Pēc mokošā satiksmes negadījuma es paliku sēžam pie veikala loga letes, kamēr dusmas izplēnēja. Ārpusē ļaudis steidzās garām ar saviem portfeļiem un mobilajiem kaujas gatavībā. Vējš stūmās smagi pa ielām. Tas piešķīra trotuāra steigai savādu mieru: steidzīgo drēbes strauji plīvoja, kamēr tie cīnījās katrs savā bezgalībā, lai paspertu vēl vienu vienīgu soli uz priekšu. Tur pie kafijas turziņas jutu, ka manī kaut kas atrod mieru. Nemaz nebija nogurdinoši šo domu paturēt prātā.
Tādēļ, projām ejot, pie kases, kad maksāju par kafiju un snus tabaku, uzdrošinājos pajokot.
“Ja tā nebūs svaiga, es nākšu atpakaļ, un likšu tev to norīt.”
Mana humora izjūta, labāk atzīšos tūlīt, nekad nav bijusi pārāk trāpīga. Sapratu uzreiz, ka biju krietni vien pāršāvis pār strīpu. Vīrs aiz letes sastinga un ieskatījās man acīs, kamēr viegls smaids izplūda no viņa vaibstiem. Viņam bija svarcēlāja vai cīkstoņa masīvais kakls un cietsirdīgā seja: tāda vīrieša pārlaicīgais skatiens, kas zina, ka godīgā cīniņā spēj pieveikt patlaban novēroto pretinieku.
“Nu, tad cerēsim, ka snus būs svaiga”, viņš nočukstēja un pagriezās sāņus, lai apkalpotu nākamo klientu, taču neatdeva sīknaudu, atlikumu no manis pasniegtā simtnieka.
“Tu aizmirsi man atdot naudu.”
“Kādu naudu?”
“Es tev iedevu simtnieku.”
“Nē, nē, tie ir tik līdzīgi, tu man iedevi divdesmitnieku: tev man jādod vēl divas kronas un piecdesmit plus piecpadsmit par kafiju.”
Visu laiku čukstot, visu laiku ciešs skatiens tieši man acīs.
Es viņam iedevu vēl piecas monētas un izgāju no veikala. Diena pēc tam turpinājās tādā pašā garā, ar neveiksmīgiem jokiem un pēkšņiem aizrādījumiem vai tikai vēsu vienaldzību no maniem, kaut gadījuma rakstura, tomēr darbabiedriem. Tā tas ir, kad paliek četrdesmit, tā tam laikam jābūt.
Mans tēvs piecēlās, lai ietu uz mazmājiņu. Pārējie tajā galda pusē pagriezās sānis, lai viņš tiktu garām. Ievēroju, cik tēvs kļuvis tievs, viņš paguva paspert vairākus soļus, pirms uzvalks sakustējās. Viņa kaulainās un zilām vēnām klātās rokas, satverot galda malu, kļuva baltas. Šīs reiz tik nežēlīgi stiprās rokas, kas lampas gaismā mēdza veidot jokainas ēnu figūras pie gultas gala - trušus, žirafes, vilkus, gulbjus, tauriņus. Un es atcerējos atgadījumu no sešdesmitajiem gadiem, kad alus bundžiņas nebija tik plānas kā tagad un tukšu bundžiņu nemaz tik viegli nevarēja ar vienu roku saspiest. Mājupceļā no brīvdabas muzeja Skansen (es biju dabūjis balonu truša formā, par to vairāk tūlīt) daži parkā uz sola kvernoši jaunieši tēvam adresēja ņirdzīgas piezīmes, piegājis pie viņiem pāri zālājam, pagrābis vienu no viņu neatvērtajām alus bundžiņām, ar vienu roku to saņurcīja tā, ka alus pašķīda uz visām pusēm. Tādas lietas arī šodien var novērot, ja iznāk darīšana ar spēka sporta veidiem, taču ar divām rokām un bieziem cimdiem.
Nekad tēvs neizrādīja nepacietību, ja es reizēm neaizmigu pēc viņa ēnu figūrām. Allaž šī vēlme iepriecināt, neskatoties uz nastām un atbildību. Un vīrs, kas vismaz reizi gadā samērā lepnās vakariņās pēkšņi uzliek kāju uz krēsla, pavelk bikšu staru uz augšu, tur savas acenes pie ceļgala un saka: “Urho Kekonens tomēr ir kaut kas īpašs.”
