Tomēr nē. Tas viss ir tīrākā bezjēdzība.
Megana noliek papīrus uz galda un atkal sāk prātot, kāpēc Gideons viņai melojis. Pēc visa spriežot, viņš ir kārtīgs cilvēks. Gudrs, izglītots, pieklājīgs, nu, varbūt drusku dīvains. Bet visi zinātnieki ir dīvaiņi.
Tad kāpēc viņš melo?
Varbūt viņš kramplauzi pazina? Maz ticams. Meganas savāktās ziņas liecina, ka bērnībā jaunais Čeiss lielākoties uzturējies internātskolā un viņa tēvs Karaliskajā Tolardā uz dzīvi apmeties salīdzinoši nesen. Pirms tam viņi mitinājās daudz pieticīgākā mājoklī grāfistes austrumos vai Kembridžā, kad Nateniels tur bija pasniedzējs.
Nu tad kāpēc? Vēl pastāv pavisam nedaudzas iespējas. Varbūt viņam bija bail; daudzi nozieguma upuri atsakās identificēt uzbrucēju, baidīdamies, ka tas var atgriezties un uzbrukt vēlreiz. Vai varmākas vietā to izdarīs kāds cits. Bailes atkal kļūt par upuri. Visnotaļ saprotamas.
Čeisam bailes noteikti nav svešas, bet arī sevišķi pārbiedēts viņš neizskatījās. Viņš nav no tiem, kurus Meganas māte saukā par gļēvo galertu. Ir vēl viena iespēja. Varbūt viņš zināja, ka viņa sencis bijis iepīts kādā netīrā lietā un kramplauzis ir kaut kā ar to saistīts. Iespējams, Gideons bija viņu uzaicinājis uz tikšanos, abi sastrīdējās, tas otrs viņam draudēja vai uzbruka, un tad Gideons izsauca policiju.
Nē, nekādas loģikas. Viņa vēlreiz pārlaiž acis ziņojumam. Ir pilnīgi skaidrs, ka Čeiss bijis bez samaņas, pamests nomiršanai. Zvanīdams uz policiju, Čeiss bija mierīgs un savaldīgs nevis uzbrukuma apdullināts un dūmus sarijies.
Tomēr patiesība kaut kur tepat vien ir. Nateniels Čeiss bijis iesaistīts kādās tumšās padarīšanās. Megana vienkārši to zina.
- Beikere!
Megana paceļ galvu, un viņas mundrais garastāvoklis vienā mirklī ir pagalam. Uz viņas pusi soļo galvenā inspektore Džūda Tompkinsa. Pēdējā laikā šī četrdesmit gadus vecā blondīne ārdās kā klīniska idiote. Viņa ir lecīgāka par vardēm pilnu atvilktni. Maniakālo personības pārmaiņu cēlonis ir gaidāmās laulības otrās.
- Kas par lietu, Beikere? Joprojām neesat tikusi galā ar to pašnāvību? Uz Meganas rakstāmgalda malas tiek novietota trieciendiētas nosmuidrināta pakaļa.
- Nē, kundze! Megana turpat blakus izklāj konsteblu ziņojumus. Es vēl tikai lasu ziņojumus. Čeisa mājā bija ugunsgrēks.
- Jā, es dzirdēju. Kas tur ir par lietu? Ielaušanās? Nelikumīgas apmešanās mēģinājums?
- Es uzaicināju Čeisa dēlu pie mums uz sarunu, un pēc tās viņš aizbrauca uz tēva māju. Kabinetā atradās svešs cilvēks, kurš grasījās pielaist namam uguni.
- Kas viņš bija? Kaut kāds narkomāns?
- Nav zināms. Viņš piekāva Čeisu tā, ka tas palika guļam bez samaņas, un aizbēga. Ja turpat aiz stūra nebūtu gadījusies patruļas mašīna, četrdesmit astoņu stundu laikā Čeisu dzimtai būtu beigas.
Tompkinsa domā. Neatrisināta ielaušanās privātīpašumā, ļaunprātīga dedzināšana un slepkavības mēģinājums nē, nekas tāds viņas pārskatos nav vajadzīgs. Visa nodaļa lien vai no ādas ārā, lai uzlabotu statistiku. Hm, izskatās, ka šī lieta ir sarežģītāka, nekā es biju domājusi. Vai jūs varat paņemt klāt vēl vienu?
Tas nav gluži jautājums. Priekšniece nomet Meganai uz galda mapi. Neko nevar darīt. Viens pazudis bez vēsts. Paņemiet un paskatieties!
Megana noskatās, kā priekšniece pagriežas un aizsoļo. Kas var būt jaukāks par atbildības nodošanu citam. Sašķūrē savus mēslus kopā, iegrūd cita spainī, un lai tas tur lēkā pa vāku tik ilgi, līdz to šmuci beidzot izdodas pienācīgi aizvērt. Priekšniec? viņa pasauc. Vai es varētu dabūt kādu palīgos?
