— Un tā nu-, — princis Akuli turpināja, pēc tam kad wahine sajūsmas pilna bija aiztipinājusi projām, — rnēs ar Ahunu devāmies savā kapu aplaupīšanas dēkā. Jūs taču zināt Dzelzsklinšu krastu.
Es pamāju ar galvu, jo pamatīgi biju apskatījis šīs pievēja piekrastes lavas krāvumu blīvas, tiešām kā dzelzīm sakaltas, jo velti tur meklēt vietu, kur laivai piestāt vai kuģim izmest enkuru, tur slējās tikai milzīgas draudīgu klinšu sienas tūkstoš pēdu augstumā, to galotnes tinās mākoņos un lietusgāzēs, to ceļgalus dauzīja pasātu triektas bangas ar baltām putu šļācēm, no jūras līmeņa līdz pat lietus mākuļiem tur gaisā stiepās miljoni kaskādēs krītošu ūdenskritumu, gan dienu, gan nakti vizmodami neskaitāmās saulst aru un menesnicas varavīksnēs. Sur tur šos ciklopiskos mūrus šķēla tā dēvētās ielejas — drīzāk gan plaisas, kas noveda mežonīgi kraujainā aizmugures augstienē, kura cilvēka kājai nebija pieejama, vienīgi mežakazas spēja tur izlēkāt.
— Maz jūs īstenībā zināt par to, — princis Akuli atteica par atbildi manai galvas palocīšanai. — Jūs to esat redzējis vienīgi no tvaikoņa klāja. Tur atrodas ielejas — apdzīvotas ielejas, no kurām nav izejas uz sauszemi un kurās var iekļūt tikai bīstamā braucienā ar mazu laiviņu — divus mēnešus gadā, arī tad vienīgi īpaši izdevīgās dienās. Kad man bija divdesmit astoņi gadi, reiz biju izbraucis uz vienu tādu ieleju medībās. Kaut gan bija labvēlīgais periods, sliktie laika apstākļi ieslodzīja mūs tur uz trim nedēļām. Tad pieci no maniem pavadoņiem un es pats izpeldējām ārā cauri bangotnei. Trīs no mums sasniedza laiviņas, kas ārpusē gaidīja uz mums. Pārējos divus atsvieda atpakaļ smiltīs, abi bija lauzuši roku. Atlikusī grupa, izņemot mūs, palika tur līdz nākamam gadam, veselus desmit mēnešus. Viens no tiem bija Vilsons — no Vilsona un Vola sabiedrības, nu, tie Honolulu cukura fabrikanti. Un viņš taču bija saderinājies un gatavojās precēties.
Es pats redzēju, kā kaza, kuru kāds mednieks bija nošāvis kalna galotnē, nokrita man pie kājām — tūkstoš pēdu zemāk. Ticiet man, šķita, ka pa krauju veselas desmit minūtes gāžas kazu un klintsgabalu krusa. Kāds airētājs nogāzās no kores takas starp divām mazām ielejām — Aipio un Ltino. Pirmo reizi viņš atsitās pret klinti tūkstoš piecsimt pēdu zem mums un vēl trīssimt pēdu zemāk aizķērās aiz klints dzegas. Mēs viņu tā arī neap- glabājām. Nespējām nokāpt līdz viņam, un lidmašīnas toreiz vēl nebija izgudrotas. Viņa kauli tur atrodas vēl tagad, un, ja tos neizsvaidīs zemestrīces un vulkāni, tur tie arī gulēs, kad atskanēs pastardienas bazūnes.
Ak tu manu dieniņ! Vēl pavisam nesen, kad mūsu Labklājības komiteja, gribēdama tūristu apgrozībā izkonkurēt Honolulu, sasauca inženierus, lai aprēķinātu, cik varētu izmaksāt gleznaina ceļa ierīkošana gar Dzelzsklinšu krastu, tad izrādījās, ka vispieticīgākais aprēķins iztaisa ceturtdaļmiljona dolāru par jūdzi!
Bet mēs ar Ahunu, sirmgalvis un zēns, devāmies uz šo bargo krastu mazā laiviņā, ko airēja tikai veci vīri. Jaunākajam no tiem, stūresvīram, jau nāca pāri sešdesmitiem, bet pārējie neviens nebija jaunāki par septiņdesmit gadiem. Viņi bija astoņi, un ceļā mēs devāmies naktī, lai neviens neredzētu mūsu aizbraukšanu. Pat šie sirmgalvji, visu savu mūžu bijuši uzticami ļaudis, par noslēpumu nezināja vairāk kā vien pašu tā ārējo maliņu. Tikai līdz šai maliņai arī viņi drīkstēja mūs pavadīt.
Un šī maliņa bija — es domāju, tik daudz varu jums atklāt, — šī maliņa bija Ponuloo ieleja. Pie tās mēs nokļuvām trešās dienas pēcpusdienā. Vecie kraķi nebija vis nekādi sparīgie airētāji. Bija gan tā ērmota ekspedīcija šādos mežonīgos ūdeņos, kad te viens, te otrs no mūsu vecūksnējās jūrnieku komandas sabruka nespēkā vai pat zaudēja samaņu! Viens no tiem pat ņēmās un nomira nākamajā rītā pēc izbraukšanas. Mēs viņu apglabājām, pārsviezdami pār laivas malu. Taisni spokainas bija pagāniskās ceremonijas, kādas uzveda šie sirmgalvji, apbedīdami savu sirmo brāli. Bet es, tikai piecpadsmit gadu vecs zēns, biju tiem visaugstākais — alii kapo, jo manas asinis un tiesības bija mantotas no pagānisma laikiem pēc pagānisma tradīciju likumiem, taču pats es biju aizrāvies ar Zilu Vernu un gatavojos visā drīzumā braukt uz Angliju, lai tur iegūtu izglītību. Tā cilvēks mācās. Nav nekāds brīnums, ka mans tēvs kļuva par prātniecisku filozofē- tāju, jo tikai viņa mūža laikā cilvēces vēsture bija attīstījusies no cilvēku upuriem un elku pielūgšanas pāri reliģijām, kurās cilvēks tiecas augšup, līdz ateisma Medūzas galvai pašā nobeigumā. Nav nekāds brīnums, ka viņš, līdzīgi vecajam Eklēziastam, bija atklājis, ka visas lietas ir nīcīgas,.un galā samierinājās ar cukura akcijām, dziedātājzēniem un hulas dejotājām.
Princis Akuli uz brīdi nogrima pašapcerē.
— Ak jā, — viņš nopūtās. — Es pats esmu pārdzīvojis daža laba laikposma maiņu. — Viņš šķebīgi nošņaukājās par hala lei smaržu, kas viņu smacēja. — Tā ož pēc senatnes, — viņš apgalvoja. — Es? Es ožu pēc visa modernā. Manam tēvam bija taisnība. Saldāks par visu tomēr ir un paliek cukurs, ja tas cēlies cenā par simt procentiem, vai arī visi četri dūži pokera spēlē. Ja Lielais karš ilgs vēl kādu gadu, es varēšu savu trīsceturtdaļmiljonu sadzīt pāri miljonam. Ja rīt jau iestātos miers līdz ar cenu kri- šanos, kas tam neizbēgami sekos, es varētu uzskaitīt kādu simtu cilvēku, kam būs jāzaudē mana dotācija un vajadzēs iemitināties vecajās iezemiešu mājās, kuras mēs ar tēvu jau sen esam tiem piešķīruši.