Runmarē un Stokholmā 2002. gada maijā - 2004. gada janvarī
PIEZĪMES
Ka gandrīz vai visiem rakstniekiem, ari man jāpateicas daudziem par grāmatas tapšanu. Paldies tādēļ manai sievai Marī un visiem maniem draugiem, no kuriem daži pieminēti šajā grāmatā. īpaši miļš paldies arhitektei Stmai Juhan-sonei par viņas domām sakarā ar esošajiem pilsētas pazemes zīmējumiem.
Literatūrā par renesanses stikla cilvēkiem esmu konsultējies, starp citu, sekojošos darbos:
Otisa Grīna trīs domrakstos: “E1 licenciado Vidriera: Its Relation to the ‘Viaje del Parnaso’ and the ‘Examen de Ingenios’ of Huarte”; “Desenganoo” un “El ingenioso Hidalgo” - visi trīs Grīna gramata The literary Mind of MedievaI & Renaissance Spain, Lexington UP, 1970. Kā arī: Gila Spīka domrakstos: “El Licenciado Vidriera and the Glass Men of Early Modern Europe”, sk.: The Modēm Language Review, nr. 85, 1990, un: “An Odd Kind of Melancholy: Reflec-tions on the Glass Delusion in Europe (1440-1680)”, sk.: Historg of Psychiatry, nr. I, 1990.
Rodžera Bartras grāmata Cultura y melancolia. Ims enfermedades del alma en la Espana del Soglo de Oro (Kultūra un melanholija. Dvēseles slimības zelta laikmeta Spānijā), Anagrama 2001, ir mans galvenais avots brīvajām fantāzijām par dakteri Velaskēzu Arkosā de la Frontera.
Nodaļa par Aginkūras kauju balstās uz kara vēsturnieka Džona Klgena studiju The Face of Battle - A Study of Agincourt, Waterloo ande the Somme, Pimlico 199).
Par situacionistiem ir lasāms, starp citu, Frančeko Karēra Walksapes -ivalking as an aestheticpractice, Editorial Gustavo Gili, 2002, Toma Mekdo-noga (red) Guy Debord and the Situationist International The MIT Press 2002, Simona Sedlera The Situationist City, MIT Press 1998 un, protams, Debora paša slavenā Izrādes sabiedrība, kas nule iznākusi zviedru tulkojumā, Daidalos, 2002. Arī tīklā ir daudz kas lasāms par situacionistiem, viņu apkārlklejošanas filosofiju un darbības ideoloģiju.
MAZLIET PAR ULFU ERIKSONU UN VIŅA STIKLA MELANHOLIJAS LATVISKOŠANU
Ulfs Eriksons, dzimis Stokholmas priekšpilsētā Hēgdalena 1958. gadā, ir viens no Zviedrijas savas paaudzes vadošajiem, viens no ražīgākajiem rakstniekiem intelektuāļiem. Kopš debijas 1982. gadā viņš ir publicējis 23 grāmatas -dzeju, stāstus, romānus, esejas, kā ari darbojies vairākās avīzēs un literārajos žurnālos ka recenzents, kritiķis un literatūras teorētiķis. Bez tam viņš Gēte-borgas universitātē māca rakstīšanas mākslu, kā arī ir viens no Brīvā literārā semināra vadītājiem. Palaikam viņš tulko dzeju un prozu no spāņu valodas un publicē informatīvus rakstus par Dienvidamerikas literatūru. Viņa pirmā grāmata bija dzejoļu krājums “Radijumi no zāles” (asociācija ar Valta Vitmena Leaves of Grass), un tagad, 23 gadus un 22 grāmatas vēlāk, “Radījumi no stikla" (romāna “Stikla cilvēki” burtiskais tulkojums): autors pārcēlies no dievišķās elpas radītās floras uz cilvēka elpas radītu matēriju - stiklu; no pārdomu pilnas lirikas uz mežonīgu prozu.
Romāns “Stikla cilvēki" ir gan fantastisks vēstījums maģiska reālisma garā, gan blēņu stāsts, gan filosofisks un sabiedriski-sociologiski-psihologisks domraksts, gan dzeja, dzejproza, epifānijas, gan arī satīra un pastičo, tukšu frāžu un pretencioza augstā stila imitēšana un izsmiešana, gan... Vai te kaut kas jums sāk likties pazīstams, it kā attiecināms uz kādu latviešu literāro darbu, romānu? Pilnīgi pareizi, tas ir “Dūkts”. Bet “Stikla cilvēki" nav “Dūkta” dviņubrālis, varbūt, teiksim, otrās pakāpes brālēns: ja “Dūktā” nav svarīgi, kas runā, tad Eriksona grāmata stāstītājs ir cieši piesaistīts pie savas bērnības&jaunības un savas konkrētās dzīves telpas. Taču zem “Dūkta” secinājuma jeb, svinīgi izsakoties, vēstījuma, ka galvenais nav, par ko tiek runāts, galvenais ir - ka runā, Eriksona romāns bez problēmām var parakstīties.
