Bez tam bija Harijs harryboy savā mūžīgajā Cafedello Sport micē, va-gabondēdams, ar divriteni apkārt braukādams, dzīvodams no bezdarbnieku pabalsta, solārijbrūns, labā formā, bet posmiem mazliet nodzēries, masīvi vientuļš, to biju sācis saprast, un lēnām iekļauts kā joprojām dzivs saliekamās bildes fragments ielu ainavu nežēlīgi garāmripojošu mirkļu mozaīkā. Kādu sestdienas pēcpusdienu viņu sastapu Odenplānā. Viņš bija trenējies, sēdēja saulē un ēda milzu suši porciju ārēji uzvedīgu jauniešu ielenkumā, visi bija tērpti smilškrāsas drēbēs, tie šķita piederam tam pašam uzņēmumam, organizācijai vai sektai. Jaunieši sarunājās pie galdiem apvaldītās balsīs. To neizglītotā un rupjā vārdu izvēle rādīja to īpašo bezpalīdzības paveidu, kas mitinās vēlmē pēc panākumiem.
Harijs, kas atradās vienā no saviem intelektuālajiem posmiem, sēdēja un lasīja kultūras žurnālu, eseju par to, kā sociālā dzīve tiek iesūkta sociālās dzīves attēlos. Šie attēli, viņš čāpstināja, kamēr acis asaroja no vasābi tvaikiem, ir caurcaurēm pozēšana. Nav vairs autentisku situāciju, vienīgi pozētas un aranžētas.
Es vēroju divus bomžus kaujamies par telefona grāmatu un domāju par Andresu Velaskēzu un melanholiju, kuru viņa laika galminieki esot jutuši: gadiem ilgas gaidas, intrigas, aprunāšana aiz muguras un bezjēdzīgas izklaides, lai gūtu iespēju parunāties ar īsto personu vai vispār nekad pie tās nenokļūt. Beigu beigās tu tur stāvi, tērpies melnajā, neizturami biezajā galma tērpā, ar sunīti un bumbu rokā pie augsta mūra, pret kuru dauzās palmu lapas, kā tavu plaušu ēnains palielinājums beržas nemanāmā vējā. Kafkas mērnieks K. un viņa gaidīšana, lai runātu ar pili, attēlo izmisumu, kas valdīja jau sen pirms modernās ēras. Pēdas putekļos vai sniegā pie pilīm, skribelēšana piezīmnīcā, kamēr tu gaidi telefona rindā, grafiti tags betona kājām zem kāda infrastrukturāla brontozaura, kurš nekad nenokļūs līdz ūdenim padzerties, viss runā vienu un to pašu valodu par gaidīšanas vientuļo neievērojamību. Ja tā vairāk padomā, tas ir pilnīgi nesaprotami, kā cilvēki paaudžu paaudzēs samierinājušies ar šo gaidīšanu savās mājās, gultās, rindās, lidostās un uz vējainiem peroniem tuneļu caurspri dziņā tā lielpilsētu pazemē. (Un es tagad dzirdu sevī kā no nepārtrauktas atmiņas gaidošo kori, balsu antifonu par satikšanos un pārmaiņām...) Visam jābūt labākam par to putekļa balsi, kas, lēnām kritot tevī, runā par zaudēto minūšu, stundu, dienu ieiešanu pagātnes noslēgtajā impērijā. Visam, varbūt izņemot vienu, - nebūt. Tā arī nāve bieži bija nepacietīgā sods, un katras rindas balss tādēļ reti kad bija kaut kas vairāk par murmināšanu. Apspiešanas māksla ir mācība par to, kā piespiest cilvēkus gaidīt, lidz tie aizmirst, ko gaidījuši.
Pat bez mirstīgo murmināšanas - droši vien bija kaut kāda patiesība Harija teicienā par autentiskuma izgaišanu no visiem dzīves attēliem. Bet tāda doma man šķita tikpat triviāla kā vaicājums par to, kādēļ izpaliek sacelšanās. Nekad taču nav bijušas “autentiskas situācijas” tādā nozīmē, lai tās būtu uztveramas savā tīrajā esamībā - sakņotā sākotnējībā.
“Harij,” es tādēļ teicu, “cilvēks ir radījums, kas komunicē pats ar sevi ar visdažādāko zīmju palīdzību. Vienīgais, kas atšķir koruptīvu cilvēku no sirdsšķīsta, ir tas, ka pirmais tikai spēj atdarināt pieskaršanos, bet nekad pa īstam pieskarties vai ļaut citam sev pieskarties. (“Pavest," teica Bērbele kādā no mūsu pēdējām tikšanās reizēm, “nav tas pats, kas pieskarties. Savā jaunības erotiskā un sociālā uzvaras gājienā daudzi iedomājas, ka pavest un pieskarties ir viens un tas pats, bet agrāk vai vēlāk viņus panāk baismīgs aukstums...” Es netiku gudrs, vai viņa runāja no pašas pieredzes, un tajā reizē izvēlējos nepieskarties viņas rokai, tagad tas var šķist kā sirdi plosoša zīme tam, kas drīz pēc tam notika...) Bet no ārpuses nevar pamanit šo ko-ruptīvā indivīda pieskaršanās invaliditāti: vienīgi viņš vai viņa par to zina, un tādi cilvēki lieto aizvien lielākas paša pieredzes teritorijas, lai zināšana paliktu tikai viņos - neredzama, mēma un nekustīga, līdz kādu dienu ak-mensbērna aukstums sasniedz sirdi.”
