Viņš sasita plaukstas, aicinādams kalpus, un pavēlēja: «Atvediet manus dziedātājzēnus! Un hulas dejotājas — labi daudz! Un aizsūtiet pēc vecā Hovardal Kādam tik un tā būs jāmaksā, un es viņa sešus dzīves mēnešus par vienu mēnesi saīsināšu. Bet par visam lietām — muziķu! Lai būtu mūzikai Tā ir stiprāka par viskiju un iedarbojas žiglāk nekā opijs.»
Viņš bija taisni saindēts ar savu mūziku! Bet vēl viņa tēvs, senlaiku mežonis, reiz bija nokļuvis uz kādas franču fregates un tur pirmo reizi dzirdējis orķestri. Kad mazais koncerts bijis galā, kapteinis, lai uzzinātu, kurš gabals tam paticis vislabāk, apjautājies, kuru šis vēlētos noklausīties vēlreiz. Un, kad vectēvs to bija apstāstījis, — kā jūs domājat, kurš gabals tas bija?
Kamēr princis iededzināja jaunu cigareti, es atzinos, ka nespēju uzminēt.
— Kā, nu taču pats pirmais, protama lieta. Ne jau pirmais mūzikas gabals, bet gan instrumentu uzskaņošana, kas ievadīja koncertu.
Es palocīju galvu, uzjautrināts par šo gaumi, bet princis Akuli, vēlreiz uzmetis bažīgu skatienu vecajai wahine un tās pusgatavajam hala lei, atgriezās pie stāsta par savu senču kauliem.
— Apmēram šādā pakāpē notikumi bija ievirzījušies, kad vecais Ahuna pēdīgi padevās Hivilani. Tas ir, ne jau galīgi padevās. Viņš sagudroja kompromisu. Te nu nāk vieta, kur sākas mana dalība notikumos. Ja Ahuna atnesīs Hivilani viņas mātes un vectēva kaulus (kurš bija Kāukū tēvs un, kā nostāsti pauda, bijis pat vēl lielāks nekā viņa milzenis dēls), viņa atdos Ahunam tā matu šķipsnu, ar kur-as palīdzību saucināja vecajam kalpam nāvi. No otras puses, Ahuna izkaulēja noteikumu, ka nevajadzēs atklāt tai slepeno apbedījumu vietu, kurā atdusas visi Lakanajas alii no pat sirmās senatnes. Tomēr viņš bija pārāk vecs un viens pats neuzdrīkstējās doties šajā dēkā, tālab vajadzēja palīdzības no kāda, kuram tad gribot negribot nāktu zināms kapeņu noslēpums, un šis ķāds biju es. Es biju augstākais alii līdzās savam tēvam uiļ mātei, un arī viņi nebija augstāki par mani.
Tā nu uz skatuves parādījos es, ieaicināts krēslainajā istabā, lai stātos priekšā abiem šiem ērmotajiem sirmgalvjiem, kuri kaulējās ap nāvi. Tie nu gan bija pāris — māte tik resna, ka bez palīdzības ne kustēties nespēja, bet Ahuna izdilis kā skelets un tikpat sagrabējis. Manu māti uzskatot, varēja likties, ka viņa, uz muguras atgulušies, bez trīša bloka uz sāniem pavelties nespēs; bet no
Ahunas radās iespaids, ka viņa izkaltušais žagara ķermenis sabirzis drupatās, ja kāds viņam nejauši piedursies.
