Kamēr biju “karantīnā” Tegnērgatanas - Drotninggatanas krustojumā (tad es parasti tupēju ar kafe lati Seven Eleven veikalā) jau bija laiks starp Ziemassvētkiem un Jaungadu. Pilsēta bija diezgan tukša, satiksme mērena un aso gaisu redzamu padarīja viegla, reta, lēnu pārslu snigšana. Es gāju mājup, to pašu ceļu, kuru Bērbele un es bijām gājuši, bet otrā virzienā, pret straumi, ja tā grib.
Vairākas reizes karantīnas laikā es biju velti - un aizmirsdams, ka man nav balss - mēģinājis zvanīt Hektoram, bet šķita, ka mans mobilais vairs nereaģē uz manu pogu spaidīšanu. Bažīgi taustīju pēc atslēgām kabatā. Tās tur atradās, es tās izņēmu un vēroju caur dūri. Laikam jau mans jaunais stāvoklis laika tecējumā nepiedāvās tik daudz tvērienu cerībai, vismaz ne tāda veida cerībai, kādu es pazītu. Bet ap to laiku, manas mirušā karjeras iesākumā, es loloju zināmu paļāvību, ka daži apstākļi tomēr nemainīsies. Es acīmredzot joprojām varēju iedzert kafe lati.
Mana pirmā atklāsme bija, ka visus atmiņu attēlus milzīgajā iekšējā arhīvā šķita iespējams ne tikai apskatīt, bet arī tajos ielīst. Grūti dzīvajam (šis teksts ir rakstīts dzīviem lasītājiem) aprakstīt, kā tas notiek, bet to varētu salīdzināt ar ķermeņa izgriešanu uz āru ar domas palīdzību. Ārpus Rozen-badas, piemeram, ielīdu attēlā ar jaunieti, kas trenējas skriešanā pa ceļu, kas ved gar automašīnu lūžņiem. Dadžu vācējs parādās un saka to briesmīgo, ka visi viņa tuvinieki ir miruši, ka viens no tiem sasalušajiem dadžiem uz vāģa, ir viņa brālis. Es tomēr nolēmu to attēlu paturēt. Bet es jutu, kad biju iznācis atpakaļ uz Drotninggatanu, lielu nemieru par to, ka arī manas tagadējās mājas būs pazudušas vai ari tajās dzīvos sveši ļaudis.
Uz viena no T Centrālenas melnajiem pīlāriem ir krama dunča reljefs, kura forma liecina par to, ka krama kalējs redzējis bronzas ieročus vai tādu dārgumu attēlus. Šajā divdesmitā gadsimta muzejā ir daudz tādu atmiņu no pazemes iekarošanas: Brixham (1858), Neanderthal (1857), Cro Magnon (1868). Bija cerība, ka nu beidzot varēs zinātniski apstiprināt radīšanas stāstu, bet no pazemes pacēlās pūķi un satīriem līdzīgu milžu menažērija. Un parādījās mazi kaulu gabaliņi ar aizkustinošiem attēliem: mamuti, degunradži, senvērsis urus. Nokāpšana lejā pie kalna saknēm šķita sinonīms progresam ar kaut kā svēta aiztikšanu, barbarisku bērna pasauli, kuru saēd gaisma, un ar nepatīkamu nojautu: arī pasaule virs zemes, kur mēs svinam savas dienas, reiz nonāks tur - apakšā. Vēlīnā deviņpadsmitā gadsimta vidusšķira nobijās: vai tikai nerok ielās par daudz jau, vai tik progress īstenībā nebija graušana? Bet nekas nenotika, vilcieni sāka ripot, tuneļu nogruvumā ieslēgtos parasti varēja izglābt, un dzīve virs zemes kļuva sapņiem bagātāka. Kādu laiku es dzīvoju dzīvoklī, kas drebēja no metro satiksmes. Zināmā gaismā varēja redzēt, kā globusa putekļi kustas lejup no Ziemeļpola, pāri Kanādai, ASK, Eiropai, Padomju Savienībai, līdz pat ekvatoram, kad vilciens dziļumā pabrauca garām. Tā bija nomierinoša sajūta, just šīs trīsas mājas ķermenī. Pēc tam sapņoju par savu mīļoto, kas atbrauks ar vilcienu, un ar savas sejas sauli un mulsinošiem smiekliem noslaucīs putekļus no ekvatora un zemākajām valstīm.
