Kamera rāda tēva seju tuvplānā, tik tuvu, ka saskatāmas ādas poras, rugāji, tumšāki plankumi pēdas, ko viņa sejā atstājusi dzīve. Acis stiklaini spīd tajā slimīgajā aizrautībā, kas viņu allaž pārņēma, runājot par aizvēsturiskām lietām. Pulkstenis pēkšņi pagriezts atpakaļ, viņš atkal sludina savas teorijas, vicina rokas un sapin Stounhendžu ar citām megalītu senvietām Rietumeiropas teritorijā.
Šī būve šis brīnums man aiz muguras nav ūnikums, nepavisam ne. Pastaigājiet pa Francijas pļavām, un pamazām sapratīsiet, ka mūsu senčiem bija kopējs ģenerālplāns, kas aptvēra visu pasauli visu viņiem zināmo pasauli. Tūkstošiem menhīru lielu, garenu statenisku akmeņu no Bretaņas līdz Francijas dienvidiem liecina par sistēmu, ko senie cilvēki veidoja; tas pats sakāms par dolmeņiem, kapenēm Luārā. Un vēl taču ir Karnakal Pēdējo vārdu Nateniels izrunā ar uzsvaru, un viņa sejā parādās smaids; tik plati un laimīgi smaidām Gideons viņu nav redzējis. Vecā videokamera attālinās, un tēvs pagriežas pret akmeņiem.
Arheologi Kārnāku bieži dēvē par Francijas Stounhendžu. Vārds tai ir kopīgs ar slaveno Ēģiptes tempļu kompleksu, lielāko seno svētvietu pasaulē. Karnaka tika izveidota četrtūkstoš piecsimt gadus pirms Kristus dzimšanas. Tāpat kā Stounhendžā, tā tika būvēta divos posmos, un apbrīnojami! tā atrodas unikālos platuma grādos, kur saulgriežos gan vasaras, gan ziemas Saules atrašanās vieta veido ideālu Pitagora trijstūri attiecībā pret ģeogrāfisko paralēli. Šis arheoastronomijas brīnums nav nejaušība: par to jāpateicas pasaules dižajiem vizionāriem. Tas ir dievu darbs.
Gideons aptur filmu un iedarbina veco videomagnetofonu. Tas sāk klikšķēt un klabēt, mehāniskās galviņas griežas un pieslēdzas ierīcē atstātajai videolentei. Uz ekrāna parādās liels skaistas sievietes sejas tuvplāns. Seja ir tik skaista, ka viņš pēkšņi paliek bez elpas.
Māte.
Viņa smejas. Paceļ roku pret kameru, izskatās, ka viņa īsti negrib, ka viņu filmē. Gideons atrod vajadzīgo slēdzi, pagriež skaļāk. Slēdz laukā, Neit. Es nevaru ciest to ierīci, slēdz laukā, lūdzu!
Dzirdot viņas balsi, Gideons notrīc. Viņš neviļus paiet uz priekšu un pieskaras ar pirkstu galiem pie ekrāna.
Neit! Viss, pietiks!
Kamera attālinās, un kļūst redzama apkārtne. Marija Čeisa ir Venēcijā, viņa sēž gondolā, un viņai aiz muguras ir rudzupuķu zilas debesis. Viņa aizgriež galvu, tēlodama, ka piktojas uz vīru. Viņas garie mati ir biezi un tumši tieši tādi paši kā Gideonam -, un vieglais vasaras vējš liek tiem dejot uz viņas pleciem. Fonā šūpodamās attālinās Svētā Marka katedrāle, laivinieks svītrainā kreklā ved viņus pāri lagūnai. Tagad kadrs ir pietiekami plats, lai Gideons redzētu, ka Marija Čeisa ir gaidībās.
Viņš aptur kaseti un miklām acīm aizgriežas. Diezin vai šajos videoierakstiem piekrautajos plauktos ir tikai ģimenes vēstures materiāli. Pēdējā filma, ko skatījās tēvs, bija par māti, jo viņš vēlējās atsaukt atmiņā citus, laimīgākus laikus iespējams, laimīgākos mirkļus viņa mūžā. Cilvēki tā dara tad, kad viņiem klājas slikti, pašos grūtākajos brīžos viņu mūžā.
Viss, kas atrodas šajos plauktos, viņa tēva acīs bija svarīgs. Viņš šos ierakstus sistematizēja un noglabāja drošībā. Tomēr nekas nebija tik svarīgs kā atmiņas par šo sievieti vienīgo, kuru viņš savā mūžā bija mīlējis.
Gideons pieiet pie grāmatplauktiem. Viņš redz, ka tajos nemaz nav grāmatu, bet gan lielas burtnīcas sarkanos ādas vākos. Šādas burtnīcas bez līnijām un rūtiņām patīk gleznotājiem un rakstniekiem. Viņš mēģina izvilkt kādu sējumu no kreisā augšējā stūra, taču vāki salipuši kopā. Viņš tos atplēš.
Gideons atver pirmo lappusi un sagrīļojas, saņēmis vēl vienu emocionālu triecienu. Pirmais ieraksts tapis viņa tēva astoņpadsmitajā dzimšanas dienā.
Rokraksts ir tāds pats, varbūt vienīgi mazliet nedrošs.