Bet tagad šis pelēkais tēls vairāk atgādināja maziņu, zaļi-brūni-pelēkā halātā tērptu marioneti, kādu reiz redzēju Brunsgatana leļļu teātrī, velti pūloties kaut kur nokļūt nezināma lieluma kastes formā veidotā skatuves telpā. Tā bija aizkustinoša figūriņa, tā vibrēja šajā telpā, kas varēja būt gan jūdzēm dziļa, gan tikai dažus decimetrus liela. Tā trīcēja kā lapa, pati par lapu pārtopot, uz priekšu tiekdamās milzīgajā, aklajā vējā, kas pūta lejup no apkārt esošās tumsas, lai saplosītu un līdzi paņemtu visu aizsedzošo drēbi, tiekdamās, bet netikdama uz priekšu it nemaz, drīzāk atpakaļ dažus metrus jeb kā tajā attālajā miniatūrpasaulē tos dēvēja, kamēr fonā skanēja sirdi plosoša klaviermūzika un aktiera balss runāja tekstu - tagad diemžēl vairs nevaru atcerēties nevienu vārdu, tas bija Bekets - taču pilnīgi pietika ar mazo trīcošo tēlu, šo par cilvēku pārvērsto rudens lapu, kas vecumā no jauna mācījās staigāt ačgārnā laika skaitīšanā, vērstā nevis pret augšanu un briedumu, bet pret sastingšanu un kļūšanu par skeletu...”
Atkal pārtraucu Harija stāstījumu. Ugunsdzēsēji bija aizbraukuši no Dienvidu slimnīcas stāvlaukuma. Nākamajā dienā varējām avīzē lasīt par pazīstamu rakstnieku un matadoru - amatieri, cietis avārijā - pārlauzis kāju! - lidojot ar manuāli darbināmu ugunsmetēju. Kaut kādas derības. Rakstnieks, labi zināms ar savām, piemēram, labirintveidīgajām un omulīgajām Stokholmas šēru dzīves intrigām, vīrišķīgajiem džungļu romāniem un grāmatu par spāņu viduslaiku mafiju La Mesta, bija pirms dažām nedēļām man prasījis, ko patlaban daru. Tā kā stikla cilvēki bija slepens projekts, liku saprast, ka rakstu dzeju, tas parasti ir visai labs veids, kā nomierināt ziņkārīgos. Bet Kristiāns Petri gribēja zināt, vai tā ir episka vai liriska dzeja, vai varbūt metapoēzija vai sistēmiska dzeja, seriāla, ekspansīva vai koncentrēta dzeja, kā arī vai sintakse ir normāla vai dīvaina, kantaina vai sagrozīta, cerību un lēcienu pilna vai maiga kā vasaras vējš pār pļavu pirms lietus, kādos musturos vai citādos aranžējumos - lūk, tāda bija viņa interese par cilvēkiem. Es mēģināju atbildēt, un mēs palikām sēžot “Izvāķētā degunradzī” ar absinta pudeli, kamēr viņš man izskaidroja savus pētījumus (kurus veic kopā ar šaušalīgi apdāvināto Aleksandru Andorilu un viņa ģeniālo sievu
Aleksandru, kas arī raksta un bez tam ir viena no mūsu zemes lielākajām Fernando Pesoa speciālistēm). Viņi meklē brūvējumu, kas padara neredzamu, rakstnieks Jalmars Sederbergs to esot zinājis jau pirms simt gadiem un reiz pat dzēris, kad viņam vajadzējis recenzēt lugu, kurā viņš pats parādās kā papīra lelle, origami figūra, kuras vārds kļūst pavisam nepieklājīgs, transkribējot tā skaņas basku valodā, izrunājot tās korekti un pēc tam noklausoties it kā tā būtu zviedru valoda. Ar naktsmāsiņas palīdzību Harijs bija pačurājis un labprāt gribēja stāstījumu turpināt:
“Tagad tēvs bija atgriezies savā vietā pie galda un atlocīja, nē, acīmredzot jau aizlocīja papīriņu ar runu, kas, kā tikai tagad sapratu, tuvojās beigām. Glāze jau atkal bija tukša, es to piepildīju no vienas magnuma pudeles, kas veidoja drūmu rindu galda vidū un samazināja visu sejas, vēroju savu tēvu caur mitrajiem dūmiem, klausījos viņa svilpieniem līdzīgo balsi, vārdus nemaz nedzirdot. Saproti,” - Harijs man par pārsteigumu uzsita pa ģipsi ar izvelkamu teleskopisku pildspalvu no sešdesmitajiem gadiem, pirktu, kā vēlāk uzzināju, Vigerdāla veikalā Uplandsgatanā, - “man bija sajūta, ka lēnām, bezgalīgi lēnām grimstu, un tad, pilnīgi pretēji, ceļos, slīdu sāniski, tieku izvests cauri mājas sienai, zemākā augstumā krītu līmeniski istabām cauri, laukā lietu, ārā no pilsētas, prom pār blāvi mirdzošajām pļavām, patukšajiem stāvlaukumiem bez redzama piebraucamā ceļa, neizīrētajām fabriku teritorijām, skolu pagalmiem, savrupmāju rindām, aklajām ielām, īsākajām takām ar spīdīgiem māliem, kur vardes tādā pašā krāsā kā marionete - lelle Beketa lugā stāv uz vietas un elpo savā lielajā dienā virs zemes, tālāk pāri ezeriem, mierīgiem kā svins, skuju jūrai, kur ir viena vienīga dvēsele, reiz gaiši zaļa un svaigi ieskābena, tagad zili zaļa, stīva un rūgta kā visas citas, viena vienīgā, kaut kur, ar savu sniegumu vēja balsij, savu īpašo tikšanos ar vienu vienīgu lietus lāsi, kuru. Saproti?”