Tompkinsa apstājas un atskatās. Smaidīdama pa visu apaļo ģīmi.
Megana zina, ka atvērtā plānojuma birojā ir sarežģīti atteikt lūgumam pēc palīdzības. Viņa skatās uz priekšnieci žēlām actiņām. Tikai uz pāris dienām, lūdzu?
Džimijs Dokerijs! Tompkinsa starodama paziņo. Jūs varat dabūt Džimiju Dokeriju uz četrdesmit astoņām stundām, pēc tam viņš atgriežas pie saviem iepriekšējiem pienākumiem.
Megana aizver acis. Džimijs Dokertijs? Viņa aizbāž ausis, bet tas nelīdz. Tik un tā var dzirdēt, kā visi dārgie kolēģi smejas.
29
Meistars ir gaidījis šo zvanu.
Tiesa, viņš nezināja, ka tas atskanēs šai brīdī. Viņš atvainojas un paiet nostāk no saviem ārkārtīgi cienījamajiem sarunbiedriem. Viņam kabatā ir divi telefoni: BlackBerry, kuru viņš izmanto sabiedriskās vietās, un lēta Nokia viendienīte, aparāts, par kuru nav slēgts neviens līgums, kuru nekādi nevar saistīt ar viņa personu un kura kredītu viņš var papildināt praktiski uz katra ielas stūra. Viņš izvelk viendienīti. Zvana Valis.
- Vai jūs varat runāt?
- Mirklīti. Meistars ieiet kādā pagalmā. Tagad varu.
- Čeisa puika nupat ieradās pēc tēva testamenta.
Meistars meklē žaketes kabatā cigaretes.
- Un?
- Viņš prasīja, par ko Nateniels savā dzīvē būtu varējis kaunēties.
- Tieši tā arī teica "kaunēties"? Vai jūs vienkārši pārstāstāt saviem vārdiem?
- Tā arī teica. Viņš sacīja Vilkam, ka esot izlasījis kaut kādu vēstuli. Acīmredzot Nateniels uzrakstījis pirmsnāves vēstuli un tā nonākusi policijas rokās.
Meistars ir atradis ar monogrammu rotātas zelta šķiltavas un aizkūpina Dunhill cigareti. Kas tajā vēstulē ir? Kaut kādi lāsti vai grēksūdzes?
- Nekā tik dramatiska tur nav, Valis viņu mierina. Ja Nateniels būtu kaut ko pastāstījis, kungi no policijas jau sen drūzmētos manā kabinetā, uzdodami nepatīkamus jautājumus.
Meistars izpūš dūmus un skatās uz pagalmu. Bet viņi kaut ko meklē. Tu pats teici un Greblis arī pieminēja, ka ir kaut kāda inspektore, kurai šķiet, ka viņa ir uzodusi nozieguma sastāvu.
- Jā gan, bet tas nav nekas ārkārtējs. Viņi Nateniela kabinetā atrada rēķinus un gribēja zināt, vai mēs joprojām viņu pārstāvam. Un par to inspektori neuztraucieties!
- Jā. Meistars sāk staigāt pa pagalmu. No tā, ko Nateniels man stāstīja, es sapratu, ka viņu attiecības bija pajukušas. Diemžēl maz ticams, ka viņa dēls kļūs par mūsu draugu.
- Tā varētu būt, spriežot pēc viņa uzvedības manā birojā.
Meistars uz bridi iegrimst domās. Žēl. Viņa tēvs tik daudz darīja Ģildes labā; viņš būtu bijis vērtīgs ieguvums. Vai policija par testamentu nejautāja?
- Jautāja, protams.
- Nav grūti uzminēt, ka viņš ir vienīgais mantinieks?
- Vienīgais.
- Jūs ar to visu droši vien nopelnījāt glītu summu.
- Es no Nateniela neko lieku neprasīju! Valis ir aizskarts savās labākajās jūtās. Neaizmirstiet, ka viņš bija mans draugs!
Meistars pats sevi norāj. Tā bija muļķīga piezīme. Atvainojiet, es izrunājos aušīgi. Pagalma stūrī gados jauns kolēģis izteiksmīgi rāda uz savu rokaspulksteni. Diemžēl man tagad jāiet.
- Vai jūs esat apsvēris iespēju atlikt?
- Mēs to nevaram darīt. Meistars vēl pēdējo reizi ievelk dūmu, tad nomet cigareti uz grantētā celiņa un piemīda ar papēdi. Dievišķās zīmes nav pārprotamas. Viss jāpabeidz saulgriežu naktī, pusceļā starp vakara krēslu un nākamās dienas rīta krēslu; citādi tam nav jēgas.