Выбрать главу

Viņš noņem savas lasāmbrilles brūnajos ietvaros un noliek tās uz senlaicīgā rakstāmgalda. Tas, ko viņš grasās darīt, jāizdara ^drīz, tomēr vispirms jānoskatās izrāde, kas norisinās mauriņā.

Pāva pazemīgais harēms mitējas knābāt, lai dāvātu tēviņam ilgoto uzmanību. Tas izpilda īsu, saraustītu deju un ved brūnās vistiņas uz rūpīgi apcirpta dzīvžoga pusi. Čeiss paņem nelielu binokli, kas allaž ir pa rokai pie loga. Pirmajā brīdī viņš redz tikai zilpelēkas debesis. Tad pavērš tālskati zemāk, un redzeslauku uzreiz piepilda izplūduši putni. Viņš groza fokusa ritenīti, līdz aina atkal ir asa un skaidra kā šis vēsais vasaras rīts. Tēviņš stāv mātīšu ielenkumā, un īsi treļļi pauž viņa labpatiku. Nedaudz pa labi dzīvžoga malā ir sekla ligzda.

Čeiss ļaujas aizkustinājumam. Izrāde zālienā aizgrābj viņu gandrīz līdz asarām. Tēviņš apbrīnas pilnu vistiņu pulkā, dzīves pilnziedā, žilbinādams ar košumu un varēšanu, gatavojas radīt bērnus. Viņš atceras tos laikus. To neatkārtojamo sajūtu. To sil­tumu.

Viss zudis.

Lepnajā namā nav nevienas viņa mirušās sievas Marijas fotogrāfijas. Nav arī aizbēgušā dēla Gideona attēla. Tukšums. Laiks, kad profesors Čeiss cilāja seksti, ir sena pagātne.

Viņš noliek binokli uz smalki darinātās palodzes un pievēršas neatliekamajam darbam. Paņem senlaicīgu tintes rakstāmspalvu un brīdi tīksminās par tās nevainojamo smagumu un līdzsvaru. Viena no piecsimt astoņdesmit Pelikan Caelum pildspalvām, kas tika radītas, pieminot piecdesmit astoņu miljonu kilometru loku Merkura orbītu ap Sauli. Astronomijai Nateniela Čeisa dzīvē ir bijusi nozīmīga vieta. Pārāk nozīmīga, viņš tagad domā.

Viņš iemērc spalvas galiņu tikpat senlaicīgā bronzas tintnīcā, ļauj "pelikānam" padzerties un turpina rakstīt.

Pēdējais punkts uz smalkā roku darba papīra ar viņa perso­nisko ūdenszīmi ir pielikts pēc stundas. Nateniels rūpīgi pārlasa katru rindiņu, domādams par iespaidu, kādu šī vēstule atstās uz lasītāju. Nosusinājis papīra lapu, viņš to saloka trijās precīzās daļās, ieliek aploksnē un aizzīmogo ar vecmodīgu vasku un savu zīmogu. Rituāli ir ļoti svarīgi. Jo vairāk šodien.

Nolicis vēstuli lielā rakstāmgalda vidū, viņš atliec muguru, reizē skumjš un atvieglots par to, ka viss ir uzrakstīts.

Dārza tālākajā galā pāri augļukokiem lec saule. Citudien viņš izietu pastaigāties, lenču varbūt ieturētu lapenē, vērotu dzīvo radību rosāmies dārzā un pēc tam mazliet nosnaustos. Citudien.

Viņš atver rakstāmgalda apakšējo atvilktni un bridi sēž nekustīgi, skatīdamies uz to, kas tajā guļ. Ar vienu apņēmīgu kustību izņem Pirmā pasaules kara laika revolveri, pieliek to pie deniņiem un nospiež mēlīti.

Viņpus asinīm nošļakstītā loga pelēkajās debesīs kliegdami uzspurdz pāvi.

3 NĀKAMĀ DIENA KEMBRIDŽAS UNIVERSITĀTE

Gideons Čeiss klusītēm noliek klausuli un, neko neredzē­dams, skatās sienā, aizmirsis, ka vēl nupat bija rakstījis par izra­kumiem megalītu templī Maltā.

Policiste runāja īsi un skaidri: Jūsu tēvs ir miris. Nošā­vies. Grūti iedomāties, vai to varēja pateikt vēl nepārprotamāk. Neviena lieka vārda. Nekādas liekas greznības. Vārdisks sitiens pa saules pinumu, tieši tik stiprs, lai viņš paliktu bez elpas. Zināms, vienubrīd viņa iestarpināja arī "Man ļoti žēl", piebilda kādu līdz­jūtības apliecinājumu, taču ap to laiku divdesmit astoņus gadus vecā zinātnes spīdekļa smadzenes jau bija atslēgušās.

Tēvs. Miris. Nošāvies.

Trīs vienkārši vārdi, kas pārtop prātam neaptveramā ainā. Tomēr viņam izdevās pateikt vienīgi: Ui. Gideons lūdza zva­nītāju atkārtot vēlreiz, katram gadījumam, ja nu viņš kaut ko nebūtu sapratis. Skaidrs, ka sapratis viņš nebija neko. Viņš vien­kārši bija tik ļoti apstulbis, ka neko vairāk par "ui" nejaudāja izdvest.

