- Arī pēc tam, kad tu redzēji, kā es iesēžos peļķē?
Viņa pasmejas.
- īpaši pēc tam, kad tu iesēdies peļķē.
- Patiesībā es to neizdarīju pēc savas gribas mani iesēdināja viens no taviem gorillām.
- Droši vien Ēriks. Viņš manis dēļ ir gatavs uz visu. Viņš mēdz čaļus apstrādāt daudz pamatīgāk. Daudz, daudz pamatīgāk un pat tādus, ar kuriem es nebučojos.
- Atgādini, lai es izsvītroju Ēriku no Ziemassvētku apsveikumu saraksta.
- Viņš vienkārši sargā mani, kā prot.
- Es pamanīju. Kāpēc tu to izdarīji?
- Ko?
- Kāpēc tu mani noskūpstīji?
- A, droši vien tāpēc, ka gribēju. Viņa jau runā pavisam miegaini. Un, būsim godīgi, tu gribēji, lai es to izdaru.
-Jā?
- Nekad mūžā nebiju redzējusi, ka čalim tik briesmīgi gribas, lai viņu sabučo.
Džeikam ir jāsmejas.
- Jā, tev nav ne jausmas, cik briesmīgi.
- 0, ir gan. Tu ar to bakstīji man pavēderē. Tā bija diezgan pamatīga jausma.
- Nevar būt! viņš izliekas satriekts. Es tiešām tā darīju?
- Jā, kā tad, tu pats laikam nemanīji.
- Mainīsim tematu, labi? Pirms kādam no mums kļūst neērti.
- Tā nebūšu es.
- Es tev ticu. Kā lai es atkal tevi satieku?
- Labs jautājums.
- Un atbilde?
- Atbilde ir: pacieties. Tu vari man zvanīt uz šo numuru, tā ir manis pašas simkarte, bet satikšanos es tev uzreiz nevaru apsolīt.
- Ko lai es daru ar savu jausmu?
- Liec lietā attapību. Arlabunakti.
Un viņa pārtrauc sarunu.
Džeiks sēž un blenž uz sasodīto aparātu. Prātodams, kā viņš tiks galā ar briesmīgajām sirdsklapēm un stīvo, kas ir tik liels, ka uz tā varētu žonglēt šķīvi.
23
Pēc iepriekšējās negulētās nakts Megana ir priecīga, ka šovakar meitiņa jau saldi aizmigusi savā istabā un savā gultiņā. Lai kā viņa neieredz Ādamu, taisnība vien jau viņam ir. Viņa izslēdz gaismu, aizver durvis, atstādama savu eņģelīti klusi šņākuļojam veselas mīksto rotaļlietu armijas ielenkumā. Temperatūras Semijai vairs nav, viņa vairs nav arī tik gurdena. Varbūt mammas eņģelītis no rīta jau būs pavisam vesels.
Megana aizstaigā uz savas mājiņas apvienoto virtuvi un dzīvojamo istabu un ielej glāzē pēdējās kjanti paliekas. Tagad varētu ieslēgt televizoru un paskatīties kaut ko trulu, lai no galvas pazūd visi uztraukumi par Semiju, naudu un mūžīgā neizpratne, kā lai sabalansē Semijas mātes lomu ar darbu.
Taču viņai galvā kā lapsene spindz Čeisa lieta. Ir trīs iemesli, kuru dēļ pašnāvnieki pieliek šaujamo pie deniņiem un nocūko sienas: vai nu viņi vairs nevar izturēt kaunu un vainas apziņu par kaut ko tādu, ko ir izdarījuši, vai arī baidās, ka tas, ko viņi ir izdarījuši, nāks gaismā un viņu reputācija vai privātā dzīve būs pagalam, vai ari viņi ir nedziedināmi slimi, fiziski vai psihiski.
Nateniels Čeiss neiederējās nevienā no šīm kategorijām. Viņa bija savākusi visu iespējamo informāciju: bankas konta izrakstus, hipotēkas rēķinus, brokeru darījumus pilnīgi visu finansiālo un personisko informāciju gan par tēvu, gan par dēlu. Neko aizdomīgu tajā visā neizdodas saskatīt. Apbrīnojama ģimene un turīgāka, nekā varētu domāt. Vismaz dēls tagad ir īsts bagātnieks. Viņas dati liecina, ka Gideonam Čeisam tūlīt piederēs nekustamais īpašums, automobiļi, akcijas un uzkrājumi vairāk nekā divdesmit miljonu mārciņu vērtībā. Līdz ar muižu un diviem auto, kas stāvēja tās garāžā, septiņus gadus vecs reindžrovers un vairāk nekā miljonu vērts antīks rolsroiss Nateniela Čeisa mantinieks bija ieguvis drošos banku seifos noglabātas gleznas un senlietas, kas kopā maksā vairāk nekā piecus miljonus. Tad vēl nelaiķa Čeisa investīciju un privāto bankas darījumu portfelis, viss drošā vietā, UBS Šveicē: vēl seši miljoni. Dīvaini, taču ar viņa uzņēmuma lietām UBS nenodarbojās: tās bija uzticētas Credit Suisse, un šīgada pārskati liecina, ka tīrā peļņa būs vairāk nekā miljons mārciņu. Vecajam profesoram piederēja arī vairāki zemes īpašumi, jādomā, tiem bija kaut kāda normālam cilvēkam nesaprotama arheoloģiska vērtība.
