Mūsu ēras vienpadsmitajā gadsimtā, kā pauda Lakana- jas hronisti, tai laikā, kad brāļi vēl precējušies ar māsām, jo nedzīvojis neviens, kas tos pārsniegtu dižciltībā, viņu dzimta_saņēmusi svaigu asiņu pastiprinājumu no dzimtas, kas stāvējusi vistuvāk debesu vārtiem. Kāds Hoikemaha, vadīdams stūri pēc zvaigznēm un sensenām leģendām, lielā četrairu laivā atbraucis no Samoa salas. Viņš apprecējis kādu Lakanajas salas mazāku alii un, kad viņa Iris dēli pieauguši, kopā ar tiem vēlreiz atgriezies Samoā, lai pārvestu uz šejieni savu jaunāko brāli. Bet kopā ar brāli rioikernaha atvedis līdzi arī Kumi, Tui Manua dēlu, kura dzimta bijusi pati augstākā visā Polinēzijā un tūdaļ otrā aiz pusdievu un dievu ģimenēm. Tā Kumi cildenās atvases pirms astoņiem gadsimtiem iesakņojušās Lakanajas alii dzimtā — un no tiem stingrā cilts tīrībā caur daudzām paaudzēm iedzimušas princī Akuli.
Pirmo reizi es viņu satiku Melnās Sardzes pulka virsnieku klubā Dienvidāfrikā — un viņš runāja ar skaidru Oksfordas akcentu. Tas notika īsi pirms tam, kad šo slaveno pulku pie Medžersfonteinas sakapāja gabalos. Viņam bija tikpat daudz tiesību ierasties šajā klubā, kā runāt ar Oksfordas akcentu, jo viņš bija beidzis Oksfordas universitāti un virsnieka pakāpi saņēmis no karalienes. Kopā ar viņu, vēlēdamies mazliet pavērot kara ainas, tur uzturējās Akuli viesis princis Kupids; tā viņu tikai dēvēja, bet īstenībā viņš bija patiesais visas Havajas princis, ieskaitot arī Lakanaju, kura īstais un likumīgais tituls skanēja «princis Džona Kuhio Kalanianaole», un šis princis Kupids — kaut arī viņa alii ciltskoks skaitījās zemāks par prinča Akuli 'debesu dzimtām radniecīgo ciltskoku — varētu būt bijis Havajas dzīvais karalis Nei, ja vien nenoticis haole apvērsums un aneksija. Jo princis Akuli varētu gan būt karalis Lakanajā, varbūt pat visā Havajā, ja vien pirmais un diženākais no Kamehamehām nebūtu galīgi sakāvis viņa vectēvu.
Tas noticis 1810. gadā, sandalkoku tirdzniecības uzplaukuma dienās, tajā pašā gadā, kad pie Kamehamehas ieradies Kauai salas karalis un pazemīgi ēdis tam no rokas. Prinča Akuli vectēvs tajā gadā dabūjis savu pērienu un nonācis pakļautībā, tāpēc ka bija «vecā gājuma» piekritējs. Viņš nebija spējis apjēgt lielgabalu pulvera un haole lielgabalnieku nozīmi salas pārvaldīšanā. Kamehameha, būdams tālredzīgāks, bija pratis izmantot haole pakalpojumus, pieņemot dienestā starp citiem arī tādus vīrus kā Aizeku Deivisu, šonera «Brīvais amerikānis» stūrmani, vienīgo, kas palicis dzīvs pēc visas komandas noslepkavošanas, un Džonu Jangu, burinieka «Eleanora» sagūstīto bocmani. Un Aizeks Deiviss, Džons Jangs un citi tās pašas sugas trakgalvīgi dēkaiņi ar sešmārciņu vara dižga- baliem no kaperētajiem kuģiem «Ifigēnija» un «Brīvais amerikānis» bija iznicinājuši Lakanajas karaļa kara laivas un satriekuši viņa zemessargu drosmi, par to saņemdami no Kamehamehas pienācīgu atalgojumu saskaņā ar norunu: Aizeks Deiviss sešus simtus nobarotu un treknu cūku, bet Džons Jangs piecus simtus to pašu minēto karbonādes lopiņu, kas skraida uz šķeltiem nagiem.
