“Tā, vispirms šķietami nemanāmi, tad nelokāmi, viņa dzīves celtnes sasprēgāja un pārtapa par strauji aizmēztiem putekļiem ap viņa trīsošo ķermeni,” teica Harijs, vērodams degunradža galvu pie bāra sienas. “Kad es vēroju sabrukumu vai trūkumu, vai sāpes, kad brūces un traumas vai nolietojuma nenovēršamais deldējums rāda savu mirdzošo struktūru tumsā starp dvēselēm, tad,” es teicu, zīmēdams miroņgalvu uz apsarmojuša alus kausa, “vienmēr jau ir par vēlu.” Bet varbūt tas attiecināms uz dzīvi vispār, vienmēr jau ir par vēlu. Daži cilvēki iznāk tāda ieskata otrā pusē ar lielu mieru un mostas lielākām rūpēm par citiem un sevi. Pārējiem lemts nokalst starp saviem nelietošanas dēļ sažuvušajiem spārniem vai nodzīties pavisam, meklējot kaut ko, kas slēpjas tā dēvētās mīlestības attēlos. Kamēr asinis, šis lielais klāt neesošais, mazgāt mazgā mūsu iekšējo dienasgaismu, lai nakts kļūtu redzama no jauna un patiesie vārdi sadzirdami.
“Vai tu dzirdēji, ko teicu?” sacīja Bērbele. “Protams, cik interesanti,” es atbildēju. Kad tavs tēvs nomira? Bērbele atnesa vēl tēju. Svešo kustības logā mani fascinēja, atmiņas par Harija stāstu (kas varbūt bija atzīšanās), par nelaimīgā drauga romānu, vājprātu un pašnāvību mani iespaidoja, un pēkšņi atminējos Harija mirušo tēvu un Harija dīvaino četrdesmit gadu jubileju radiem par godu apmēram gadu pirms viņa tēva aiziešanas.
Harijs bija stāstījis par tām svinībām Dienvidu slimnīcā kādu nakti, kamēr Hektors un Bērbele gulēja. Pēkšņi varēju sevī skaidri sadzirdēt Harija balsi no zilu ēnu pilnā stūra slimnīcas zālē ar lielajiem logiem. Tā bija tēva pēdējā ciemošanās manās mājās, viņš čukstēja starp Hektora krākšanas lēkmēm. Vakars, kad lietus nevis lija straumēm, bet tika spiests lejup starp mājām...
Harijs tā stāstīja, ja pareizi atceros un ja man ļauts izveidot mazu biogrāfisku lēcu no viņa “šķembas”:
“Vai redzējāt, ka vienā no mašīnām tepat ārpusē piepūties drošības spilvens?” teica viens no maniem brālēniem, iemezdams sauju sālītu riekstu zem beisbola cepures naga.
“Pilnīgs ārprāts, ka viņi nepārbauda tehniku, pirms to laiž masveida ražošanā. Riebekļi, avīzes raksta par bērniem, kas saspiesti līdz nāvei,” mana meitene atbildēja, ieliedama vīnu tik strauji, ka putoja vien. “Vai kādam salst?”
“Trīspadsmit pie vārda, nodomāju," no savas gultas turpināja Harijs, pārējo čalas nomākts. “Tagad visi bija atraduši savas vietas ap galdu. Iestiklotais balkons aizmiglojās piecu minūšu laikā, un, tiklīdz kāds palaida foto zibsni, mazās istabas sienas iznira kā baltas ledus plāksnes no apkārtējās tumsas.
Galda otrā galā, vistālāk prom no balkona durvīm, sēdēja mans tēvs, aiz tumšām acenēm paslēpies. Tad sievas māte, sievas tēvs, mana meitene, mans tēvocis, mātes brālis un viņa sieva, mani trīs brālēni, kuri parasti agrāk vai vēlāk iekļūst neskaidros strīdos par kaut kādu tur melno darbu kādam zemniekam vai pelēkās zonas lūžņu tirgotājam, manas nelaiķes mātes veca draudzene, kā arī desmitgadīgā kaimiņu meita, svešiniece šajā kopībā, par kuru jutu kaunpilnu atbildību. Pirms vairākām nedēļām viņas tēvs bija man prasījis, vai viņa varētu būt pie mums tieši šajā vakarā, un es neapdomīgi biju atbildējis, protams. Tas bija iemesls, kādēļ viņa piedalījās manās četrdesmit gadu svinībās...”
Tieši šajā vietā, to es atceros (savāda tā atmiņa, citas svarīgas lietas kā projām aizpūstas tajā lielajā izejas caurumā, par kuru pārtapusi mana dvēsele...), Harijam nācās uz mirkli stāstījumu pārtraukt. Milzīga, mīksta forma ar stateniskām svītrām tuvojās palātai šņākdama un stenēdama. Tā staroja spilgtā mirdzumā, kas, neapšaubami, caurstrāvoja miegu, piepildīdama telpu ar iedzeltenu mazdūšību. Spēji un šķietami aizvainoti Hektors pārtrauca krākt, Bērbele nemierīgi grozījās savā gultā, līdz ģipsis pret kaut ko atsitās, un viņa iekliegdamās pamodās. Tas izrādījās nomaldījies siltā gaisa balons, kas iedrāzies logā un tagad lēnām slīdēja lejup gar slimnīcas fasādi uz stāvlaukumu, kur varēja nojaust pulsējošas zilas gaismas. Neviens no mums nebija spējīgs piecelties un pieiet pie loga, mēs varējām tikai vērot svītraino milzi, kas noraudzījās uz mums un lēnām pazuda aiz sienas, atdodams atkal vietu zvaigznēm, kā arī retai lidmašīnai, kas lēnām kā piecdesmitajos gados līda pār tumši zilo izplatījumu.
