Bērbele un es pieskārāmies viens otram.
“Mēs dzīvojam sapnī," viņa man teica, “tā nevar būt īstenība.” Pēkšņi es sapratu, ka tā tiešām varētu būt, un tajā pašā laikā dzirdēju nāvējošu dārdienu ausīs. Tā bija mana sirds, es biju spiests apsēsties uz viena no krēsliem pie Hurtiga konditorejas.