Mani sauc Nateniels Čeiss, un šodien ir mana astoņpadsmitā dzimšanas diena. Šodien es kļūstu pilngadīgs. Es sev nosolījos kopš šīs dienas rūpīgi pierakstīt visu, kas noticis manā dzīvē; es ceru, ka tā būs gara, laimīga, notikumiem un panākumiem pilna dzīve. Es rakstīšu gan par labo, gan par slikto, par cildeno un apkaunojošo, par lietām, kas aizkustina manu dvēseli, un par lietām, kas mani atstāj vienaldzīgu. Mani skolotāji apgalvo, ka no vēstures var daudz uzzināt, un varbūt gadu gaitā, godīgi visu pierakstīdams, es daudz uzzināšu par sevi. Ja kļūšu slavens, es šos literāros vingrinājumus noteikti publicēšu, savukārt, ja es nebūšu nekas vairāk kā tukša vieta, tad vismaz mūža nogalē man būs mazliet siltuma, raugoties pagātnē un atminoties jaunības dedzīgo optimismu. Man ir astoņpadsmit gadu. Mani gaida iespaidīgs piedzīvojums.
Gideons nespēj lasīt tālāk, tas ir pārāk sāpīgi. Viņš pārlaiž acis muguriņu rindām. Vai tās visas ir tēva dienasgrāmatas?
Cītīgi pierakstīti Nateniela Čeisa varenās dēkas notikumi un izjūtas?
Viņš sāk vilkt ar pirkstu gar sarkanajām muguriņām un skaita gadus: tēva divdesmitā dzimšanas diena, divdesmit pirmā, divdesmit sestā togad viņš iepazinās ar savu nākamo sievu, divdesmit astotā tad viņam bija tikpat gadu, cik Gideonam ir šobrīd, trīsdesmitā togad Kembridžā notika Nateniela Gregorija Čeisa un Marijas Izabellas Pričārdas laulības, trīsdesmit otrā togad piedzima Gideons.
Trīcošais pirksts apstājas. Te sākas viņa teritorija. Skatiens aizslīd tālāk un paliek pie trīsdesmit astotā gada. Marijas nāves gada.
Rokas pašas stiepjas pie plānā sējuma, un viņš sāk to vilkt laukā no skrūvspīlēm līdzīgā citu gadu tvēriena, tomēr mazdūšība ņem virsroku. Nē, viņš nespēs to lasīt. Paskatīsimies, kas bija pēc diviem gadiem. Tad tēvam bija četrdesmit.
Viņš izvelk dienasgrāmatu. Pēc mātes nāves pagājuši divi gadi. Gideons ir gatavs visam, ko varētu uzzināt par viņa paša dzīves astoto gadu.
Nē, izrādās, ka viņš nav tam gatavs.
Tas nav rakstīts angliski. Nav rakstīts nevienā saprotamā valodā.
Ieraksti tēva dienasgrāmatā ir šifrēti.
Gideons izķeksē nākamā gada sējumu.
Šifrs.
Aiznākamais gads.
Šifrs.
Viņš metas uz kambara tālāko galu un apstājas pie pēdējā sējuma. Sastingst, atskārtis, ka tūlīt viņa rokās būs Nateniela Čeisa dzīves pēdējais gads.
Sirds krūškurvī svaidās kā satrakots vērsis pa arēnu. Viņš norīstās, izņem sējumu no plaukta un atšķir pirmo lappusi.
20 soho, londona
Viņa smaržo pēc kanēļa. Un laimi izraisošie surogāti viņu nes tā, ka daiļās kājiņas neskar zemi.
To visu Džeiks Timberlends pamana, kad smukiņā amerikāniete uz atvadām noskūpsta viņu ielas malā. Viņai noteikti nav vairāk par divdesmit diviem gadiem. Un atvadu skūpsts nav nekāda bučiņa uz vaiga. Viņa saņem Džeika seju ar saviem manikirētajiem pirkstiņiem un maigi pieskaras viņa lūpām. Viņš ļauj mazulītei rīkoties.
Un viņa zina, kā to darīt. Vieglītiņš mēles pieskāriens pats galiņš tikko manāmi aizķer viņa augšlūpas iekšpusi. Viņa acīs zem aizvērtajiem plakstiem dejo dzirksteles. Mazulīte atraujas. Atā! Smaids, un viņa jau iet prom.
Pagaidi!
Viņa vēlreiz pasmaida un graciozi ieslīd limuzīna aizmugures sēdeklī. Melnais tips ar krokodila rokām aizcērt durvis un uzmet Džeikam tādu skatienu, ka uzreiz ir skaidrs: tas vairs nav nekāds brīdinājums viņam ir pieteikts karš.
Ej ka tu… Džeiks atliec plecus un dodas uz tumšā loga pusi. Otro reizi vienā vakarā milzīga roka uzspridzina viņam krūtīs granātu, un viņš nozveļas uz ietves. Miesassargs ielec blakus šoferim, un limuzīns aizslīd ātrāk, nekā Džeiks paspēj uzķepuroties kājās. Skaistākā sieviete, kādu viņš savā mūžā ir redzējis, tikko noskatījās, kā viņš noliekas uz pakaļas. Jauks noslēgums vakaram, ko tu neteiksi!