“Cerams,” murmināja Bērbele, kura tūdaļ bija atšifrējusi, ka balonā nav bērnu. “Kāpēc,” gārdza Hektors (varēja dzirdēt, ka viņš labprāt būtu kliedzis, ja vien būtu jaudājis), “vienmēr jācer, ka bērni necietīs avārijās? Bērniem taču nav dzīves, nav nekā zaudējama. Starp Austrālijas aborigēniem ir ciltis, kas neapbedī savus bērnus, ja tie mirst pirms septiņu gadu vecuma: viņus neuzskata vēl par cilvēkiem, viņi ir mazi dēmoni, kas izjoko cilvēkus.” Es pacietīgi, atbildēju, ka mēs dzīvojam modernā, uz nākotni vērstā laikmetā, mums dzīves vērtības atbalsta punkts ir atlikušā laika potenciāls, nevis kā agrākajās civilizācijās jau patērētais laiks. “Un bez tam,” Bērbele piemetināja, “mūsu vēlme bērnus pasargāt no ciešanām un izbailēm nebalstās tikai uz racionāliem vai ideoloģiskiem apsvērumiem, bet galvenokārt uz jūtām, kādas neaizsargāta dzīvība modina jebkurā veselā pieaugušā.” Hektora krācieni atsākās, vispirms vārgi, ik tā taustoties, tad ar aizvien pieaugošu pašapziņu. Harijs atsāka savu stāstījumu čukstus, tiklīdz Hektors izelpoja:
“Tātad mēs tur sēdējām, saspiesti uz iestiklotā balkona. Kas par laiku, ko, kāds teica apmēram reizi minūtē. Vējš svieda lietu pret balkona stiklojumu, viss čīkstēja, un aizvēja puses šaurā ventilācijas sprauga viena pati nespēja aizvirzīt tabakas dumus. Es iedzēru,” turpināja Harijs, “vēl vīnu, nolēmu, ka tikpat labi varu piedzerties. Kad tad būtu jāpiedzeras, ja ne savās mājās savā četrdesmitajā dzimšanas dienā, dzīves vidū vai varbūt drīzāk jau aiz dzīves vidus?” Novērojot pārējos, man iešāvās prātā, ka es faktiski biju bijis vienatnē ar ikvienu no viņiem, nu, ne jau ar “Mazuļiem”, brālēniem, kuru naģenes patlaban kratījās pēc kārtējā veiksmīgā joka. Pat ar kaimiņa meitu reiz biju viens kādu brīdi, autobusā, pirms neilga laiciņa. Cik atceros, mēs pārrunājām jaunatnes sportu, par nepieciešamību būt rezultatīvam un par to, ka par spīti visam sportošana tomēr sagādā lielu prieku, taču patlaban nevaru atcerēties, tieši ar kādu sporta veidu viņa nodarbojās, varbūt ar florbolu vai basketu, bet viņa bija neparasti īsa, varbūt viņas vecumam grozi tika nolaisti zemāk, tad gan neparasti garās nevarētu piedalities, varbūt viņas spēlēja uz ceļiem ar volejbolistu ceļgalu aizsargiem kā grieķu apraudātājas, mans onkulis gribēja mani nofotografēt, un es piecēlos, mazliet noreibis, juzdams nelabu dūšu.
Patiesību sakot, visa diena bija bijusi nepatīkama. Jūs zināt, bailes vienmēr sākas apakšā, caur pēdām un pēcpusi, vientulība no aizmugures - mugura ir tās skrejceļš - un mīlestība vienmēr no priekšpuses - vai kaut kas nāk no augšas, to gan nezinu, varbūt lāsteka - un niknums, jā, tas nāk no iekšas kā aukstums no kaut kā, kas ir kuņģa sastingušajā tumsā. Jau ceļā uz darbu es sastrīdējos ar šoferi, un manas kājas kļuva vārgas no tā tur - no iekšpuses nākošā niknuma, biju spiests nokāpt no divriteņa un iedzert kafiju Seven Eleven veikalā, kas atradās pusceļā uz manu toreizējo darbavietu, biju kāda apbedīšanas biroja šveicars. (Tieši tā, biju. Jo pāris nedēļas vēlāk mani atlaida, joprojām nesaprotu, kādēļ, bet laikam jau ar darba pārvaldes piedāvātajiem darbiem ir tāpat kā ar dzīvi: nelūdzis tu to saņem, un tā jāatdod tieši tad, kad esi sācis pierast, es domāju - piešauties, tādā nozīmē.)