Apgaismota pasaule zem pasaules ilgu laiku nebija tehniski iespējama un bija saistīta ar sapņu stāvokli. Tad mēs visi par lētu naudu guvām pieeju dzīves sapnim. Ja arī mūsu rakstnieki attēlojuši stacijas un vagonus kā nāves un spaida vides, kur sirdspuksti kā akli lidkukaiņi plivinās pret neredzamu, bet dzelzscietu robežu, te neba kādas bēdas valda: vairākums ļaužu redz katrā darījumā un katrā pabeigtā darba dienā tīru, gaišu filiāli bezgalīgai pazemei, milzīgu flīžu kanjonu, kur visi veco laiku ļaunie un labie monumenti neaizņem vairāk vietas kā dažus papīrkurvjus un saldumu automātu. Berlīnē daudzus gadus bija slēgtas stacijas, un dažs labs garām braucējs zināja stāstīt, ka tur pazibējuši traipi, kas sabiezējuši par ūdeņainām sejām: dvēseles, kas palikušas vēstures gruvekļos iekapsulētas. Tagad arī tie peroni ir pilni ar tumšo miglu, ko ļaužu masa kustībā nogulsnē allaž atvērtā skatienā. Mēs visi tomēr kaut cik apzināmies, ka ētiskā dziesmiņa par neaizvietojamību, neskatoties uz patiesību, neglābs mūsu dzīves no izmaiņas, un mēs pielūdzam sapņus, kas iemirdzas tikai tad, ja arī citi tos sapņo. Bet varbūt nav labākas pasaules par šo, kur saule nekad ne riet, ne aust, tikai retu reizi laižas garām gaidošajiem, izbrīna pilnajiem ģīmjiem uz savu dzelteno, dārdošo vāģi ar ceļamkrānu no mitras, aukstas raktuves, kur ieeja bez maksas un atļauja derīga uz visiem laikiem.
Beidzot biju spiests ieskriet mazmājiņā izvemties, un tas nebija viegli. Kaut kas liels bija iesprūdis kaklā, un es mēģināju to izspiest laukā, kamēr uzmanīgi elpoju caur saspiesto rīkli. Ar pretīgu grūdienu tie iznāca laukā, četri kluči apmēram mobilo telefonu lielumā. Trīs no tiem bija dzīvi zīdaiņi, divi vīriešu, viens sieviešu dzimuma. Es tos novietoju uz dvie|a. Ceturtais bija melni brūns klucis, līdzīgs pūces vemjbumbai. Kad es to nolaidu tualetē, tas tik tikko tika cauri poda fajansa rīklei. Es uzmanīgi noskaloju dzīvos bērnus zem izlietnes krāna. Tie kliedza balsīs, smalkās kā adatas. Varbūt viņiem sala. Es tos noliku katru savā flaneļa kurpju maisiņā un redzēju to mazās sejas siltumā nomierināmies. Tad es no garderobes izvilku vatētu fotoaparāta somu, kur tie varētu gulēt siltā mierā katrs savā nodalījumā. Atkal prom uz Dienvidu slimnīcu, es nodomāju, bet tagad uz dzemdību palātu, nevis kaut kādu kaulu vācēja pagrabu!
