Valis klusē, un Meistara prātā iezogas bažas. Sakiet man, lūdzu, otrais zieds taču būs gatavs?
- Būs. Viss noritēs tieši tā, kā nodomāts. Bet kā tad paliek ar jauno Čeisu?
Meistars paloka galvu, atbildēdams kolēģim, kurš gaida un neiet prom, un bez skaņas ziņo, ka tūlīt, pēc maza brīža, viņu panāks. Kad tas ir aizgājis, viņš pabeidz sarunu:
- Par dēlu es parūpēšos. Jūsu uzdevums ir gādāt, lai visi pārējie priekšdarbi ritētu, kā plānots.
30
Keitlīnas norādījumi bija skaidri un gaiši. Noīrēt numuriņu. Atdzesēt pudeli šampanieša. Ielikt minibārā divus Ben & Jerry saldējuma podiņus jebkādus, tikai ne to ar vafeļu mīklas garšu. Pietecināt vannu ar ūdeni tieši trīs ceturtdaļas. Tikai ūdeni, karstu ūdeni, bez jebkādām aromatizētām esencēm. Sagatavot gumijas bez smaržas un bez rievām. Vismaz piecas. Sagādāt pietiekami daudz zāles un ekstazī.
Jā, var redzēt, ka mazulīte Keitlīna ir pieradusi dabūt, ko grib. Viņam nav ne mazāko iebildumu. Vismaz viņiem abiem ir pilnīgi skaidrs, kāds ir šīs kopā sanākšanas mērķis. Nevajadzēs smalki tērzēt, nevajadzēs stiept visu garumā, no bučiņām pamazām pāriet uz čamdīšanos, cerot, ka tas tomēr nebūs viss. Viņš bija atcēlis visus pārējos tovakar paredzētos pasākumus; nu, daudz to nebija.
Sagādāt visu sarakstā minēto ir tīrais nieks. Viņam jau ir bloks Libānas melnā haša un tik daudz īzī, ka pietiktu vismaz pāris dienām. Selfridža pārtikas nodaļā viņš paķer saldējumu un pāris pudeļu Louis Roederer šampja, tad aizbrauc uz Haidparku un pasūta luksusnumuriņu Ete diskrētā viesnīciņā, kas ievērojama ar savu smalko franču virtuvi. Jau gandrīz vērdams muti, lai pastrīdētos par cenām tūkstoš mārciņas par nakti, padomā tikai -, viņš atceras, ka tagad taču viņš ir mediju magnāts, kas gulēs ar bagātu mantinieci.
Izrādās, ka lukss ir gandrīz tās cenas vērts: milzīga gulta ar zeltītu pārklāju, tādi paši zeltīti un smagi aizkari ar tumši oranžām apmalēm, atsieti pie aplodām, paverot skatienam terasīti un pāris baltu metāla krēslu. Aizkarus viņš aizvelk ciet un ieslēdz ēģiptiešu stila lampas uz abiem naktsgaldiņiem.
Viņš pievieno dokstacijai savu aipodu. Ko tādu varētu uzlikt? Uzdevis sev šo jautājumu, viņš pēkšņi sabīstas. Pēc mūzikas izvēles nav grūti pateikt, kas tu esi par cilvēku. Viņš patin jaunākos ieguvumus un galu galā paliek pie Plan B ripuļa The Defamation of Strickland Banks. Kad pie durvīm pieklauvē, Love Goes Down ir tuvu beigām.
Pulkstenis ir precīzi divi. Viņš bija juties pilnīgi pārliecināts, ka mazulīte ieradīsies ar nokavēšanos. Tātad bija alojies. Džeiks atver durvis. Viņai pār elkoni pārmests viegls, balts mētelītis un mugurā gandrīz caurspīdīga kleitiņa ar īsām, krokotām piedurknēm. Neblenz nu, ielaid arī iekšā!
Viņš pakāpjas malā.
- Atvaino, vienkārši tu izskaties tik… Viņš aptver, ka mazā uztraucas, vai viņu kāds nepamanīs, un žigli aizver durvis. … Skaista. Kad Džeiks pagriežas, viņa stāv cieši blakus. Keitlīna nomet uz grīdas mēteli un tam pieskaņoto somiņu un viņu noskūpsta. Sajūta ir tāda, it kā viņam cauri skrietu viegla elektriskā strāva. No kāju pirkstiem līdz matu galiņiem. Tas jau gandrīz ir labāk nekā supersekss, kas neapšaubāmi gaidāms visā drīzumā.
Keitlīna atraujas, lai ievilktu elpu, un pasmaida.
- Man ir stunda laika. Precīzi sešdesmit minūtes. Sākam, ko?
31 devaizesa
Seržants Džimijs Dokerijs ir Viltšīras Horācijs Keins [2] . Vismaz viņam pašam tā liekas. Viņš runā lēnāk nekā astmatiķis uz nāves gultas un pat vispelēkākajās dienās nenoņem saulesbrilles. Tādas saulesbrilles, kas izgājušas no modes reizē ar Top Gun[3].
