Māte mainīja taktiku un nu uzsāka sarunas ar mirušo gariem. Vēl vairāk, viņa tos izsauca savā istabā, tikai man nekādi neizdevās tos saskatīt, kaut gan biju tam pietiekami sagatavots, toties Ahuna teicās kaktā ieraudzījis Kāukū tēvu un vaimanādams krita pie zemes. Man jau gandrīz šķitās kaut kur parēgojamies vecais milzis, tomēr nekā skaidra saredzēt nevarēju.
«Lai taču viņš runā pats,» es teicu. Tomēr Hivilani palika pie sava, ka šai jārunājot viņa vietā, un nodeva man viņa svinīgo rīkojumu: man kopā ar Ahunu jādodas uz apbedīšanas vietu un* jāatnes kauli, kurus mana māte vēloties. Bet es ietiepos, sak: ja jau mirušos var piesaukt, lai tie nogalina dzīvos ar postošām sērgām, un ja mirušie spēj pārcelties no savām kapenēm uz viņas istabas kaktu, tad es tiešām neredzu iemesla, kālab tie nevarētu paši atstāt savus kaulus tepat viņas istabā tūlītējai ērtai novietošanai krūkās, kad tie pēdīgi pasaka sveiki un griežas atpakaļ uz savu vidējo pasauli, augšējo pasauli, apakšējo pasauli — vai kur nu tie mitinās tajā laikā, kad nedodas vizītēs.
Pēc tam nu mana māte likās virsū nabaga vecajam Ahunam, labāk sakot, rīdīja tam virsū Kāukū tēva garu, kam pēc visām pazīmēm vajadzēja tupēt turpat kaktā, un tas pavēlēja Ahunam atklāt, kur atrodas apbedīšanas vieta. Es mēģināju veco sasparot, ierosinādams, lai taču liek garam pašam izpļāpāt šo noslēpumu, jo kurš cits gan varētu to zināt labāk, ja ņem vērā, ka viņš tur mitinās jau vairāk nekā veselu gadsimtu. Tomēr Ahuna bija vecā gājuma cilvēks. Viņam nepiemita ne kriksītis skepticisma. Jo vairāk Hivilani viņu baidīja, jo trakāk viņš vārtījās pa grīdu un jo skaļāk vaimanāja.
Bet, kad vecais sāka kost pats savā miesā, es padevos. Man sametās viņa žēl, pat vēl vairāk — es sāku viņu apbrīnot. Vecais bija uzticama dvēsele, kaut arī tumsonības atlieka. Visā nežēlībā pārdzīvodams bailes no burvestībām, akli ticēdams Hivilani pesteļiem, viņš bija spiests izšķirties, kuram lai paliek uzticams. Hivilani viņam bija dzīvā alii, viņa alii kapo (svētā virsaite). Viņa pienākums bija palikt tai uzticamam, bet vēl vairāk uzticības viņam vajadzēja parādit visiem mirušajiem un aizgājušajiem alii no Hivilani dzimtas, jo tikai no viņa vienīgā bija atkarīgs, lai šo mirušo kauli paliktu netraucēti.
Es padevos. Bet arī es izkaulēju noteikumus. Mans tēvs, kaut gan jaunā gājuma cilvēks, tomēr bija atteicies laist mani uz Angliju iegūt izglītību. Viņam pietiekams iemesls bija jau tas vien, ka cukura cenas kritušās. Tikpat stingri pretojās* ari mana māte, vecā gājuma cilvēks, jo viņas pagāniskais prāts bija pārāk tumšs, lai izprastu izglītības vērtību, tomēr slīpēts diezgan, lai atskarstu, ka izglītība ved pie neticības visam senlaicīgajam. Es kāroju studēt — mācīties zinības, mākslas, filozofiju, izmācīties visu, ko zināja vecais Hovards un kas tam Java pat kapa malā bezbailīgi uzšķaudīt māņticībai un piegādāt man lasīšanai Zilu Vernu. Viņš bija studējis Oksfordā, pirms atkal kļuva par necivilizētu, nekam nederīgu cilvēku, un viņš tad arī manā galvā bija iedēstījis šo domu par Oksfordu.
Pēdīgi mēs ar Ahunu — vecais gājums ar jauno gājumu vienotā sadarbībā — panācām savu. Māte apsolīja, ka piedabūs tēvu sūtīt mani uz Angliju, pat ja arī vajadzētu ievilināt to ilgstošā žūpošanā, kas galīgi sabojātu viņa gremojamos orgānus. Tāpat Hovards drīkstēs mani pavadīt, lai es varētu viņu pienācīgi apbedīt Anglijā. Tas gan bija ļoti dīvains vecis, šis Hovards, īsts īpatnis vārda pilnā nozīmē. Atļaujiet, es pastāstīšu mazu gadījumu par viņu. Tas notika, kad Kalakaua posās apceļot visu pasauli. Atcerieties — viņu pavadīja Ārmstrongs un Džuds, un kāds nodzēries vācu barons bija viņam par sulaini. Kalakaua piedāvāja Hovardam.,»
Bet šinī mirklī pār prinča Akuli galvu gāzās jau sen bažīgi paredzētā nelaime. Vecā wahine bija pabeigusi savu lei hala. Basām kājām, ģērbusies tikai bezveidīgā, no mazgāšanas noplukušā katūna kreklā, bez kāda sievietēm parasta greznojuma, ar vecuma sagrumbotu seju un darba sakropļotām rokām — tāda viņa krita ceļos prinča priekšā, klusi dudinādama mele viņam par godu, un, vēl arvien ceļos tupēdama, aplika savu lei princim ap kaklu. Tiesa gan, hala smaržoja sīvi un īpatnēji, tomēr man šī rīcība likās ļoti skaista, un arī vecā sieva pati man šķita skaista. Prātā atkal iešāvās prinča stāsts, un man sāka likties, ka Ahuna būs līdzinājies viņai.
Nudien, būt par alii Havajā pat divdesmitā gadsimta otrajā gadu desmitā nav nekāds vieglais uzdevums. Ikvienam alii, it īpaši gados jaunajiem jaizrāda sava karaliskā laipnība visiem veciem cilvēkiem tieši viņu vecuma pēc. Un arī princis bez karalistes, kura mīļoto salu jau sen piesavinājušās Savienotās Valstis, ieskaitīdamas to kopējā teritorijā līdz ar pārējām Havaju salām, — pat šis princis ne ar ko neizrādīja savu riebumu pret hala smaržu. Viņš pateicīgi nolieca galvu; un es zināju, ka viņa karaliski laipnīgie vārdi tīrskanīgā havajiešu valodā sildīs vecās sievietes sirdi līdz pat viņas mūža galam, vēl mirstot viņa pieminēs šo brīnišķīgo notikumu. Pretīguma grimase, kādu viņš man pazagšus parādīja, nekādā ziņā nebūtu ievilkusies viņa sejā, ja viņš nešaubīgi nezinātu, ka vecā to nepamanīs.