Bet, kad viņi bija izklāstījuši savu nodomu, uzradās vēl kādas pilikia (grūtības). Mana tēva nostāja nocietināja manu apņēmību. Es atteicos piedalīties šajā kaulu čiepšanas ekspedīcijā. Paskaidroju, ka man uzšķaudīt visiem manas ģimenes un manas tautas alii kauliem. Redzat, es tikko biju atklājis Zilu Vernu, ko man aizdeva vecais Hovards, un lasīju to vai bez elpas. Kauli? Ja vēl tur bijuši ziemeļpoli, zemes centri vai astainas komētas, uz kurām jāt pa starpzvaigžņu telpu! Protama lieta, man nemaz negribējās doties nez kādā kaulu meklēšanas ekspedīcijā. Es teicu, ka mans tēvs ir spēcīgs vīrs, lai iet vien pats, un gan jau pēc tam viņš godīgi padalīsies ar māti, ja būs kādus kaulus pārnesis. Bet viņa apgalvoja, ka tēvs esot visu kolekcionāru kauna traips, — īstenībā viņa lietoja gan līdzīgas nozīmes, tikai daudz spēcīgākus izteicienus.
«Es viņu pazīstu,» tā centās mani pārliecināt. «Viņš taču gatavs savas mātes kaulus likt uz derībām zirgu skriešanās sacīkstēs vai nospēlēt uz kārtīm.»
Modernā skepticisma ziņā es turējos tēva pusē un paskaidroju mātei, ka viss tas ir tīrās aplamības. «Kauli?» es sacīju. «Kas tad ir kauli? Kauli ir arī lauku pelēm, visādām žurkām un pat tarakāniem, kaut gan tarakāni valkā savus kaulus ārpusē un miesu iekšpusē. Starpība starp cilvēku un pārējiem dzīvniekiem,» es sprediķoju, «ir nevis kaulos, bet smadzenēs. Āre, vērsim taču ir lielāki kauli nekā cilvēkam, un ne vienai vien zivij, ko esmu apēdis, kaulu bija daudz vairāk, un, ja reiz runā par kauliem, tad nevienai radībai to nav tāds lērums kā valim.»
Tā bija atklāta valoda, kādu mēs, havajieši, esam paraduši runāt, kā jūs pats jau sen būsiet novērojis. Par atbildi viņa ne mazāk vaļsirdīgi izteica nožēlu, ka neesot mani atdevusi svešiem ļaudīm par audžubērnu, tikko es piedzimis. Tālāk viņa sāka gausties par to, ka vispār dzemdējusi mani. No tā jau bija vairs tikai solis, lai izdarītu ar mani anaatia. Viņa jau to piedraudēja, bet tad es paveicu drosmīgāko, ko jebkad esmu uzdrīkstējies. Vecais Hovards bija man uzdāvinājis kabatas nazi ar daudziem asmeņiem, korķu viļķiem, skrūvgriežiem un visādām citām ierīcēm, to skaitā arī mazām šķērītēm. Es tūdaļ tās izvilku un apgraizīju sev pirkstiem nagus..
«Se,» es teicu, ielikdams tai rokā nagu atgriezumus. «Nu tu redzi, ko es par to visu domāju. Te tev ir pievilinātā ju vai cik. Ej un izdari ar mani atiaana, ja vari!»
Jau minēju, ka tā bija drosmīga rīcība. Tik tiešām ta. Man taču bija tikai piecpadsmit gadu, un visu savu mūžu es biju nodzīvojis šajā mistēriju biezoknī, bet skepticismu piesavinājies tikai nupat — tā teikt, ādai cauri tas nesniedzās. Skeptiķis es varēju būt ārpusē, saules spožumā. Bet no tumsas es baidījos. Un šinī krēslainajā telpā, kur visapkārt stāvēja lielas krūkas ar mirušo kauliem, ak vai, te es biju stīvs aiz bailēm no vecās dāmas. Kā mēs šodien sakām, dūša man bija sašļukusi papēžos. Es tomēr turējos braši un neparko neierādīju to. Un šī viltība man izdevās, jo māte iesvieda atgriezumus man sejā un izplūda asarās. Ja asaras tecina paveca sieviete, kas sver trīssimt divdesmit mārciņu, tad tās iežēlina ļoti maz, un es vēl nekaunīgāk nocietinājos savā viltībā.