Sems Kristers
STOUNHENDŽAS MANTOJUMS
PIRMĀ DALA
Akmeņi ir vareni, Un tiem ir maģisks spēks; Visi, kas sasirguši, Dodas pie akmeņiem Un mazgā tos,
Un ar šo ūdeni aizskalo slimības.
Lajamons
1 JAUNS MĒNESS, SVĒTDIENA, 13.JŪNIJS STOUNHENDŽĀ
Miglas vāli veļas kā pinkainu rēgu virpuļi. Viltšīras plašajā līdzenumā kapucēm klātās galvas paceļ Pielūki: viņi nedrīkst palaist garām sudraba sirpja parādīšanos. Mēness ir jauns, cauri tumsas smagā melnā samta kārtām mirguļo vien tikko jaušama blāzma.
Tumšais stāvs pie pamales pagriežas, pavīd bāla seja. Veca cilvēka roka paceļ liesmojošu lāpu. Pielūks Pielūkam čukstus nodod ziņu. Ir atvests zieds upuris. Tas ir gavējis diezgan. Septiņas dienas bez ēdiena. Bez gaismas, bez skaņas, bez pieskāriena, bez smaržas. Upuris ir šķīstījies no netīrumiem, kas bija iezīdušies tā ķermenī. Tā maņas ir asas. Prāts pievērsts liktenim.
Pielūku garās drānas ir no pašausta maisauduma, tās apjož pītas zāļu auklas, kājas ieautas raupjās ādās. Kā sentēviem, Ģildes radītājiem.
Šķīstītāji norauj ziedam apsmurgušās drēbes. No šīs pasaules viņš aizies gluži tāds pats kā atnācis. Tie novelk viņam no pirksta gredzenu. Noņem pulksteni un viltus dieva simbolu, kas resnā zelta ķēdē karājas viņam kaklā. Upuris pretojas, taču tie aiznes viņu uz upi un iegremdē aukstajā ūdenī. Ūdens virmo un burzguļo mutē un sagandētajās plaušās. Viņš svaidās kā izbiedēta zivs, kas meklē glābiņu straumē, lai aizbēgtu no saviem gūstītājiem.
Tas nenotiks.
Kad sārņi ir noskaloti, upuri izvelk krastā. Viņam virsū metas Nesēji, kuri ar lūkiem piesien viņu pie priežkoka nestuvēm; ari šis cildenais koks ir nācis no leduslaikmeta. Nesēji uzceļ viņu augstu uz pleciem. Tur lepni un sirsnīgi kā mīļotā brāļa zārku. Kā lielu dārgumu.
Gājiens ir ilgs, vairāk nekā divas jūdzes, līdz mūžsenajai Daringtonas apmetnei. Pa lielo aleju turp, kur gaida zilie akmeņi un četrdesmit tonnu smagie sarsēnu bluķi.
Nesēji nezūdās. Viņi apzinās, ar kādām mokām sentēvi vēla varenos akmeņus simtiem jūdžu tālu. Astroarhitekti ceļoja pa kalniem un ielejām, šķērsoja bangainas jūras. Ar staltbrieža ragiem un vērša lāpstiņām izraka bedres, kurās tagad atrodas akmeņi. Pēc Nesējiem nāk Kalpi. Vīrieši vien. Visi ģērbušies vienādās brūna, raupja auduma drānās ar kapucēm. Viņi ieradušies no visas Anglijas, no Eiropas, no visām pasaules malām. Šonakt savu pirmo upurdāvanu nesīs jaunais Meistars. Dievi jau sen gaida šo ziedojumu, un tad tie atjaunos akmeņu garīgo spēku.
Nesēji apstājas pie Papēža akmens šis milzīgais, nošļauptais smilšakmens bluķis ir Debesu Dieva mājoklis. Tam līdzās viss izskatās sīks un nenozīmīgs, pat gigantiskie megalīti astoņdesmit jardus tālāk.
Akmens vārtos tumsu kliedē ugunssārts. Liesmu dūmainie pirksti tvarsta mēnesi un izgaismo Meistaru, kurš ir pacēlis rokas. Bridi viņš stāv nekustēdamies, tad lēni atvēzējas, spiezdams atpakaļ enerģijas blīvu, kas mutuļo starp viņu un augsto trej akmeņu loku.
Dižie dievi, es jūtu jūsu mūžīgo klātbūtni! Aizmūžīgā Zemesmāt, visuaugstais Debestēv, mēs nākam jūs pielūgt un locīt ceļus jūsu priekšā!
Slepenā kapučaino stāvu draudze klusi noslīgst ceļos. Mēs, jūsu padevīgie bērni, Svētajo Kalpi, esam sapulcējušies šeit, mūsu senču kaulu dusas vietā, lai jūs godinātu un apliecinātu mūsu sirds degsmi un uzticību!
Meistars sasit plaukstas virs galvas un paliek tā stāvam, lūgšanā pavērsis pirkstus pret debesīm. Nesēji pieceļas kājās un vēlreiz uzceļ plecos kailo jaunekli, kurš ar lūkiem piesiets pie nestuvēm.
