Viņš sasita plaukstas, un vecā wahine sāka tipināt uz viņa pusi jūsmīgā kalpības steigā. Sieviete saknupa ceļos viņa priekšā, bet princis izvilka no krūšu kabatas zīmuli un piezīmju grāmatiņu.
— Katru mēnesi, mūsu vecās tautas vecā sieviete, — viņš to uzrunāja, — ciemata pasts par brīvu piegādās tev aprakstītu papīra lapiņu, ko tu pie jebkura veikalnieka varēsi izmainīt pret desmit zelta dolāriem. Tā tas notiks tik ilgi, kamēr vien tu dzīvosi. Skaties! Es uzrakstu šo summu un piegādes noteikumus — rau, še un tur, ar šo zīmuli uz šā papīra. To es daru tālab, ka tu esi no manas tautas un manā kalpībā, un tādēļ, ka tu šodien parādīji man godu, dodama savus paklājus, kur apsēsties, un dāvinādama savu trīskārt svētīto un trīskārt jauko lei hala.
Viņš pievērsa man gurdu un skeptisku skatienu, teikdams:
— Un, ja es rīt nomiršu, tad juristi apstrīdēs ne tikai veidu, kādā esmu izlietojis savu īpašumu, tie apstrīdēs arī manus ziedojumus labdarīgiem mērķiem un manis piešķirtos pabalstus, tāpat kā mana prāta skaidrību.
Iebraukšanai ielejā šis bija izdevīgs gadalaiks; bet pat tad, tā kā pie airiem sēdēja vārgi veči, mēs nespējām piestāt krastā, pirms nebijām sapulcinājuši apakšā pie šaurās, stāvās piekrastes josliņas pusi Ponuloo ielejas iemītnieku. Tad mēs skaitījām viļņus, izraudzījām vispiemērotāko un uz tā iebraucām ielejā. Protams, laiviņu piešļāca ar ūdeni un sadragāja tās brangas, tomēr krastā stāvošie izvilka mūs malā pēc šās peldes sveikus un veselus.
Ahuna deva stingrus rīkojumus. Naktī visiem vajadzēja palikt savās mājās, bet suņi jāpiesien un purni tiem jānotin, lai neatskanētu neviens rējiens. Un pa nakti mēs ar Ahunu visā slepenībā devāmies tālākā ceļojumā, un neviens nezināja, vai mēs esam aizgājuši pa labi vai pa kreisi, vai tieši pa ieleju uz tās augšgalu. Mēs nesām līdzi šaurās strēmelītēs sažāvētu gaļu, sacietējušu poi un kaltētas aku, un no pārtikas daudzuma es nopratu, ka mums jāpaliek projām vairākas dienas. Kas tā bija par taku! īstas Jēkaba trepes uz debesīm, jo jau pati pirmā pali (stāva krauja) slējās gandrīz stāvus gaisā un sniedzās trīstūkstoš pēdu virs jūras līmeņa, Un mēs tajā uzkāpām pa tumsu!
Nonākuši virsotnē, kur mūs vairs nevarēja saredzēt no ielejas, ko bijām atstājuši, nogulējām līdz rītausmai uz cietās klints kādā slepenā dobumā, kuru Ahuna zināja sameklēt un kurš bija tik šaurs, ka gulējām, cieši saspiedušies. Un vecais vīrs, nobažījies, ka es savā pusaudža ciešajā, nemierīgajā rniegā varu sakustēties, gulēja ārpusē, vienu roku pārlicis man pāri. Dienai austot, es ieraudzīju, kāpēc. Starp mums un bezdibeņa malu atradās pat ne jardu plata atstarpe. Es pierāpos pie aizas malas un lūkojos apkārt, vērodams, kā austošajā dienas gaismā bezdibenis top arvien dziļāks, un nodrebēdams bailēs no augstumiem, kādi slējās virs manis. Pēdīgi es ieraudzīju arī jūru — kādu pusjūdzi dziļi tieši apakšā. Un šo ceļu mēs bijām paveikuši tumsā!