Jāatzīst, ka roka trīcēja, kad iebāzu atslēgu. Vai manas mājas vēl būs? Viss tur bija tieši tā, kā es biju atstājis pēc kaulu šķembu dzēriena izdzeršanas. Glāzē vēl palikuši daži zili kristāli, mirdzēdami blāvajā decembra gaismā, kas sijājās pa žalūziju spraugām. Vienīgais traucējošais moments bija tas, ka kafijas vārāmā drošinātājs bija izdedzis, funkcija, kas darbojusies tādēļ, ka nebiju to izslēdzis. Smiedamies, mirušam varbūt visai savāda izpausme, atminējos, ka Harijs reiz bija pievērsis manu uzmanību pasāžai Imre Kertesa Galera dienasgrāmatā, kur viņš stāsta par to, kā iedarbina kafijas vārāmo un tad aiziet nopirkt avīzi. “Kā varēju,” viņš sev saka, “būt tik pašpaļāvīgs un rēķināties ar to, ka atgriezīšos?” Bet, re, tomēr, nodomāju: es taču atgriezos un tieši tādēļ varēju smieties, protams, bez jebkādas skaņas.
Es esmu tevi redzējis tik ilgi te, šajā līnijā, šajā stacijā, uz šī perona. Tu parasti nostājies zem pulksteņa iešķībi aiz manis tā, ka tikai nojaušu tavu tēlu. Tu droši vien nezini, ka tevi skaidri redzu, kaut izliektu un samazinātu novērošanas spogulī, kas te vēl palicis karājamies no tiem laikiem, kad ne tikai mākslinieki tos ņēma nopietni. Spogulis lēnām kļūst netīri graudams, bet kāds - kurš? - šad un tad to noslauka tīru un spodru kā tērauds, no kā tas laikam taisīts. Un tur tu stāvi, un es saprotu, ka tu piederi man tā, kā nepazīstams, bet neatšķirams stāsts var but iepīts stāstā, kas šķiet tik pazīstams, ka to varētu atstāstīt jebkurā laikā un tādēļ zaudēta sajūta par tā dzīvi. Es domāju, es taču esmu tas, kas esmu, tāpat kā tu, vai ne? Bet, ja es nofotografētu peronu kādā parastā pēcpusdienā (Ziemassvētku reklāmas parādījušās, vilciens iebrauc, mazliet neskaidri, kāda ļoti bāla čaļa ģitāras futrālis ieķeras durvīs, cīnās ar savas mūzikas melno ēnas spārnu, visi šķiet kā nomērdēti vai piekauti, čalis atraisās, vilciens aizslīd prom, koloss apakšveļā paliek sēžot savā baltajā telpā, saksofona vīrs spēlē, drošs savā rūtainajā hūtē, bez jebkāda glābiņa, drošs bez glābiņa), butu neiespējami pēc tam runāt par to, fotoattēlam nekļūstot par tevi. Es nezinu, kas tu esi, bet es zinu, ka neziņa ir pamats, sacīsim, perons zem manas sajūtas, ka zinu, kas esmu. Sargeņģelis tu nebūt neesi, kaut reiz, kad man bija temperatūra, iedomājos, ka tu redzi dubulti, tu zini, kā ir tad, kad pieliek galvaskausu pie vagona loga un visi pasažieri sāk drebēt. To dienu, kad tu vairs nebūsi tajā izliektā spoguļa bumbas pārslā, es iekšēji degšu un degdams sākšu iet uz mājām pa garo parka ceļu cauri ziemas naktij.
Es apsēdos atzveltnes krēslā, uzlicis stereo austiņas, lai izdibinātu, vai tā ir taisnība, kad saka, ka mirušie neatceras mūziku. Tādā gadījumā, ja es neatcerētos mūziku, bet to sadzirdētu, visi muzikālie pārdzīvojumi mani gaidītu no jauna. Diemžēl es tūlīt pazinu mūziku, kuru biju uzlicis, un tas, izrādījās, attiecās uz visām skaņu platēm. Bet mūzika tomēr neskanēja kā agrāk, vairāk stiepta, grumbuļaināka, bet tomēr vājāka. Varbūt tie bija ausu kauli, kas nelaimes gadījumā ievainoti, vai tā vienkārši mūzika mirušiem skan.
Apmēram tajā pašā laikā notika tas, kas mani aizveda pēdējā braucienā. Tā kā tas var gadīties sāpīgās šķiršanās reizēs, kuras, lai tās vispār būtu iespējams izturēt, jau no paša sākuma tiek ievīstītas tādos melu audumos, ka tie sākotnēji šķiet kā vēlamas paša gribas izpausmes, tikai tad, kad biju bijis mājās vairākas stundas, man sāka palikt slikta dūša. Bērbeles trūkums drīz vien lika ķermenim drebet un sirdij dunēt, arī tas ar jaunu, divskanim līdzīgu vai slīdošu toni kā mazas iekšējas bungas, kuru ādas spriegums mainījās ar katru sitienu. Un sliktā dūša nerimās.