- Visi dižie dievi, jūs mūs pielūkojat un svētāt: mēs jums pateicamies! Mēs veltām šo ziedojumu jūsu godam un priekšteču piemiņai.
Nesēji uzsāk savu pēdējo gājienu un cauri milzīgajām akmens arkām iet uz ziedokli, kas atrodas uz saulgriežu ass.
Tas ir Bendes akmens.
Viņi nogulda jaunekli uz lielā pelēkā akmens galda. Meistars nolaiž skatienu un ar lūgšanā saliktajām rokām pieskaras upura pierei. Viņam nav bail lūkoties šausmu pilnajās zilajās acīs. Viņš ir gatavojies un spēs aizmirst jebkādu līdzcietību. Tā karalis izraida no savas zemes nodevēju.
Ar saliktajām rokām lēni vilkdams lokus upura sejā, viņš turpina skandēt rituāla vārdus:
- Mūsu tēvu un māšu, mūsu sargu un skolotāju vārdā mēs tev atlaižam tavus pasaulīgos grēkus, ar tavu mirstīgo upuri mēs šķīstām tavu garu un raidām tevi ceļā uz mūžīgo dzīvi paradīzē.
Tagad Meistars atņem plaukstu no plaukstas. Viņš izpleš rokas. No vienas puses viņu apviz līķbālā mēnesgaisma, no otras asinssarkanās sārta liesmas. Viņa stāvs ir radis saskaņu ar Mēness fazi. Viņa ēna krīt pār mūžvecajiem akmeņiem kā krusts.
Nesēji ieliek izstieptajās rokās svētos rīkus. Meistara pirksti sakļaujas ap gludajiem koka spaliem, kas darināti pirms gadu simteņiem.
Pār upura galvu krīt pirmais krama cirvis.
Tad otrs.
Pēc tam atkal pirmais.
Cirtieni seko cits citam, līdz kauli un āda sadrūp kā olas čaumala. Upuris šķiras no dzīves, un slepenā draudze vienā mutē iekliedzas. Tās ir uzvaras gaviles, un Meistars pagriežas, izpletis rokas, lai visi redzētu upura asinis uz viņa drānām un rokām.
Kā jūs lējāt asinis un lauzījāt kaulus, celdami šo dievišķo portālu mums par sargu, tā ari mēs lejam savas asinis un lauzījam kaulus jums par godu!
Kalpi cits pēc cita iznāk priekšā. Viņi iemērc pirkstus upura asinīs, uzvelk zīmi sev uz pieres. Tad atgriežas lokā un noskūpsta trej akmeņus.
Svētība un asinis ir ar viņiem, kad viņi klusējot paklanās un nozūd tumsā, kas klāj Viltšīras līdzenumu.
2 tĀs paŠas dienas rĪtĀ karaliskĀ TOLARDA, KRENBORNČEISA, SOLSBERIJAS GRĀFISTĒ
Profesors Nateniels Čeiss sēž pie galda savas septiņpadsmitajā gadsimtā celtās muižas ozolkoka paneļiem apdarinātajā kabinetā un pa logu, kura spraišļi ir no svina, noskatās, kā saule uzlēkdama izkliedē rīta mijkrēsli. Šī kauja atkārtojas dienu no dienas, un viņš allaž ir tās liecinieks.
Mauriņā pastaigājas krāšņs pāvu tēviņš, kuru rasotajā zālē izvilinājuši pirmie gaismas stari. Tam pa pēdām seko blāvas mātītes, tad attopas tēlot vienaldzību un sāk knābāt taukās kokosriekstu čaulas, ko tām izlicis Čeisa dārznieks.
Tēviņš lepni izpleš spārnus kā varavīkšņotu vara pelerīni. Viņa galva, ausis un kakls ir lekni zaļā krāsā, vaigi zaigo eksotiskā purpurā. Spodri balta josla ap kaklu padara putnu līdzīgu priesterim, bet seja un bārdiņa ir spilgti sarkana. Putns ir citāds
nekā parastie pāvi, tā audos ir pārāk daudz melanīna. Profesors ieskatās vērīgāk un nospriež, ka krāšņā tēviņa ciltsrakstos noteikti ir ari dažs labs zaļais pāvs.
Sešdesmit gadus vecais Čeiss ir laimes luteklis. Dzīve viņam dāvājusi vairāk, nekā vairumam cilvēku jebkad rādījies sapņos. Viņš ir ģeniāls zinātnieks, savulaik viņu daudzināja par vienu no Kembridžas spožākajiem prātiem. Viņa grāmatas par mākslu un arheoloģiju ir nopērkamas visas pasaules tirgotavās, un profesoram radušies sekotāji to vidū, kuri bijuši spiesti tās pirkt un studēt. Tomēr savu bagātību un grezno dzīvi Čeiss nav sapelnījis ar zinātni. Jau pirms daudziem gadiem atstājis Kembridžu, viņš ziedoja savus talantus mākslas retumu meklēšanai, identificēšanai, pirkšanai un pārdošanai. Tā viņš iemantoja stabilu vietu bagātnieku sarakstā un čukstus apkārtklīstošu kapu zagļa slavu.