Jau skatoties vien uz viņu, Džeikam reibst galva.
Tad viņa pamet acis uz šo pusi.
Oho! Džeiks varētu uziet gaisā kā naftas atradne. Viņas seksuālā gravitācija ir tik stipra, ka Džeiks metas pie viņas cauri visam klubam. Mazulītei apkārt ir vesels bars smukuļu, ij puisīšu, ij meitenīšu, bet izskatās, ka tā redz tikai viņu.
- Tprū, čalīt. Kur tu tā skriesi?
No zila gaisa ir materializējusies liela, melna roka viņam uz krūtīm.
- Es ļoti atvainojos! Džeiks ar netīksmi pablenž uz prāvajiem pirkstiem, tie gandrīz kā krokodila žokļi rēgojas pavisam blakus viņa trauslajam, baltajam kaklam. Atļausiet?
Viņa nevainojami pieklājīgā angļu valoda ir adresēta vīram, kurš ir tāds milzenis, ka viņa pleci aizņem visu Džeika redzeslauku.
- Diemžēl, ser, jums vajadzēs griezties atpakaļ. Dāmai ir nelielas svinības, un neviens svešs tajās netiek ielaists.
- Svinības bez svešiem? Džeikam pasprūk nervozs smiekliņš. Es gribu tikai stādīties priekšā, es esmu…
Krokodila mute aizcērtas. Pirkstžokļi sagrābj Džeiku aiz rīkles un aizelsušos ved atpakaļ uz VIP zonas tālāko stūri, kur nosēdina krēslā.
Kamēr viņš pūlas atgūt elpu, vecāks vīrietis ar īsiem, sirmiem matiem notupstas un dziļi ieskatās viņam acīs.
- Dēls, man ļoti žēl, ka mums vajadzēja tā darīt. Tagad mēs tev uzsauksim pudeli, vari pats izvēlēties, un tu paliksi šeit un mierīgi dzersi. Norunāts?
- Šis ir mans klubs! Džeiks aizsmakušā balsī protestē un pielec kājās. Tas visvairāk pārsteidz viņu pašu, un viņam nav ne jausmas, ko darīt tālāk. Uz priekšu viņš netiek, tur stāv krokodils un vēl viens neradījums melnā uzvalkā. Lai tiktu tiem pāri, viņam vajadzētu pieslienamās kāpnes.
Viņpus tai muskuļu grēdai Džeiks atkal pamana daiļo amerikānieti. Viņa kaut ko pasaka blondīnei, kas stāv turpat blakus, un Džeikam bezmaz žoklis atkaras nāk uz viņa pusi.
To nav iespējams pārprast. Viņas acis ne uz mirkli neatraujas no viņējām. Dievs vien zina, kas viņa tāda ir, bet šobrīd viņa nāk runāties ar Džeiku Timberlendu.
Kalni draudīgi virzās uz viņa pusi, taču Džeiks neliekas zinis. Mīlestība ejot rokrokā ar sāpēm, pauž tautas gudrība. Rādās, viņš tūlīt uzzinās, cik lielas ir šīs sāpes.
19
Kā skurstenī iekritis putns virtuvē iečiepstas Gideona mobilais. Ir skaidrs, ka paspēt neizdosies, tomēr viņš skriešus metas laukā no tēva slepenās istabas un rikšo lejā uz pirmo stāvu. Viņš ir burtiski pāris sekunžu par vēlu. Kamēr viņš drudžaini meklē rakstāmo un papīru, ieslēdzas balss pasts. Beidzot, pie ledusskapja, atrodas bloknots. Pirmajā
lappusē ir īss iepirkumu saraksts siers, biskvīti, augļi, šokolāde: pēdējās vakariņas, kuras tēvs tā ari nepaēda.
Viņš noklausās ziņu, pieraksta numuru un uzreiz zvana.
Atsaucas sievietes balss. Policijas pārvalde. Inspektore Beikere klausās.
Ak vai! Te Gideons Čeiss, jūs nupat man zvanījāt.
- Mister Čeis, paldies, ka piezvanījāt. Es gribēju apvaicāties, cikos jūs vēlētos redzēt sava tēva mirstīgās atliekas.
Šie vārdi viņu apdullina kā sitiens. Viņš no tā baidījās. Protams, policijas pārstāve Beikere viņam par to jau ieminējās. Tomēr tagad, kad tas bridis ir klāt, viņš tam absolūti nejūtas gatavs. Jā. Paldies.
- Tas ir Eibrahamsa un Kaningema apbedīšanas birojā Šaftsberijas Blīkstrītā. Vai jūs zināt, kur tā atrodas?
- Nē. Es neesmu šejienietis. Nemaz nepazīstu šo reģionu.
- Tas nekas, atrast nebūs grūti. Ielas labajā pusē, netālu aiz Aivīkrosas apļa. Viņi ierosināja, ka jūs varētu atbraukt rīt desmitos. Ja tas jums neder, es iedošu telefona numuru un jūs pats varat sarunāt ērtāku laiku.