Tagad tas viss nonāk Gideona rokās.
Viņa vēlreiz pārdomā naudas motīvu. Ja nezini, ko darīt, skaties, kurp aizplūst nauda. Ja viss negrozās ap seksu, tātad grozās ap naudu. Ja nav cita izskaidrojuma, tātad izskaidrojums ir nauda. Vienmēr.
Varbūt dēls nogalināja tēvu, uzdodams to par pašnāvību? Viņš tik daudz iegūst no tēva nāves, un Megana zina, ka viņš melo. Ja tā, kļūtu saprotams, kāpēc viņš neko negribēja stāstīt par tipu, kurš viņam uzbruka tēva kabinetā. Varbūt tas bija viņa līdzzinātājs? Varbūt Gideons Čeiss patiesībā ir slepkava un blēdis?
Bet varbūt viņa aiz noguruma vairs pati nezina, kādas muļķības sadzejo. Megana padodas un ieslēdz televizoru. Dziedāšanas šovs. Brīnišķīgi. Kur nu vēl lielāku stulbumu! Tieši tas, kas vajadzīgs, lai aizmirstu par darbu.
24
Ir nakts vidus, un Sems Grābs nespēj aizmigt.
Viņš zina, ka miegs tik drīz nav gaidāms. Līdz tam ir gaismas gadi. Viņš izņem no ledusskapja neaizsāktu vodkas pudeli, atskrūvē vāciņu un, pat nemeklēdams glāzi, izdzer gandrīz ceturto daļu. Viņš nav tik stulbs, lai nesaprastu, kas notiek. Jebkurš normāls cilvēks ķertos pie pudeles, ja būtu pastrādājis kaut pusi to briesmīgo darbu.
Tā viņš sev stāsta, kad beidzot ir izņēmis no netīrās virtuves ļodzīgā skapja glāzi. Gadās tādas naktis, kad atmiņas vienkārši nav izturamas. Tās atkal un atkal uzrodas uz tīklenes ekrāna kā šausmu filmas ainas. Šī nakts ir tieši tāda. Viņš nespēj aizgainīt atmiņas par upura sadragāto galvaskausu. Par tā tukšajām, nedzīvajām acīm, par mēnesbālo miesu, no kuras bija pazudušas visas asinis.
Grābs iebliež rīklē vēl vienu vodkas triecienu. Tas tika darīts diža mērķa labad, tik daudz viņš saprot. Tomēr šausmu ainas spītīgi atgriežas. Pietiek samirkšķināt acis, un viņš atkal ir tur un jauna mēness blāzmā cilā līķi. Gaļa, teica Muša, un viņam tā arī lika izturēties pret šo jauno vīrieti. Iztēlojies, ka tas ir jērgaļas gabals vai cūkas gurns.
Viņi iekrāva sakropļoto līķi Mušas lielā automobiļa aizmugurē un aizbrauca uz lopkautuvi: Mušām bija tās atslēgas. Tur viņi to uzkrāva uz konveijera lentes; tas zēns svēra bezmaz tonnu. Muša pakāra viņu ar galvu uz leju kā apdullinātu govi, tad pāršķēla rīkli un notecināja pēdējās asinis.
Grabam ausīs joprojām skan ķēžu žvadzoņa, elektriskā motora rūkšana un rēgainie trokšņi, ar kādiem atdzīvojās visas ierīces, kas vilka līķi uz priekšu. Pēc tam drausmīgā saciršana. Galvas nogriešana. Iekšējo orgānu izņemšana. Ar hidraulikas palīdzību novilktā āda. Vienubrīd gaļa ieķērās mehānisko līdzzinātāju nagos un Mušām vajadzēja to ķeksēt laukā; tad viņš gandrīz apvēmās.
Vēl viena vodkas glāze. Nelīdz: šie skati nekur nepazūd. Tie ir iesprūduši viņa atmiņā, ieķērušies tikpat ietiepīgi kā šaušalīgie gaļas gabali konveijera lentē. Aizmirsīsies, pazudīs, viņš mēģina sev iegalvot, taču pats tam netic. Tas viss nekur nepazudīs. Ak, beidzot nāk siltais, mīkstais vilnis. Tas veļas arvien tuvāk. Tomēr tas nespēs aizskalot vainas apziņu, šis vilnis ir bezspēcīgs pret bailēm, ka viss nāks gaismā.
Konveijers norāva no zēniņa kauliem pilnīgi visas miesas kripatiņas, jebkādas liecības, kuras varētu izmantot pret viņiem vai vispār pret kādu. Modernā lopkautuves sistēma viņu upuri pārvērta par mehāniski iegūtu gaļu piemērotu cilvēku vai dzīvnieku patēriņam. Sistēma bija tik nolādēti efektīva, ka pat sasaiņoja kaulus un taukus glītās paciņās. Asinis un fekālijas nonāca atkritumos un tika aizskalotas prom kopā ar kanalizāciju.