Lai uzvarētu sauli, valdnieku doma nokāpa zem zemes un atrada šo mirgojošo gaismu. Tā ir teikts stāstos par utopijām, es nezinu, bet ari man, neskatoties uz visām gaidām, trūkst vietas. Tepat ārpusē, drēbju otrā pusē, plūst mans laiks. Es nezinu, bet es būtu varējis izvēlēties citu jaku, pa ielām pūta auksts vējš, un tādēļ es te tagad stāvu. Darbs ir pasaka, es laikam kaut kur, noreibis no brīvības, izvēlējos nepareizo. Tagad man tieši pietiek izmaksātās naudas, man dienas laikā jābūt kustībā, zem zemes, pirms laiks atkal apsēsties pie televizora vai datora manā istabā līdz tumsai, tur - tajā priekšpilsētā. Vakar biju jauns, mēs gājām uz ķinīti, iedzērām dažus aliņus, tad nostaigājām visu ceļu līdz mājām, turējāmies tuvu metro sliedēm, aizmigām noguruši, izsalkuši pēc rītdienas, kuras nav un nekad nebūs. Es nezinu, citiem manā klasē tagad labi darbi, ģimenes, darīšanas. Man ir bailes, bet savās bailēs esmu mierīgs: esmu atskārtis, kā tas viss iekšēji izskatās: kailas galerijas, statisks, bezsmaržas skaistums, kuram mūsu nepietrūks, kad zudīsim. Neviens nedomā par mani, neblenž uz mani, gaisma mirgo, es nezinu, es laikam būtu varējis braukt citā vagonā, bet tur es butu domājis to pašu.
Aiz Striksa loga pazibēja pazīstams profils: dakteris Kristāls. Lai viņš iet, es domāju, bet mainīju domas un devos ar Bērbeli pie garā tēla. Viņš tieši bija nolēmis šķērsot Kamakargatanu un mēteli aizpogājis tikai ar vienu vienīgu pogu. Iekškabatā viņam bija biezs naudas maks, kuru izvilku. Tajā bija ievērojams daudzums naudas zīmju, maza adrešu grāmatiņa un karte. Atgriezušies pie restorāna galda, šķirstījām mazo karti, gids Stock-holm, Citg of Bones, kuru izdevusi Ziemeļvalstu Osteologiskā apvienība. Visas arheoloģiskās atrašanās vietas ar osteoloģisku nozīmi bija atzīmētas ar diviem sakrustotiem kauliem sarkanā krāsā. Pašā Observatorijas paugura galā acīmredzot bijis kāds mājoklis, jo tur bija divi kaulu krusti. “Tam pauguram,” teica Bērbele, “jābūt bijušam virs jūras līmeņa jau sen, varbūt pat pirms lauksaimniecības ieviešanas.” Tad man iešāvās prātā baismīga doma: cik liels bija mūsu iedarbības aplis, kad viens otru aiztikām? Kilometrs? Jūdze? Simt judžu? “Padomā,” es teicu Bērbelei, “par tiem, kas peldas baseinos, kad aizskaram viens otru. Viņi taču droši vien nogrimst kā akmeņi un paliek guļam tur, līdz mēs palaižam viens otru vaļā. Daudziem tad jāsāk tūlīt elpot un nožēlojami nevietā jamirst, kaut tikai jāuzpeld dažus metrus līdz virsmai.” “Bet mūs par to nevar vainot,” viņa teica. “Nevar nevienu vainot par to, ka grib aiztikt savu vienīgo.”
Radīšanas stāsta tuksnesis ir bez robežām, bet materiāls. Šis paradokss mums māca, ka nekam nav vajadzīgs skats uz izplatījumu, tā tikpat labi var būt telpa ar četrām baltām sienām, bez logiem vai durvīm, vai gleznām. Šī telpa ir ap manu ķermeni. Dažreiz tā sakļaujas cieši, jo cieši, traucē man redzēt, bet te, tunelī, kļūst caurspīdīga, it kā tai te patiktu, bezrobežu tuksnesis caurspīdīgā, it kā kubiskā ietvara. Ja ap visiem ir tādi kubi, visiem, kas te lejā katru dienu staigā, tad kubi caurstrāvo cits citu un veido jaunas celtnes: lancetes, piramīdas, prizmas nekad mierā neesošā kaleidoskopiskā spēlē, ko musu acis nespēj uztvert, tikai jēdzienus, kas pūš tik vienmērīgi cauri maņām un cauri pilsētas sirdspukstiem: pavasaros, rudeņos, ziemās, vasarās.