Un tā nu, cēlies no primitīvas kultūras asinsgrēka un kaislībām, no dzīvniekam līdzīga radījuma aklās taustī- šanās pretī cilvēciskās būtnes staltajam stāvam, no asiņainām slepkavošanām, zvēriskiem kautiņiem un precībām ar pusdievu jaunākajiem brāļiem, tagad, divdesmitā gadsimta otrā desmita pašā sākumā, lielās pasaules apslī- pētais, ar Oksfordas akcentu runājošais princis Akuli, princis Kalmārs, tirasinīgs polinēzietis, dzīvs tilts pāri gadu tūkstošiem, labs biedrs, draugs un ceļa kompanjons, izkāpa no sava salūzušā septiņtūkstoš dolāru limuzīna, lai, kopā ar mani pakavēdamies begoniju paradīzes vientuļnie- cībā četrsimt pēdu virs jūras un viņa salas metropoles Olo- kanas, pastāstītu par savu māti, kas mūža galā atgriezusies pie senlaiku reliģiskajiem uzskatiem un senču pielūgšanas kulta, piepildīdama savas telpas ar apbedījuma krūkām, kurās glabājusi cītīgi kolekcionētus to būtņu kaulus, kuras bijušas viņas priekšteči pagājībā līdz pat galējai laiku tumsībai.
— Karalis Kalakaua tur pāri Oahu salā aizsāka šo kolekcionēšanas māniju, — princis Akuli turpināja. — Un viņa karaliene Kapiolani arī pārņēma šo māniju. Viņi vāca visu ko — .vecus makaloa paklājus, vecus tapa (primitīvs audums no koka mizas šķiedrām), vecus kalabašus, vecas četrairu laivas un elkutēlus, kurus priesteri bija paglābuši no vispārējā elku grautiņa 1819. gadā. Es gadiem ilgi vairs neesmu ne acīs redzējis no pērlenes vāka izgrieztu makšķeres āķi, bet varu zvērēt, ka Kalakauam tādu bija sakrāts tūkstošu desmit, nemaz nerunājot par makšķerāķiem no cilvēka žokļa kaula, putna spalvu tērpiem, apmetņiem, ķiverēm, akmens cērtēm un poi stampām ar fallisku nozīmi. Kad viņš ar Kapiolani devās karaliskajos ceļojumos pa salām, tad mājastēviem, pie kuriem viņi iegriezās, vajadzēja nobēdzināt visas personiskās relikvijas. Jo teorētiski karalim pieder viss viņa pavalstnieku īpašums; un Kalakaua apvienoja teoriju ar praksi, tiklīdz ieraudzīja kādu senlaiku priekšmetu.
No viņa tad mans tēvs Kanau bija apkritis ar šo kolekciju sērgu, un tāpat tā pielipa Hivilani. Tomēr mans tēvs bija moderns cilvēks līdz pat pirkstu galiņiem. Viņš neticēja ne kahutia (priesteru), ne arī misionāru dieviem. Viņš neticēja nekam citam kā vien cukura akcijām, zirgu audzēšanai un tam, ka viņa vectēvs bijis nelga, nesavākdams kādu pulciņu Aizeku Deivisu un Džonu Jangu līdz ar vara lielgabaliem, pirms devās karā pret Kamehatnehu. Viņš retumus vāca tikai aiz tīra kolekcionēšanas prieka; bet mana māte to ņēma nopietni. Tālab viņa arī nodevās tieši kauliem. Es vēl atceros, ka viņai bija riebīgs vecs akmens elkutēls, pie kura viņa mēdza vaimanāt un kuram rāpoja apkārt pa grīdu. Tagad tas atrodas Diakonu muzejā. Pēc mātes nāves es to turp nosūtīju, bet viņas kaulu kolekciju — uz Karalisko mauzoleju Olokanā.