“Ja tā ir cena,” es elsoju, “lai cilvēki varētu dzīvot un kārtot savas nenozīmīgās darīšanas, ja tā ir cena par to, lai mēs abi, tikai tu un es, varam aiztikt viens otru, tad tā ir lēta cena, ko maksāt, vai ne?” “Jā, varbūt,” teica Bērbele, pārlaizdama matus pāri sejai, lai ar rāvienu, kā jauna meitene, tos atkal atmestu pār muguru. “Bet,” viņa turpināja, “var ari domāt otrādi: ja cena par to, ka tevi aiztieku un ar tevi mīlējos, ir visu atpūšanās no bezjēdzīgās ikdienas ciešanām, apnikuma un bailēm, tad tā ir lēta cena, jā, tā nav pat cena, bet balva, kuru saņemam tādēļ, ka uzdrīkstamies mīlēt!”
“Mēs esam romāna varoņi, Bērbele,” es čukstēju, “nekas cits. Kad mēs atdzīvojamies, visi dzīvie ārpus mūsu pasaules šķiet nedzīvi priekšmeti, veidoti no svešas matērijas, tumšas nozīmes formas, kuras no debesīm nometis kāds bērnišķīgs dievs, nevarēdams izturēt savu vientulību un nākotnes neremdināmo izsalkumu pēc notikumiem.” “Blēņas,” viņa nošņāca, palaida mani vaļā un piecēlās. Pa kalnu no Observatorijas birzes bīstamā ātrumā brauca pāris izsūtāmo zēnu uz divriteņiem, ņemot vērā, ka starp kājāmgājējiem bija daudz bērnu. “Uzmanīgi, jūs tur!” es saucu ar nolūku mazliet veclaicīgi, bet viņi mani nemaz nedzirdēja, jo viņu austiņas bija pilnas ar sprakšķošām balsim, kas piešķīra jaunus uzdevumus vai tikai gribēja zināt, kur viņi patlaban, šajā nepārtraukti strādājošajā atmiņā, vispār atradās. Naudas makā bija četrtūkstoš kronu. Mēs iegājām restorānā “Strikss”, pasūtījām vēlu lenču ā la carte un palūdzām vīnu sarakstu. “Tu nedrīksti mani aiztikt, kad viņš mums lej vīnu,” es čukstēju. Bērbele aizkūpināja cigareti un aizvēra acis. Es zināju, ka viņa drīz sāks savu stāstu.
Es iedomājos galeriju, kur telpa pēc telpas cita citā, kur katrā telpā kāda doma atlokās un aizvijas citās, kur katra stunda un sekunde aizsmi-dzinās uz pagātni, kur tikai dzirkstu laiks paliek acu auglim, kas meklē tvērienu savā kokā. Denn wir sind nur die Schale und das Bfatt...yc7, bet arī tu pats taču nāci klajā no nakts, kas bija kā visas naktis? Un tagad tu taču te sēdi, iekapsulēts dienā, situācijā, stacijā, un vai tad visa mūsu dzīve nav tādu staciju flīžu siena, siena, kas izbalēdama devusi visu, ko uz mirkli bijām nolaupījuši, atpakaļ baltumam? Un tev viss sakāms, viss darāms, un tavas dienas sabrūk tev pāri kā mirdzošu smilšu muri. Un stacija, kur tagad stāvam mierā minūti, tā līdz pavisam nesenam laikam bija rūtiņa starp citām flīžu sienā, tad izauga, nosedza visu un kļuva dienas telpa telpās, kur katra dzīvība, vienalga, cik maza tā sev šķiet esam, sevī ietver dārglietu, kas ļauj iekļūt šeit, galerijās, kur jāiet tālāk, bet nekad nevar tikt atpakaļ: Der grosse Tod, den jeder in sich hat. Ja kāds varētu ieraudzīt dzīves veselumu, braukt visos vagonos, klausīties visu bažu un sapņu straumi. Tas gan būtu acij tīkams skats, vai nedzimušajiem, kas vēl mūsos iekšā gaida uz nākamās dienas un atmiņas sliekšņa. Te sēž arī bērns, vecs vientuļnieks, velti mīlošais, pieviltais brālis, meitene, kuras tēvs nokāva vārdu “mīlestība ”, un visi citi, aizņemti ar lielo darbību ļaut sirdspukstiem krist cauri bezrobežu, robežu pilnām galerijām. Es redzu, ka tu, man pretim sēžot, esi lepna ne par ko īpašu, un tādēļ pa īstam lepna. Tu izņem ābolu? Es dotu daudz ko, ja varētu būt tava ābola miza tieši tagad, kad tavas lūpas tam pieskaras, ja tikai tas būtu citā dzīvē, jo šeit es būtu spiests atdot vienīgo, kas man ir. Tad kod tu, mēma savā mirklī, ēd nu domu “beidzot te”, tā guļ augļa mīkstuma akmens dūrē, un nes to cauri savām dienām.