Ja esat grāmatu izlasījuši un nelasāt pēcvārdu vispirms (kā es to bieži esmu darījis), jums varbūt traucēs, ka grāmata nenoved pie kada īpaša secinājuma, ka tai nav kads vairāk vai mazāk mudinošs vai pamācošs paziņojums. Tādā gadījumā ta vaina nav zvaigznēs... Jo nevar taču gaidīt no ābola, ka tas dēs olas. Eriksona fragmentārais romāns gandrīz katrā lappusē liek mums kaut ko pārdomāt, mūs par kaut ko informē, bet nepasniedz nedz uz paplātes, nedz uz kūts dakšas to vienu domu ar lielo D. Tas D. mums jāatrod pašiem, tas nenāksies viegli, bet ar mazliet treniņa, skatoties spogulī, tas varētu izdoties (vismaz daļēji). Runājot ar Libānas dzejnieka, ilggadējā Nobela prēmijas kandidāta Ado-nisa vārdiem (aptuveni): “Literatūras ietekme vienmēr ir netieša. Tā dod mums impulsu iedomāties pasauli citādāku un tādējādi arī gribu to mainīt.”
Tulkotājam romāns neapšaubāmi sagādā šādas tādas grūtības. Gan jāpārzina filosofijas, psiholoģijas, socioloģijas, arī arhitektūras teorijas valoda, gan jānojauš, kurās vietās attiecīgās valodas tiek paķertas uz zoba. Un kur parodija pāriet pašparodijā. Jāpārzina arī stokholmiskais žargons un sarunvalodas tukšvārdu lietošanas maniere un nozīmes. Un, ja gadās, ka vairāki no iepriekš minētajiem aspektiem parādās viena un tajā pašā, vismaz pusi lappuses garā teikumā, tas lietu nemaz nepadara vieglāku. Varbūt es pārspīlēju. Bet varbūt arī ne. Varbūt Eriksons pārspīlē. Varbūt pārspīlē pati valoda. Valodai dažbrīd labpatikas paspēlēties ar autoru un tulkotāju, īpaši ar tulkotāju...
Tādā gadījumā es varu paziņot valodai, ka tai (tām) veicies, jo zviedru un latviešu valoda ir tik ļoti atšķirīgas - kā jau es mēdzu atgādināt: latviešu valoda ir sintētiska valoda, zviedru ir analītiska. Tas nozīmē, starp citu, ka bieži vien oriģināla teikumam jāizgriež odere uz āru. Un, lai to varētu izdarīt, ir jābūt pilnīgā skaidrībā par... jā, par ko? It visu. Par sešdesmito gadu post Otrā pasaules kara Zviedriju, Stokholmas izaugsmi no lielas mazpilsētas līdz mazai lielpilsētai sociāldemokrātiskās partijas sargājošajā paspārnē, saskaņā ar un vienlaikus cīnoties pret amerikāniskām komercinteresēm; jāzina, kā zviedru intelektuāli tika galā ar starptautisko ideju&ideologiju, parasti no lielajām kultūrām nako šām brāzmām, jāzina par tautību migrācijām, kas skalojās pāri Zviedrijas vel nesen tik mierīgajiem, homogēnajiem krastiem. Jābut gājušam svētdienas rīta pa metro tuneļiem, vienam, agrā rīta stunda, kas svētdienās veido spraugu starp nakts un rīta satiksmi, - kā es to jaunībā esmu darījis ceļā uz darbu kāda Stok holmas centra metro biļešu kasē (satiksmes līdzekļi dus, bet tunelis ir tuvākais ceļš no punkta A līdz punktam B), lai saprastu, kā tulkot grāmatas 3. daļas dzej-prozu par Stokholmas metro.1
1
Par zemsvītras paskaidrojumiem, vērēm un tamlīdzīgām lietam: oriģinālā tādu nav, tādēļ nolēmu, ka tulkojumā ari nebūs, taču pārliecinājos, ka atstātie svešvārdi ull atrodami rokas stiepiena attālumā - vārdnīcās vai internetā.