Vienīgā aizsardzība pret vīzdegunīgas zināšanas ironisko “es varu domāt to, ko tu domā, bet tu nevari domāt to, ko es domāju" ir plašs un pilnīgs garīgs pārskats. Bet to vairogu neviens cilvēks nespēj pacelt, pat ne ironisks, neskatoties uz savām pretenzijām zināt labāk nekā tā masa, kas rod sev ceļu caur viņa domu gājieniem, un sašķel jebkuru uzticību, ko viņš izlikdamies dod simtiem tūkstošos šķembu. Es neatceros, vai tas notika sapnī vai nomodā, bet tam nav nozīmes: es biju klejojis ilgu laiku caur pilsētas nakti, garām tēliem, kas grupās noliekušies pie ugunskuriem. Viņu vaibsti bija aizauguši spalvām, viņu rokas saliektas, viņu skaņas čerkstošas un viņu lielās pa māju sienām augšup kāpjošās ēnas lieku reizi uzveda šarādes no Pandemonijas, Sātana pilsētas zem zemes, milzīgu ēžu stenošā ritma. Tur pirmās industriālās revolūcijas attēli atkal kļuva redzami ironijas varā, pirms es lāvu mūžīgajām trepēm sevi vest zemāk uz otrās industriālās revolūcijas apgaismoto pazemi, kur nekādas ēnas nešķita slēpjamies aiz kāda pīlāra, bet gaisma vienmērīgi spieda no visām pusēm, it kā mēs visi būtu savdabīgi ikdienas kaujas alvas zaldātiņi, ielieti milzīgā, domājošā ģipsī un pārstāvēti no viena vienīga pasīva, bez gribasspēka vēja, kas dzīts cauri tuneļiem no čīkstošām atspolēm starp musu sapņu astoņām stundām un virtuvi, un mūsu dienišķo raižu kārtību: Nu/ Nē. Nu/ Nē. Nu/ Nē. Tur mūs visus citu pēc cita savāca, un mēs palikām stāvot, gaidot vilcienu uz Visurieni. Starplaikā mums bija dienas sapņi par cita veida laiku, kur nevienam nav jābūt dzimušam par nokaltušu panākumu piedēkli. Vai tieši tajā brīdī aizmigu vai uzmodos, to nezinu, bet atceros, ka formas, kuras pazemei bija dotas, noskaidrojās visos virzienos ap mums tā, ka atradām sevi, brīvi planējot gaismas jūrā, kādas zinības iekšpusē, kam nevajadzēja aizsardzību pret uzticības aklumu, un tādēļ gan mani nedzimušie, gan mani mirušie varēja iekšēji mirdzēt kā mīlēti bēmi. Es maigi loloju šī sapņa atmiņu: tas gan ir un nav, kā jau utopijas mēdz. Vilciens uz Visurieni vēl nav pienācis, bet šajās dienās man tomēr (kā kaut kas lielāks nekā būt nedzimušam vai mirušam) šķiet, sperot soli bez cerības uz mierinājumu, pagriezties un caur kāda cita skatienu sajust nakti.
Palātā ļaudis skraidīja šurpu turpu. Neviens nelikās zinis par mani, kas varbūt nemaz nebija tik savādi. Es biju uzvilcis baltu halātu un pagrābis dažus papīrus no kāda vēstuļgroza. Foķika somā taču varēja būt kādas svarīgas zāles. Pārliecies pāri papīriem, gāju šķielēdams pa koridoru, kur stāvēja dažas zīdaiņu gultiņas ar frotē palagiem. Trīcēdams pavēru somiņu un noliku visus trīs miniatūros bērnus rindā - ar mazajām galviņām uz viena un tā paša spilvena. Visi gulēja, un es redzēju, kā viņu zvirbuļa lieluma krūškurvji kustējās zem flaneļa.
Cik vien ātri un klusi spēju, devos prom pa tukšo koridoru. Kāds impulss lika man apstāties, un es apsēdos uz dīvāna, paņēmu avīzi un gaidīju. Pēc brītiņa palātas durvis pavērās un kāda pazīstama seja, izkritusies kā miroņgalva, raudzījās uz mani. Kristāls lēnām piegāja pie zīdaiņu gultiņas. “Tad beidzot jūs esat šeit", viņš teica. Tie bija pēdējie vārdi, ko dzirdēju, pirms viņš aizstūma gultiņu, un ar vārgu nopūtu durvis aiz viņa aizvērās.