Pēc pāris vīna glāzēm man kļuva pilnīgi skaidrs, ka mana bērniba bija man atvērusies tikai daļēji, kā skatu tornī, teiksim, uz ezeru vai kalna pļavu no uz priekšu traucoša vilciena, pār kura stikla logu lapotņu ēnu musturi tek kā plāna, milzīgi strauju pārmaiņu formu filma. Turoties pie priekšstata par ar sliedēm saistītu ceļojumu kā peldošu mozaīku ar grīļīgiem logiem un ķieģeļu māju stūriem kādā bezgalīgā priekšpilsētā, kur vilciens trauc uz priekšu, kamēr es cīnos, lai pieceltos un sāktu kustēties konduktora virzienā, kam taču jāzina, kad mēs tuvosimies stacijai, kur es varu izkāpt un sākt staigāt mierīgākā garā uz mana drauga māju pilsētā, kas tad būs aprāvusies un uzrādīs peļķes, kurās ietilpst veselas fasādes, kas lēnām atveras tā, lai kāds mierīgā balsī varētu paziņot, ka ēdiens gatavs. Kaut attēls ar māju, kas ietverta peļķes dzīvajā, bet rāmajā attēlā, visu bērnību palika sapnis, arī strauji pazibošos snaudas vai pusmiega, vai vientulības brīžos lejupceļā starp vasarās vēl vēsajām dzīvokļu ēkas trepju telpas sienām vai, ar divriteni braucot pa šauru grants taku peldošo saucienu un ūdens šalku dzirdamības attālumā.
Šodien ļoti maz kas var mani samierināt ar to, ka neesmu rūpīgi pārdomājis zināmu bērnības notikumu nozimi. Vienaldzība, kādu izrādīju saviem līdzcilvēkiem, kļuva par ieradumu - ar ko man diez draudēja, lai izraisītu šādu vienaldzību, kāds būtu sods, ja es būtu atteicies? - guļ pār manām bērnības atmiņām kā cepšanas smaku nogulsnes, bezspēcības plēve, kas padara lipīgu ikkatru parka solu un katru divriteņa stūri, kurai pieskaras atmiņa.
Jā, es arī te esmu, man taču arī jāgūst forma, jebkura, jā, arī es māku lasīt, pat ja nekad nediskutēju, tikai situ. Tagad lasu par to, kā īsu laiku pēc kara tika zīmēts priekšpilsētas “shematisks plāns" ar metro staciju centrā, dažiem veikaliem, skolu un sporta laukumu netālu. Raksta nosaukums ir Nākotnes Stokholma”, un tajā pilsēta ir salīdzināta ar organismu, kam nepieciešams vispārīgs plāns. Caur jūsu sapņiem, kur jūs dzīvojat un turpināt savu ikdienu sapņus par to, kas ir nomods, klab metro vilcieni, iet rakstāmgalda modemitātes eņģelis ar savu flīžu grabošo apmetni, un viņa ēna esmu es. Ideja par sabiedrību ar “koncentriski separētiem ekspluatācijas skaitļiem”, pietiekama klientu bāze tuvajiem veikaliem, “diezgan tālejoša sociāla diferencēšanās starp rajoniem”, kas nāca no Anglijas, kur viņi tiešām sastapās ar izaicinājumu no jauna uzcelt kaut ko iznīcinātu, to es zinu, jo es tur biju un redzēju, un parūpējos par iznākumu, tieši to, kas arī bija, no bumbu kvēlojošo sēklu iekšpuses: vai esat redzējuši 360 grādu perspektīvā lauku ar bērniem, kas bēg no fosfora viļņa, tas citu aiz cita panāk, un tie uzliesmo ar krakšķi, galvaskausam pārsprāgstot, ja ne, jums tik tiešām palicis vēl kas, ko redzēt. Vēstures eņģelis ir bērna ēna dievbijīgajiem, lēni grimstoša pret vienu vienīgu spoguļattēla baseina dibenu, balss, kas pazūd un atgriežas pie pasāžas starp jums - nopļautajiem un jums - dzīvajiem, un jums - nedzimušajiem, tas, kas jums šķiet “lielais ” vējš pāri ikdienas bāliem kā papīrs vaibstiem, pazemes gaisu straumei, kas baida jūsu spļāvieniem līdzīgās dvēseles, bet ne ķermeņus, kas visu zina par šo vēju, ķermeņi, kuru sapuvušās pažobelēs es lieku savas olas. Jā, man patīk lasīt šo brošūru, kad braucu ar metro. Ja tu raudzīsies man pār plecu, arī tu kļūsi par mušu.
Kopš pāris paaudzēm pie mums nāk atmiņas kā garām traucoši scenāriji par kaut kā pamanišanu. Pamanīšana saaugusi kopā ar zaudējuma un nepietiekamības sajutu, nespēju jaudāt paturēt vai noķert tā veida fenomenu, kas reiz modināja gribu radīt mentālu, pārdomām veltītu attēlu. Steiga un raudzīšanās kļuva par viena un tā paša daļēji aklā orgāna dažādiem aspektiem, un to nesēji kļuva par instrumentiem jaunam dzīves tonim, kas nekādā ziņā neatgādināja mūziku. īstenībā mūzikas ēra ir garām, jo pašu dvēseles ātrums telpās iekšā, maņu percepcijā un attēlos vairs nekad nevar klausīt citam likumam, kā vienīgi visur klātesošai ķircināšanai. Un šī ķircināšana vienmēr ir jau aizzēģelēta pilsētā, kur pamanāmais saaudzis ar gaisīgo un netveramo. Šādā veidā mēs aizvien lielākā mērā kļūstam par bezspēcīgiem savas nāves lieciniekiem. Mēs sakām, ka dzīvojam un esam gatavi sniegt lielu daudzumu pierādījumu, ja vajadzīgs, lai sevi pārliecinātu, ka tiešām dzīvojam dzīvošanas vērtas dzīves. Bet mēs aizvien vairāk raugāmies uz sevi no tālienes, un mēs, kas uztveram šo cilvēku un nedēļu shēmu, kalendāru, pulksteņu, datoru, infopaneļu un TV ekrānu attēlus acu priekšā, mēs nevaram iejaukties viņu dzīvēs, nevaram neko mainīt. Jo viņu dienas ir aizzēģelētas aiz viņu dienu attēliem.