Pulksteņa ciparnīcā nav tādas stundas, kas būtu piemērota, lai skatītos uz tēva līķi. Būdams īstens anglis, Gideons saka tieši pretējo: Jā, rīt desmitos, ļoti labi.
- Norunāts. Es viņiem paziņošu.
- Paldies!
Megana nomana, cik grūti viņam tas viss nākas. Ja vēlaties, es varētu palūgt kādu no policijas, lai jūs pavada. Vai tā jums būs vieglāk?
- Neraizējieties, būs labi tāpat.
- Saprotu. Izklausās, ka viņa tiešām saprot. Ja pārdomājat, piezvaniet man, lūdzu.
Kad saruna ir beigusies, Gideons atkal kāpj uz otro stāvu.
Slepenajā istabā viņš atgriežas, sirdij nedaudz trīsot, baidīdamies, vai videoieraksti neizrādīsies pornogrāfija. Un pat ja izrādītos, viņš sev saka. Var taču būt ļaunāk. Varbūt tajos iemūžināts, kā Nateniels aplaupa kapus, aptīra mirušos, nododas savam ārkārtīgi apšaubāmajam vērtīgu mākslas priekšmetu ieguves rūpalam.
Viņš apstājas un vērīgi palūkojas apkārt. Arheologa darbs viņam iemācījis, ka ir ļoti vēlams vispirms uzmanīgi novērtēt zemi un tikai tad sākt rakt. Vecajam pateicienam, ka tas, kurš neatdara acis, atdara maku, arheoloģijā ir liela taisnība: paslinkojot, nepaņemot acis rokā, tu vari gadiem rakties aplamā vietā un tā ari neko neatrast.
Gideons zina, ka pēdējais, kas pirms viņa uzturējies slepenajā kambari, ir bijis viņa tēvs. Tas bija skaidrs pēc tā, kā viss ir atstāts. Tīrs un kārtīgs, vienīgi daži DVD vāciņi palikuši neaizvērti. Iepretim televizoram stāv liels ādas krēsls, istabas vidū zems kafijas galdiņš. Vienā pusē uz tā ir zābaksmēra traips, acīmredzot tēvs, skatīdamies ekrānā, bija turējis kājas uz galda. Turpat ir kristāla glāze, kas smaržo pēc viskija, taču nedz pudeli, nedz karafi nekur nemana. Droši vien dzērieni glabājas kādā no atvilktnēm zem grāmatplauktiem. Tālākajos plauktos stāv kastes. Gideons neviļus jautā sev, cik daudz tēvs pēdējā laikā dzēris. Blakus glāzei ir mūžvecs klēpjdators oho, no tiem laikiem, kad datori vēl ņēma pretī disketes, bloknots un neglīts zīmuļu trauciņš no māla; to viņš acumirklī pazīst. Viņa paša roku darbs, uztaisīts skolā un pārnests mājās kā Tēva dienas dāvana.
Nav grūti uzminēt, ka šajā istabā tēvs darbojies; kaut ko pierakstījis, pārskatījis un sistematizējis pierakstus. Kaut ko? Mjā, ko gan? Viņš pamana televizora pulti, kas guļ rokas stiepiena attālumā no krēsla, un nospiež ieslēgšanas pogu. Sienā zem televizora ir trīs plaukti; vienā atrodas iespaidīgs, bezmaz profesionāļiem domāts videomagnetofons, otrā DVD ierīce, bet apakšējā visādi krāmi: vadi, kasešu kārbas un pieklīdušas monētas.
Televizors ir atdzīvojies un aizpildījis ekrānu ar melnbaltu švīku mudžekli. Tad pamostas DVD ierīce, kas uzreiz metas cīņā par to, kurš te būs galvenais. Uz ekrāna parādās graudaina, nefokusēta bilde, pēc visa spriežot digitāli apstrādāta veca Super 16 filma. Pamazām attēls kļūst asāks, un tagad uz ekrāna ir viņa tēvs, atdzimis vīra gadu pilnbriedā. Viņš pārliecinoši runā no lektora katedras: Stounhendžā ir senās pasaules brīnums. Ja mēs gribētu to uzbūvēt šolaik, ar mūsu pašreizējo tehniku un matemātisko zināšanu līmeni, tas būtu iespaidīgs pasākums. Tas, ka tās būve sākās pirms piectūkstoš gadiem bez datoriem un CAD programmām, bez celtņiem, kravas mašīnām un liellaivām šo milzu akmeņu pārvadāšanai -, tas ir prātam neaptverami.
Gideonu pārņem garlaicība. Bērnībā viņš ir līdz nelabai dūšai klausījies visādas absurdas teorijas par to, ka Stounhendžā ir templis, senu ķēniņu apbedījumu vieta, pirmā astronomiskā observatorija pasaulē, kosmiska saikne ar Ēģiptes piramīdām, jā, pareizi, vēl pati lielākā bezjēdzība ka no Stounhendžas nākuši druīdi.