Es redzēju, ka Harijs nav koruptīva persona, bet resursiem bagāts zēns, kam mazliet nav palaimējies, bet viņš nav tik ļoti nobažījies par neveiksmi, lai kaut kur pieķertos. Viņa rūpīgi izsvērtajā bohēmiskumā bija kaut kas nenoliedzami lielisks. Šad un tad viņš parādījās ar kādu sievieti, kas vilkās mums līdzi neilgu laiku, bet garus laikposmus, to viņš man uzticēja, viņš bija viens pats savā dzīvoklī Stokholmas dienviddaļā Sēderā. Un, kā es to tagad saprotu, viens savā caurspīdīgu sienu cietumā, kur viņš kaut kādā veidā vienmēr ar saules zaķi sirds vietā maldījās visu savu dzīvi.
(Andalūzija 1565. gads)
... Šo te rīta dēmonu, domā dakteris, vajadzētu pacensties noķert un darīt tam galu ar pareizajiem vārdiem un pareizajiem dūmiem, bet viņš stāv pāri melnajai maģijai. Dēmonam, kuru apmierina dzīve kādā nenozīmīgā provinces ārstā un kurš nevar piedāvāt lielākus kārdinājumus, jābūt maziņam, varbūt trīsdesmit centimetrus garam, zaļganam un jāož pēc āža.
Ir laiks iet laukā, pa apakšējo ceļu, caur bezpajumtnieku un čigānu pilsētas vārtiem un augšup caur olīvu birzi un tālāk gar pamestajiem pakalniem, uz vietām, kur jūra pavīd kā spoža lente. Šī ar ūdeni atšķaidītā sudraba lente tieši zem debesīm, iespējams, ir mirāža, un viņam tā patīk tādēļ, ka mazākajiem dēmoniem nav par to nekādas saprašanas un tie parasti pazūd ar skaņu, kas atgādina drēbes plēšanu, tiklīdz ierauga šo ūdens asmeni. Pēc šīvakara lūgšanas brālis gribēs dzert alu vai varbūt pat vīnu. Doktors Velaskēzs savējo atšķaidīs ar ūdeni un uzkodīs speķi. Skaidra galva ir labākais vairogs pret dēmoniem. Vai, viņam pašam par pārsteigumu ienāk prātā, vislabākā ķivere...
“Mans tēvs, pavisam droši, bija nacists,” teica Bērbele kādā lietainā vakarā, kam tikko manāma rudenīga nojauta pagalma krokainajās peļķēs. Divi zēni spēlēja minifutbolu (ar handbola bumbu), un viņu lenie saucieni šķita nākam no cita laikmeta, aizkavēti, atbalsodamies starp nodeldētajiem māju mūriem, žēlabaini, bet varbūt tomēr - ai, jo žēlāk! - eksistēja tikai manā galvā.
Pagalma pretējā pusē, kā parasti, kustējās nepazīstamie (un zināmi tieši kā tādi!) cilvēki savās nenovēršamās bilžu telpās. Kāds vīrs dzēra vīnu pie loga, kāda sieviete aplēja kādu dramatisku papardes šķirni, kas meta milzīgas ēnas uz viņas mājas iekšsienām tādēļ, ka ārā viņas luktura kailā simtvatu spuldze bija sadauzīta. Vēl lielāka, joprojām caurspīdīga tumsa sekundi pēc sekundes sabiezēja pagalma gaisa klucī.
Es atceros savādu un bēdīgu stāstu, kuru Harijs man pastāstīja, par draugu no skolas laikiem un viņā aizvien augošo apjukumu pēc liela, bet galu galā neiespējama mīlestības piedzīvojuma. Stāsts bija savāds tādēļ, ka es nevarēju atbrīvoties no sajūtas, ka tas īstenībā ir par I Iariju pašu. Šā vai tā, bēdīgs tas bija katrā ziņā.
Harija draugam bija bijis slepens, diezgan ilgs romāns ar precētu sievieti. Abi tik smalkšķiedraini satvēra viens otra trūkumus vai ilgas pēc pie malas nobidītā (viņas gadījumā: dēkas un neuzticīga erotika, intelektuāla domu apmaiņa un nīčeānisks k|ūsti-kas-tu-esi-reibums, tātad, uz sevi centrēta raudzīšanās, Harija specialitāte, uz nemitīgi neīstenotām iespējām; drauga gadījumā: ģimene, bērni, cēlums ikdienas dzīvē, atbildība, drošība, konstruktīva darbība, samierināšanās), līdz beidzot situācija kļuva viņam neizturama. Viņš pārtrauca attiecības ar savu precēto mīļāko, un viņa to akceptēja, pēc nedaudziem protestiem un asarām (arī viņš raudāja). Bet pēc tam drauga ikdienu pārsedza pelēkums, kuru neviena saule nespēja izkliedēt. Viņš sāka nelūgts apciemot savus nedaudzos draugus, palikt pārāk ilgi, dzert par daudz, zvanīt laikā un nelaikā, izplūst asarās publiskās telpās.