Bērnībā ne pa jokam dabūjis no skolasbiedriem, ruducītis aiz atriebības aizgāja strādāt uz policiju. Vienīgā nelaime, ka atšķirībā no CSI: Maiami leitnanta viņš nav asais džeks. Toties viņš ir galvenā konstebla vietnieka dēls, un šā vienkāršā fakta priekšā viss pārējais nobāl rūsganā migliņā.
- Inspektores kundze, es dzirdēju, ka jums vajagot palīgu. Viņš nostājas Meganai cieši klāt, tad veikli apsēžas blakus un nozibina savu baltāko smaidu. Prieks pakalpot!
Megana pretīgumā noskurinās.
- Paldies, Džimij. Viņa pievelk sev tuvāk vairākus ziņojumu žūkšņus un biezu mapi. Te ir informācija par Čeisa pašnāvību. Tu taču laikam būsi par to dzirdējis, ko?
Viņa seja ir kā balta lapa.
Megana ar pūlēm noturas, nesākusi brēkt. Profesors Nateniels Čeiss, visā pasaulē pazīstams rakstnieks, arheologs, senlietu tirgotājs, dzīvoja Krenbornčeisā Karaliskajā Tolardā, tur, kur dzīvo mūsu bagātnieki.
- Ā, pareizi, tagad es zinu, par ko jūs runājat.
Meganai ir pilnīgi skaidrs, ka viņš neko nezina, tomēr viņa runā vien tālāk:
- Pameklē guglē, tur ir pamatinformācija gan par viņu, gan par pašnāvību. Tad viņa atver mapi un norāda uz telefona numuru sarakstu. Šis ir Nateniela dēla Gideona Čeisa mobilais telefons. Viņš vēlējās redzēt līķi. Vai tev nebūtu grūti pasekot, lai pret viņu izturas iejūtīgi? Ak vai, kas zina, vai Džimija repertuārā ietilpst tik sarežģīti manevri!
- Tiks izdarīts! Viņš plati pasmaida un iepleš acis: jauks, noderīgs paņēmiens, simtprocentīgi drošs veids, kā inspektorītei pavēstīt, ka viņš degtin deg pildīt viņas norādījumus.
Žēlīgais Dievs, tas tips taču sit viņai kanti! Ko tu vēl gaidi, Džimij? Viņa piešķiebj galvu, gluži kā pētīdama retu kukaini, kas nupat izlīdis no klints spraugas. Kā rādās, prieks baudīt tavu sabiedrību man būs dāvāts tikai uz divām dienām, tāpēc būtu ļoti vēlams, lai tu atrotītu piedurknes un mestos darbā.
Viņš saprot mājienu un dodas prom, vēl pamādams ar rociņu.
- Pagaidām uz redzlti, priekšnieci
Megana atlaiž sažņaugtās dūres. Beidzot jāiemācās uztvert visu vieglāk. Neciest stulbeņus tas ir viens, bet ilgoties saplacināt viņiem degunu pavisam kas cits. Viņa aiziet uz virtuvīti uzvārīt tēju un atgriežas pie rakstāmgalda tieši īstajā brīdī: zvana telefons. Viņai steidzoties ķert klausuli, daļa tējas izlīst uz papīriem. Inspektore Beikere klausās, velns parāvis!
Otrā galā brīdi valda klusums. Te zvana konstebls Robs Fezerbijs no Šaftsberijas. Mans seržants teica, lai es jums piezvanot.
- Piedodiet, Rob, man vienkārši izlija tēja. Pagaidiet mirkli, lūdzu! Viņa aizvāc papīrus tālāk no tumšās peļķes un cik necik nosusina to ar salvetītēm, ko sazvejo soma. — Tagad es atkal varu runāt. Vēlreiz lūdzu piedošanu. Ko jūs sacījāt?
- Mēs ar konsteblu Džonsu bijām tie, kas ieradās Tolardā, kad tur notika ielaušanās. Es lūdzu, lai dispečers jums piezvana un pasaka, tas taču tika izdarīts, pareizi?
- Jā, man piezvanīja. Liels paldies! Kā jūtas jūsu kolēģis?
- Labi. Kādu laiciņu nespēs parunāt, un tas nemaz nav slikti.
Megana smejas. Lielais vairums policistu vēl ir pie pilna
prāta, tādēļ ka viņiem palīdz melnais humors; Megana nav izņēmums.
- Es tieši nupat lasīju jūsu ziņojumu. Pamatīgi uzrakstīts. Ja pēkšņi šī lieta nonāks televīzijā, tieši jums vajadzētu stāties kameras priekšā.
Konstebls Fezerbijs ir glaimots. Paldies par komplimentu! Es cenšos pēc iespējas visu paturēt atmiņā.
- Kā varu būt noderīga?
- Vai jūs vēl interesē šī lieta? Nu, ielaušanās? Es zinu, ka jūs izmeklējat šo pašnāvību.