Domāju par zivju pirkstiņiem, līdz man likās, ka mana mēle klāta ar olām un rīvmaizi, galvā izplānoju rītdienas priekšlasījumu, nolēmu te palikt, nevis grūstīties, lai nokļutu izkāpšanai labākā pozīcijā, nolēmu -atkal ēdīšu zivju nūjiņas, kad visa gaisma pēkšņi nozuda un atstarojošās sienas saplaka kā pārplēstas buras tumšā vētrā. Tad es redzēju, ka mēs visi stāvam uz laipas un gaidām pie nezināma plašuma jūras. Es jutu ap sevi daudzus ķermeņus, gandrīz tādus kā mans, un redzēju rindu vārgu laternu kaut kur, kas izskatījās pēc gaišāka tuneļa negaisā. Nikni čērkstoša balss, kā milzim, kas negribīgi mācās lasīt, visai nevajadzīgi mus mudināja palikt savās vietās. Bet nekāda laiva netuvojās, arī neviens baurojošs laivinieks vai milzu suns ar mirdzošām siekalām. Kas beidzot nāca no visām pusēm, tā bija pelēka gaisma: kā pulveris, kas piedzīvojis tādu troksni, ka visi kļuvuši kurli, šī pelēkā gaisma vibrēja pāri soliem, peronam, gaidošo purngaliem, delnu virspusēm, nogurušajiem vaigiem.
Pa ceļam laukā gāju garām spogulim un redzēju, ka man beidzot vairs nav spoguļattēla. Slimnīcas ārpusē vēroju mākslas darbu ar Narcišu un vārdu Eko. Tas man neizteica neko. Dziļāks tonis bija sācis skanēt manā galvā, vēl tikai tālu prom, bet kaut kas man teica, ka tas augs un mani aizvedīs projām.
Tas ir iemesls, kādēļ tagad esmu apņēmies tūlīt un bez kavēšanās stāstīt par laiku Trauslo dvēseļu apvienībā. Šo solījumu izpildīšu, ja tikai atradīšu īstu, dzīvu rakstnieku. Grūtākais ir tas, ka nezinu, ar ko sākt: vai ar savu nāvi, vai ar mūsu pirmo tikšanos - bet tā it rakstnieka darīšana.
Es vispār domāju, ka mēs tikāmies nejauši, bet to nekad nevar īsti zināt. Laiku nevar pagriezt atpakaļ. Jā gan, mūsu tikšanās bija nejauša. Vai mūsu tikšanās tiešām bija nejauša?
-
Tagad jau mēs esam diezgan daudzi, kas brīnījušies gan par to, cik daudz vēl nāvei jānopļauj, gan par to, cik daudzus tā jau izkaisījusi šajā savādajā sniega vētrā, kurā katra pārsliņa ir maziņš TV ekrāns, kur tieši tava mugura ceļā pa peronu tiek rādīta mūžībai. Dažas dienas man vislabāk patika sēdēt kādam vecam ceļabiedram pretim: kaut kas manī sasila kā pie mērenas uguns, no maigās burzmas aiz vagotiem vaibstiem: rokas, mati, šalle, mētelis, krekls, vecvectēva atstātie pīpes dūmi, ko varētu minēt: veselas dzīves cilvēcīgās kustības, zemūdens maigi viļņojošais dzīvības liesmiņu mežs, visas tagad pelēkas. Jā, vecumu es iedomājos tā, it kā no iekšas tikt piepildītam ar melnbalto, kamēr dzīves krāsas pakāpeniski izspiežas uz āru: nepilnveidotās dzīves telpu ceļiniekam, lecektis pilnas ar uztūkušiem sapņiem vai kā acu zīlītes - tumšu izplatījumu ar vienu vienīgu zvaigzni, sarkanu vai zilu, vai zaļu ziemas naktī, kur vienmēr no kaut kurienes skan gurkstoši soļi, sarunas, saucieni un smiekli, kamēr vēl kaut kas palicis darāms ar šo dzīvi, kuru tik ilgi esam gaidījuši, no šīs nāves, bez kuras neviena diena, kurā darboties, mums nebūtu, no šīs pilsētas, caur kuru mēs dodamies reiz par visām reizēm, pilsētu, kas mūs baro, sapņo, atdod, pilsētu, kas ir mūsu māte un mūsu meita vējā, kur mēs ejam un ļaujam plaušām savākt un atdot dienas, pa bulvāriem un ieliņām, kuras, kad vilciens beidzot nāk, jau ir nervi citā lapā uz cita perona virs vai zem zemes, un tu esi...