Pēc maltītes klejojām ziemeļu virzienā uz krustojumu Drotningga-tana - Tegnērgatana. Grūti pateikt, kad ieraudzīju atkritumu savācējma-šīnu, kas brauca no Tegnērlundenu. Mēs bijām palikuši stāvot kādu brīdi, vērodami māju, kurā Strindbergs pavadījis savus pēdējos dzīves gadus, un Bērbele iegāja veikalā nopirkt cigaretes. Mašīna kaut kāda iemesla dēļ sa-slīdēja sāniski un saslējās manā acu kaktiņā kā sapnī neizbēgams drauds. Varbūt mēs bijām aiztikuši viens otru, kad Bērbele aizkūpināja manu cigareti, varbūt tad šoferis, uz kādu sekundes daļiņu sastindzis, zaudēja kontroli pār savu mašīnu. Kā tas īsti notika, mēs nekad neuzzināsim, jo mašīna nopļāva mūs abus, mūsu sirdis beidza pukstēt apmēram vienlaicīgi, kamēr mēs slapjdraņķī gulējām uz ielas ar sašķīdušiem stilbu kauliem.
Pietiek apbrīnas, pietiek pacilātības tiem, kas šo te uzbūvēja. Katrā pazemē vajadzētu zvaigžņotās debess attēlu, ja ne citādi, tad lai prātā paliktu sirdsapziņas ēdas par asins steidzīgo straumi. Kāds rakstīja, ka dvēsele ir grabošs atmiņu iespaidu labirints, kur klejo ķermenis, vītenis starp citiem. Vai gaida, vai pieķeras saspiestā braucienā starp neapdzīvotās pasaules tumsas līčiem un pilsētas stikla torņiem, sakņu kapenēm un zemes cenām. Par tuneļu sienu greznojumiem der zīmju džungļi ar zīmēm pēc tūkstošreiz domātās domas “laimīgs”, domas “mājup” vai domas “skaists”, šī šauro, bet nikni zaļo, spīdošo trūdu strautu burzma uz klintīm un par pavadījumu sliežu savienojumu graboņa, šīs dīvainās skaņas no kaut kādas otrās puses, sānu ejas, zemāk esošas galerijas, kuru apdzīvo pavisam citi radījumi, mirgodami no zemes siltuma, bāli no saules trūkuma, akli, akli taustīdamies kā skatiens pa flīzi, dienu pēc dienas spodrā kapa.
Mirušam viss izskatās puslidz caurspīdīgs, tādēļ jau šis stāsts ir kļuvis tik savāds. Pēc nelaimes gadījuma mēģināju ieraudzīt Bērbeles velvēto pieri starp garām slīdošiem rentgena attēliem, bet viņa bija pazudusi. Laikam bija jau pagājušas dažas dienas, un es biju spiests stingri turēties uz ielas stūra, kur beidzās mana dzīve. Tas pats likums acīmredzot neattiecās uz manu mīļoto.
Bet tagad mani, šķiet, palaida vaļā. Viens pats gāju augšup Observatorijas muzeja virzienā, slepenā cerībā satikt Hektoru, kurš parasti turp gāja, kad, kā viņš mēdza sacīt, gribēja “uzrunāt pilsētu”. Zem stāvajām nogāzēm rotaļu laukumā bija redzami mazo bērnu raibie kombinezoni. Viņu balsis izklausījās asas un skaidras, viņu kustības dzīvības pilnas. Taču balss, kas varētu tiem atbildēt, man nekad vairs nebūs.
Pāri manai galvai atvērās mākoņu sega, atklājot brīnišķīgus zvaigznājus, daudz varenākus par tiem, ko es, dzīvs būdams, jebkad biju redzējis. Es jutu bēdas, kuras tomēr kļuva vājākas un mainījās uz sajūtu, kurai man trūkst vārdu. No manas apziņas bija palicis miljoniem lappušu biezs arhīvs ar trīsdimensionāliem, dzīviem attēliem no dīvaina laika, kad man bija tā laime piederēt pie Trauslo dvēseļu apvienības.
Kopš septiņpadsmitā gadsimta stāsti par ceļojumiem uz pazemi kļūst mazāk mītiski un svēti, vairāk aprakstīti un profāni. Spiešanās lejup cauri ģeoloģiskajiem slāņiem ļaudīm atver telpu laikā, kas tiek uztverts kā masa. Tās jau ir sagatavotas, tās miljoniem gāzes liesmas ar amal-gama iemušiem, kur masas laiks degs starp jutu bagātību un sajutu “nekad vairs”, tādēļ, ka, jo lielāka daudzveidība, jo vairāk izvēlu, un pēdējo skaits tikai pieaug atsevišķa indivīda dzīvē, ātrāk par pirmo. Šis te nav kuģa klājs, bet mēs šūpojamies, lai izvairītos no sadursmes. Tā nav raktuve, kaut līniju un staciju plāns butu perfekts karkass abstraktai, mirušai dabai, kuru pesimisti sasaistīja ar raktuvēm. Sis nav nekas cits kā lielās valzivs skelets, kur mēs braucam šurp un turp kā sapņi mūsu asinīs, izsalkums mūsu miesā, bailes mūsu kaulos, smadzenēs, nervu ceļos, šūnās, molekulā, izplatījumā.