Tomēr sirdī viņš ir noraizējies viņš bažījas par to, kā aizbilstamais uztvers tās šaušalas, kas iesvaidāmo gaida drīzā nākotnē.
17
Pievakarē, pēc potes pret stingumkrampjiem un asinsanalīzes, kas viņam šķiet absolūti lieka, Gideons tiek izrakstīts no slimnīcas. Vienīgais gaišais stariņš ir tas, ka dāmai no policijas tikmēr ir izdevies ar kurjeru atgādāt viņa tēva mājas atslēgas.
Sēdēdams taksometrā, kas ved viņu no slimnīcas, Gideons redz, ka lepnā muiža ir krietni cietusi. Mauriņus izbraukājušas ugunsdzēsēju mašīnas, viena mājas puse vēl aizvien ir tīta melnos dūmos. Logu rūtis ir izbirušas, mūri ieplaisājuši.
Tieši šobrīd viņam par to nav liela bēda. Pagaidām šis nams viņam nav nekas vairāk kā tikai ķieģeļi un java. Pirmās emocijas parādās vien tad, kad viņš ir atslēdzis gigantiskās parādes durvis.
Pēc mātes nāves Gideons nezināja, kur dēties. No pašapzinīga, ekstraverta zēna, kas uzticas pasaulei un zina, ka viņam tajā ir vieta, viņš kļuva par biedējoši intravertu mazuli, kas baidās no cilvēkiem. Arī tēva nāve liek noskārst, ka viņā mainīsies kaut kas būtisks. Viņš vēl nezina, kas tieši, bet jūt, ka tā notiks. Viņā verd grūti aprakstāms dusmu, sarūgtinājuma un aizvainojuma kokteilis, kuram klāt jaucas nenoteikta nojausma, ka tas viss nav godīgi attiecībā pret viņu. Viņš zina, ka šis virums krasi mainīs viņa personības DNS.
Viņš staigā pa lielo, tukšo māju, asi apzinādamies savu vientulību. Viņam nav ne brāļu un māsu, ne vecvecāku. Arī savu bērnu viņam nav. Čeisu dzimtā viņš ir pēdējais. Lai ko viņš galu galā iesāktu ar savu dzīvi, viņa lēmums ietekmēs ne tikai pasaules domas par viņu, bet arī visu Čeisu ģinti.
Gideons nomet žaketi priekšnamā un kāpj pa platajām kāpnēm uz garo, vaļējo otrā stāva halli, meklēdams, kur varētu nomazgāties un cik necik izgulēties.
Šis nams nepārprotami nav paredzēts dzīvei piecsimt gadus pēc tā uzcelšanas. Lielas istabas ar augstiem griestiem to apkure noteikti maksā baltu naudu. Nav brīnums, ka tēvs, kā rādās, apdzīvojis tikai dažas telpas. Pa logiem velk caurvējš, to rāmji būtu jāmaina. Uz sienām ir mitruma plankumi. Grīdas čīkst briesmīgāk nekā veca burinieka brangas stiprā vētrā, krāsas un otas šajā miteklī nav manītas vismaz gadus piecdesmit.
Tēva guļamistaba ir pati mazākā, un Gideonu tajā pārņem ārkārtīgi savāda jutoņa. Tā ir pilna ar tukšumu. Visur ir vecā
Čeisa mantas, bet tās kļuvušas bezpersoniskas, it kā cietušas atomsprādzienā, kas iznīcinājis visu cilvēcisko.
Pie gultas stāv grāmatu kaudze. Tai blakus balta tase, kurā vēl ir kāda colla tējas ar pelējuma kārtiņu. Droši vien pēdējā rīta vai vakara tēja viņa tēva mūžā.
Augstās, platās gultas pārklājs vienā pusē ir atlocīts. Iedobe vecajā atsperu matracī, pelēks palags un saburzīts dūnu spilvens skaidri un gaiši norāda, kur Nateniels gulējis. Gultas otra puse ir neskarta. Gideons neviļus savelk uzacis. Viņa teiksmaini talantīgais un pasakaini bagātais tēvs ir dzīvojis kā bezpajumtnieks un nomiris vientulībā.
Viņš vēl pēdējo reizi pārlaiž skatienu istabai un pamana virs durvīm senatnīgas zvana auklas paliekas reliktu no tiem laikiem, kad aukle vai virssulainis gulēja trauslā miegā, būdami gatavi, ka saimnieks viņus kuru katru bridi var saukt pie sevis. Prātā nāk lietaina sestdiena, kad viņš bija ekskursijā kādā vēsturiskā savrupnamā un no gida mutes izdzirdēja vienu vienīgu interesantu piezīmi: šis nams, viņš teica, ir pilns ar slepenām ejām, lai kalpi varētu ātri un nemanāmi skraidīt šurpu turpu.
Interesanti, vai arī tēva namā ir tāpat? Viņš iziet gaitenī, kur viņa soļi saceļ veselu putekļu kamolu vērpeti, un pēta, vai aiz Nateniela istabiņas neslēpjas vēl kāda telpa.