Pēdējo reizi tēvs un dēls bija sarunājušies pirms vairākiem gadiem. Tas bija viens no viņu sīvākajiem strīdiem. Toreiz Gide­ons izbrāzās pa durvīm un nozvērējās vairs nekad nerunāt ar veco āzi, un viņam nebija grūti turēt vārdu.

Padarījis sev galu.

Kaut kas neiedomājams. Dižais Čeiss vecākais visu mūžu bija dižojies, cik viņš drosmīgs, bezbailīgs un nesatricināms. Vai iespē­jama vēl lielāka gļēvulība kā ņemt šaujamo un izšķaidīt sev sma­dzenes? Gideons nodreb. Ak dievs, tas noteikti bija baiss skats!

Viņš kā neatmanīgs staigā pa savu šauro kabinetu. Policija grib, lai dēls aizbrauc uz Viltšīru un atbild uz dažiem jautājumiem.

Lai palīdz ieraudzīt puslīdz pilnīgu ainu. Viņš nav pārliecināts, vai spēs pat izvilkties pa šīm durvīm, kur nu vēl aizbraukt līdz Devaizesai.

Kā sagāzti domino kauliņi pār viņu nogrūst bērnības atmi­ņas. Prāva Ziemsvētku egle. Mājas priekšā kūst sniegavīrs. Gide­ons, vēl pirmsskolas vecumā, pidžamā nokāpj pirmajā stāvā, lai izsaiņotu dāvanas. Tēvs rotaļājas ar dēlu, bet māte tikmēr cep un vāra tik ilgi, līdz ēdiena pietiek veselam ciemam. Viņš atceras, kā abi skūpstījās zem āmuļa, bet viņš ķērās tiem kājās, līdz viņu paņēma uz rokām un apskāva. Tad bum! Sešus gadus veca­jam puišelim jāpārdzīvo mātes nāve. Klusums pie kapa. Tukšums mājās. Pārmaiņas, kas notika tēvā. Vientulība internātskolā.

Tik daudz, ko atminēties, braucot uz Viltšīru mātes dzimto grāfisti, kuru viņa sirsnīgi dēvēja par "Tomasa Hārdija [1] novadu".

4 viltŠĪra

Maz ir tādu, kas par to zina. Slepena, salta akmens ieskauta pazeme, kuras plašums atbilst aizvēsturisko arhitektu episkajai proporciju izjūtai. Vieta, kur neiesvaidītie nesper kāju.

Svētajo Kalpu Templis ir neredzēts brīnums: grandiozs kā katedrāle, taču virszemē no tā manāms vien zems, gandrīz nere­dzams uzkalns. Pazemē slēpjas senas civilizācijas dārgakmens, ko radījuši cilvēki, kuru neiedomājamās prāta spējas joprojām mulsina mūslaiku dižākos gudriniekus.

Šis Templis ir izveidots trīstūkstoš gadus pirms Kristus dzim­šanas, tas ir anahronisms, pārlaicīgs, elpu aizraujošs un neti­cams kā Lielā piramīda Gīzā.

Te pazemes kapos guldīti gan Tempļa, gan Stounhendžas arhitekti. Viņu kauli atdusas starp vismaz diviem miljoniem akmens bluķu, kas izcelti no zemes vienās raktuvēs. Gīzas monu­ments ir gandrīz ideāla piramīda, savukārt Templis ir gandrīz ideāla puslode, uz pusēm pāršķelta mēness ripa.

Noejā atbalsojas soļi: izklausās, it kā dziļās alās rībinātu lie­tus lāses. Mazākajā zālē deg sveces, tur pulcējas Šaurais loks. Viņi ir pieci, un katrs pārstāv vienu milzīgo trej akmeni, kas atrodas Stounhendžas loka iekšpusē. Visi ģērbušies garās drā­nās, galvu sedz kapuce: tā pauž godbijību pret priekšteču paau­dzēm, pret tiem, kuri, ziedodami savu dzīvību, radīja šo svēt­vietu.

Iesvētībās Svētajo Kalpi iegūst jaunu vārdu, tā zvaigznāja vārdu, kura nosaukuma pirmais burts ir tāds pats kā viņu veca­jam vārdam. Šis noslēpumainības plīvurs ir vēl viena mūžsena tradīcija, atbalss no laikmeta, kad visa pasaule vadījās pēc zvaig­znēm.

Pūķis ir plecīgs gara auguma vīrietis, no kura strāvo valdo­nība. Būdams pats vecākais, viņš ir Šaurā loka Uzraugs. Viņa zvaigznājā pirms nepilniem trīstūkstoš gadiem mirdzēja ziemeļu pasaules senā Polārzvaigzne.

-     Kas ir zināms? Zem kapuces nozib nevainojami balti zobi. Ko viņi dara?

"Viņi" ir policija, Viltšīras konsteblu dienests senākā grāfis­tes policija Britu salās.

Greblis, drukns vīrietis, kas ne tik sen kļuvis piecdesmit gadus vecs, traucas atbildēt: