Mierīgi, neuztraucies! Muša visu laiku atkārtoja. Nav par ko kreņķēties.
Taču viņš uztraucas. Viņš kreņķējas un nespēj nomierināties. Ne tikai par šiem murgiem un vainas apziņu. Drīz tas viss atkārtosies.
Pavisam drīz.
25 ceturtdiena, 17. JŪNIJS LONDONA
Keitlīna Loka piemiedz acis un cauri sīvi dzeltenajai rīta dūmakai skatās uz Temzas mirdzošajiem ūdeņiem. Viņa guļ siltā, mīkstā gultā sava tēva dzīvoklī: vienā no viņa daudzajiem mitekļiem. Viņam ir māja Romā, māja Parīzē un divas vai trīs Spānijā un Šveicē. Tik daudz, ka viņa visas nespēj atcerēties. Vēl jau arī tie mitekļi viņu pašu zemē: Losandželosā, Ņujorkā, Vašingtonā. Papucis ir slavens un bagāts. Un Keitlīna jau ir uzņēmusi ātrumu, lai kļūtu vēl slavenāka un bagātāka nekā papucis. Un arī mammuci pārspētu.
Par tēvu viņa ir gatava runāt bez mitēšanās, turpretim par māti neparko. Nē, nē! Mammucis ir aizliegtā tēma. Kailija Loka ir Holivudas zvaigznīte, kas pameta viņu un papuci un sagāja kopā ar zelta puisīti, tādu pašu zvaigznēnu. Keitlīna viņai ne dienas gaišuma nenovēl, kur nu vēl reklāmu par brīvu. Ja nu pilnīgi godīgi, viņa varētu ari atzīt saprašanos, kas valda starp mammuci un Fransuā, tumšmataino francūzi, kurš ir garāks par sešām pēdām un izskatās tā, ka varētu filmēties peldbikšu reklāmās.
Viņa rimstas žņaudzīt segu un kaila izslīd no gultas. Rokas sānos iespiedusi, apbrīno sevi lielajā spogulī blakus milzonīgajam logam, kurā dekoratīvi redzama Londonas "Acs". Koķeti paskatās pār plecu un veic pilnu apgriezienu ap savu asi. Mammucis par tādu augumu būtu gatavs pārdot dvēseli velnam.
Keitlīna nostājas sāniski pret spoguli un pēta zvaigžņoti strīpaino tetovējumu uz pēcpuses. Par to pagaidām zina tikai viņa pati un tetovētājs, kurš to taisīja. Pa balto rupjvilnas paklāju viņa aiztipina līdz galdiņam, uz kura stāv viņas mobilais tālrunis. Sāk smieties un paķer to. Viņas slepenais ierocis tajā ir priekšapmaksas simkarte, kuras numuru zina tikai viņas draudzenes.
Keitlīna to ieslēdz un ievada PIN kodu. Gaidīdama, kamēr aparāts sameklēs tīklu, viņa vēlreiz paskatās uz savu dibenu, apcerēdama, cik smagi norausies no tēva, ja viņš kaut kā dabūs zināt par to, ko viņa tagad grasās darīt.
Tālrunis ir atradis signālu, un viņa sadzen rokā fotokameras funkciju. Paiet kāds brīdis, līdz viņai izdodas apvaldīt smieklus un beidzot uzņemt dažas bildes. Tās visu laiku iznāk izplūdušas un greizas; daudzas izbrāķējusi, viņa pēdīgi uztaisa vienu, kas būs pietiekami laba.
Viņa apsēžas uz gultas malas, sameklē Džeika numuru un pievieno īsu pavadtekstiņu. Nospiež nosūtīšanas pogu un saļimst smieklos.
26
"Čīpstovs, Čīpstovs un Hokss" drīzāk līdzinās senlaiku ūtrupnieku kantorim, nevis advokātu birojam. Kāds jurisprudences profesors reiz Gideonam Kembridžā stāstīja, ka klientus var šķirot pēc tā, kādu juristu pakalpojumus viņi izmanto; spriežot pēc "Čīpstova un partneriem", viņam, liekas, bijusi taisnība. Iestādījums ir nenoliedzami tradicionāls un uzticams, taču caurcaurēm vecmodīgs un putekļains. īsti piemērots Natenielam Čeisam.
Sirma, briļļaina dāma vecumā pāri par piecdesmit Gideonam pieklājīgi paziņo, ka misters Čīpstovs jau gaida, un aizvada viņu līdz sarkankoka paneļiem izdaiļotām durvīm, pie kurām ir misiņa plāksnīte ar kabineta iemītnieka vārdu. Vīrietis, kas kabineta stūri pieceļas un nāk viņam pretī, ir sēdējis pie masīva riekstkoka rakstāmgalda, aiz kura kā gleznas ietvars viz logs bez aizkariem. Lucians Čīpstovs. No zila, svītraina uzvalka aproces Gideonam pretī pastiepjas Rolex ieskauta roka.
- Gideons Čeiss. Ļoti patīkami. Gideons klusībā nolād savu
«
iedresēto, automātisko pieklājību.
- Izsaku visdziļāko līdzjūtību sakarā ar jūsu tēva nāvi. Lūdzu, sēdieties!
Gideons ieņem vienu no diviem ādas lasāmkrēsliem, kas novietoti dižā rakstāmgalda maliņā, bet advokāts, aptuveni četrdesmit gadus vecs vīrietis ar iesirmiem matiem, atgriežas savā vietā, nogludina žaketi un apsēžas.
- Vai jums piedāvāja tēju? Vai varbūt vēlaties ūdeni?
- Es neko nevēlos, paldies.
Čīpstovs uzliek roku uz tālruņa aparāta. Vai tiešām?
Uzbāzīgā viesmīlība Gideonu saērcina. Jā, tiešām. Es neko nevēlos, paldies! Vispār viņš parasti nav tik viegli aizkaitināms; droši vien šoreiz tas ir nepazīstamās situācijas, nepatīkamo apstākļu dēļ.
Durvis atveras. Kabinetā ielāčo viegli uzkumpis vīrietis krietni gados. Kļūdīties nav iespējams: tas var būt tikai Luciana tēvs, biroja dibinātājs. Sedriks Čīpstovs, viņš nopurpina, itin kā dzirdējis Gideona prātojumus. Roku nesniegdams, seniors ierīkojas krēslā Gideonam blakus. Ceru, jums nav iebildumu, ka es piedalos. Vēlos izteikt visdziļāko līdzjūtību. Es ļoti labi pazinu jūsu tēvu. Viņš bija brīnišķīgs cilvēks. Es divdesmit gadus biju viņa advokāts.
Gideonam mēle niez norādīt, ka par "brīnišķīgu cilvēku" Natenielu nu gan nevarēja dēvēt, bet labi, lai jau paliek. Nē, nepavisam netraucēsiet. Paldies. Un tad pēkšņi turpina, bezmaz pats par to pārsteigts: Cik labi jūs viņu pazināt? Kādus uzdevumus viņš jums uzticēja?
Čīpstovi saskatās. Acīmredzot šis jautājums viņus iedzinis stūrī; Gideonam kļūst interesanti.
- Mūsu attiecības bija drīzāk profesionāla, nevis personiska rakstura, vecais atzīstas. Mēs strādājām ar visiem juridiskajiem dokumentiem, kas bija saistīti ar viņa darījumiem, vienošanos tekstiem, līgumiem, importa un eksporta dokumentiem un tamlīdzīgi. Viņš bija viens no mūsu nozīmīgākajiem klientiem.
- Par to es nešaubos. Tas noskan nedaudz indīgāk, nekā Gideons būtu vēlējies.
Lucianam šķiet, ka ir īstais brīdis iesaistīties sarunā:
- Jūsu tēvs bija ļoti ambiciozs. Viņš guva lielus panākumus, mister Čeis. Ar viņu bija ļoti patīkami strādāt.
Gideons nenovēršas no Čīpstova vecākā.
- Un personiskā aspektā?
Tas sakniebj sausās, vecīgās lūpas. Man gribētos domāt, ka mēs bijām draugi. Mēs abi mīlējām vēsturi, izjutām godbijību pret priekšteču paaudzēm…
Lucians izņem no rakstāmgalda atvilktnes aploksni, acīmredzami vēlēdamies pāriet pie tikšanās lietišķās daļas. Gideons gan nemaz nesteidzas. Tēvs atstāja man vēstuli.
Vecais jurists saraujas.
- Pirmsnāves vēstuli. Vai jums ir zināms kāds iemesls, kas viņu varēja mudināt šķirties no dzīves?
Sedrikam neviļus ieplešas acis.
Gideons skatās uz vienu, tad uz otru Čīpstovu. Vai kāds no jums var man pateikt, vai viņš savā dzīvē bija izdarījis ko tādu, par ko viņam bija kauns? Ko tādu, ka viņu pārņēma tik milzīgs izmisums un depresija?
Čīpstovs vecākais plucina treknu krunku pazodē. Nē, diezin vai mēs varam atbildēt uz šo jautājumu. Nekā tāda nebija. Vismaz no juridiskā viedokļa ne. Mēs arī nevarētu atklāt šādu informāciju, pat ja zinātu: mums ir jārespektē klienta konfidencialitāte.
Gideons noskaišas un vairs necenšas to slēpt. Viņš ir miris. Es pieņemu, ka konfidencialitātes likums uz viņu vairs neattiecas.