Nē, neslēpjas vis.
Halles galā ir svina rūšu logs, pa kuru var redzēt dārzu. Viņš pieiet pie tā un ievēro, ka tapetes labajā pusē salāgotas dīvaini. Pieklaudzina pie sienas. Izklausās pēc preskartona. Paklauvē metru pa kreisi, pēc tam metru pa labi.
Tur ir kārtīgs akmens mūris.
Viņš turpina izklaudzināt sienu. Kartona laukums ir pietiekami liels, lai aiz tā varētu būt durvis. Ne rokturu, ne viru nav, tomēr Gideons jūtas pārliecināts, ka izsecinājis pareizi. Viņš nometas četrrāpus un iztausta ar roku, gluži kā arheoloģiskajos izrakumos. Pirksti atrod skaldni, kur grīdlīste saiet kopā ar halles grīdu. Viņš mēģina to atvilkt, taču nespēj, tā ir pamatīgi noķīlēta. Viņš saīgst un mēģina stumt.
Siena atsprāgst vaļā, uzdvešot smacīgu nevēdinātas telpas elpu.
Gideons pielec kājās. Sienā ir parādījusies šaura, tumša atvere. Viņš iebāž roku un satausta elektrības slēdzi. Kad ir tapusi gaisma, viņš apstulbst: priekšā ir šaura telpa, kaut kas līdzīgs ļoti garam skapim. Vienu sienu līdz pašiem griestiem aizņem grāmatas. Pie otras ir vecas videokasetes un neliela videodisku kaudzīte. Tālākajā sienā ir iebūvēts vecs pirmsplazmas laikmeta televizors.
Viņa prāts darbojas ar jaušamu pārslodzi. Kāpēc viņa tēvam bija vajadzīgs šis slepenais kambaris? Kas redzams visos šajos videoierakstos, un kāpēc tie nobēdzināti šeit? Kāpēc desmitiem grāmatu ir šeit, nevis pienācīgos grāmatskapjos pirmajā stāvā?
Kāpēc tēvam tik ļoti vajadzēja to visu glabāt slepenībā?
OTRĀ DALA
9
18 treŠdiena, 16. jŪnijs soho, londona
Džeikam Timberlendam ir trīsdesmit viens gads, bet tiem, kuri nezina, viņš stāsta, ka divdesmit septiņi. Trīsdesmit un pāri par trīsdesmit kaut kam tādam viņš vienkārši vēl nav gatavs. Džeika draugu lokā vecums ir kas līdzīgs lielai dzimšanas dienas piespraudei, kādu bērnībā nēsā pie krūtīm, lai visi zina: "MAN IR 5 GADI". Tie, kuriem ir trīsdesmit, tikpat labi varētu rakstīt: "Man ir čības, paklāji, suņi, ģimene, Volvo. ES ESMU GARLAICĪGS."
Un Džeiks jau nu nepavisam nav garlaicīgs. Sevišķi tādos vakaros, kad viņš ir salietojies vairāk mākslīgu vielu nekā Pīts Dohertijs un Eimija Vainhausa kopā.
Viņš nav bagāts. Toties viņa tēvs gan ir. Baņķieris plus bagāts. Tēva nauda nāk no tik seniem laikiem, ka viņu sasodītais dzimtas koks droši vien zaļoja jau Ēdenes dārzā, kad tur apkārt vēl blandījās Ādams. Tas viss dienās tiks Džeikam, taču pagaidām viņam jāapmierinās ar piecus miljonus mārciņu vērtu midzeni Marīlebonā un pabalstu, ar ko knapinoties pietiek astonam mārtinam, kluba rēķiniem, retumis kādam ieguldījumam un dažai labai naktij pilsētā.
Džeiks ir vienīgais dēliņš un lorda Džozefa Timberlenda mantinieks, fotogrāfiem regulāri gadās viņu notvert pārī ar kādu no Londonas stilīgākajām čiepām, kailmodelēm un sirmu rokzvaigžņu palaidnīgajām meitiņām. Nu labi, ko tur liegties, viņa labākais draugs strādā žurnālā Heat, bet kam tad draugi ir domāti?
Šovakar viņš izskatās grandiozi. Zils, mirdzošs zīda un kokvilnas uzvalks ar tumšzilu kreklu un jaunām melnām itāļu kurpēm. Viņš jau ir notēmējis uz vienu reāli spridzīgu zaķenīti. Graciozu būtnīti, kas iebrāzusies Chinawhite VIP sektorā un uzvedas tā, it kā viņa te būtu kundze un saimniece. Amerikāniete, nevainojami baltie zobi par to pavēsta krietni pirms tam, kad tu dzirdi viņas smieklus un pārmērīgi skaļo sačalošanos ar svītu. Augsti vaigu kauli, siltas, brūnas acis, gari, rūpīgi izbužināti mati un pasakainas kājas, kas sākas no retrostila minisvārciņiem zaļos, koši rozā un koraļļsārtos toņos. Viņa izskatās pēc hipiju kinozvaigznes.