Nokāpuši nākamā ielejā, kas bija ļoti niecīga, mēs atradām pazīmes, ka sen atpakaļ te mituši cilvēki, tomēr tagad te nebija nevienas dzīvas dvēseles. Vienīgais ceļš bija galvu reibinoša stidziņa, kas vijās augšup un lejup pa neprātīgām klintssienām no vienas ielejas uz otru. Tomēr Ahuna, kaut kalsns un vecs, šķita nepazīstam noguruma. Otrajā ielejā mitinājās vecs spitālīgais, slēpdamies no ļaudīm. Viņš mani nepazina, bet, kad Ahuna pateica, kas es esmu, viņš saguma man pie kājām, gandrīz apskaudams tās ar rokām, un ar bezlūpaino muti purpināja mele par visiem maniem senčiem.
Nākamā ieleja izrādījās esam īstā. Tā bija gara un tik šaura, ka tās dibenā augsne nebija varējusi aizķerties pat tik plānā kārtiņā, lai izaudzētu taro kaut vienam vienīgam cilvēkam. Tā nemaz nenolaidās līdz piekrastei, strauts, kas to bija izgrauzis, iegāzās jūrā no vairāku simtu pēdu augstas pali. Tas bija dieva aizmirsts zemes stūrītis, vienīgi kailas, sadrupušas lavas klintis, uz kurām tikai retās vietās kāds vārgs stādiņš bija atradis vietu, kur saknēm pieķerties. Jūdzēm tālu mēs gājām augšup, sekodami aizas asajiem līkumiem starp augstajām klintssienām, arvien tālāk iedziļinādamies haotiskajā aizmugures augstienē, kas atrodas aiz Dzelzsklinšu krasta. Cik tālu īsti ieleja aizved, to es nedabūju zināt, bet no ūdens daudzuma strautā spriedu, ka tā sniedzas tālu. Mēs neaizgājām līdz ielejas galam. Es labi redzēju, kā Ahunas skatiens pētī katru virsotnes smaili, un sapratu, ka vecais vīrs, aplūkodams apkārtējo ainavu, vēro tikai viņam vien zināmas pazīmes. Kad viņš pēdīgi palika stāvam, tas notika ar ciešu noteiktību. Viņa ceļa rādītājas zīmes bija krustojušās. Viņš nosvieda zemē saini ar pārtiku un nepieciešamajiem rīkiem, ko bija nesis. Šī te bija īstā vieta. Es abās pusēs nopētīju cietās, nepielūdzamās klinšu sienas, pie kuru kailajiem sāniem nemanīja ne zāles stiebriņa, un nekādi nevarēju iedomāties, kur te, šajos plikajos, dimantcietajos akmeņos, varētu atrasties apbedīšanas vieta.
Mēs paēdām, tad izģērbāmies darbam. Vienīgi kurpes Ahuna man atļāva paturēt kājā. Tad viņš, tādā pašā ietērpā un neiedomājami kaulains, nostājās man līdzās dziļa dīķa malā.
«Tev jāienirst dīķī, rau, šinī vietā,» viņš teica. «Lejup laizdamies, ar rokām tausti klinti, un, kad būsi nogremdējies asis pusotras, tu atradīsi alu. Dodies tajā iekšā ar galvu pa priekšu, bet peldi lēnām, jo lavas šķautnes ir asas un var sagraizīt tev galvu un miesu.»
«Un tad?» es jautāju.
«Tad tu jutīsi, ka ala kļūst plašāka,» viņš atbildēja. «Kad būsi nopeldējis pilnas astoņas asis pa šo tuneli, lēnām celies augšup, tad tava galva iznirs gaisā virs ūdens galīgā tumsā. Tur gaidi uz mani. Ūdens ir ļoti auksts.»