Ahā, Megana domā. Tātad noziedzniekam galvenais bija kabinets, nevis, teiksim, salons. Dedzināšana nebija nejauša. Viņš kaut ko meklēja un vai nu atrada un sadedzināja, vai arī nepaspēja atrast. Tādā gadījumā viņš nevēlējās pieļaut, lai to atrod kāds cits. Vai viņš izmantoja kādu degšķidrumu? Benzīnu vai eļļu?
Fezerbijs noliedzoši papurina galvu. Cik man zināms, nē.
Megana iziet gaitenī un pakliedz uz otro stāvu: Gideon! Vai var jūs palūgt uz brītiņu?
Arheologs pārliecas pār margām.
- Vai jūsu tēvs smēķēja?
Viņam bridi jāpadomā.
- Nē, man liekas, viņš nesmēķēja. Cik atceros, viņš bija karojošs nikotīna pretinieks. Gideons rezignēti parausta plecus. Iespējams, viņš sāka smēķēt šajos pēdējos gados, kad mūsu attiecības pārtrūka, tomēr es par to šaubos. Vai jums ir vēl kādi jautājumi?
- Nē, Megana, atgāzusi galvu, smaida. Pagaidām tas ir viss.
Gideons nozūd, un Megana atgriežas kabinetā. Konstebls paveras viņā ar jautājošu skatienu. Megana nevilcinās viņam paskaidrot:
- Iebrucējs ir smēķētājs. Viņš aizdedzināja māju ar šķiltavām, plastmasas BIC. Dēls teica, ka redzējis tās iebrucēja rokā, pirms viņš to iesprostoja un aizslēdza durvis. Iebrucējs nav pieredzējis dedzinātājs, darīja to pirmo reizi. Ja šim vīrietim jau būtu pieredze šajā lietā, viņš būtu izmantojis kādu degšķidrumu. Maz ticams, ka dedzinātājam jau iepriekš būtu bijušas darīšanas ar policiju, taču, spriežot pēc tā, kā šis iezvēla jūsu partnerim, ļoti iespējams, ka viņš ir bijušais karavīrs.
Fezerbijam trūkst vārdu.
- Kā jūs to visu zināt?
- Es nezinu. Tādēļ jau es teicu "maz ticams, ļoti iespējams". Jāliek lietā loģiskā domāšana! Tādēļ jau noziedznieku psiholoģisko portretu sastādīšana nav vienkārša lieta: no vienas puses, tas ir ārkārtīgi profesionāls darbs, bet no otras bakstīšanās ar mēģinājumu un kļūdu metodi. Ja jūs gribat izdarīt kaut ko nelikumīgu, jums vajadzīga veiksme, lai viss noritētu, kā ieplānots; ja scenārijs pajūk, var notikt jebkas. Šim iebrucējam nepaveicās. Mājas īpašnieks ieradās, kad vīrietis grasījās pielaist mājai uguni, negaidīti pārsteidza viņu, izsauca policiju un bezmaz iesprostoja viņu degošajā kabinetā. To iebrucējs nebija paredzējis un domāja tikai par to, kā dzīvam tikt prom. Tādēļ viņš apdullināja, bet nenogalināja konsteblu Džonsu un aizmirsa somu ar instrumentiem.
Fezerbijs jau ir redzējis pietiekami daudz ielaušanās gadījumu un zādzību no automobiļiem: viņš saprot, ka Meganai ir taisnība. Taču inspektorei ir vēl šis tas sakāms. Dedzināšana neietilpa sākotnējā plānā. Tas viņam ienāca prātā vēlāk. Viņš kaut ko meklēja un, kā rādās, neatrada.
- Tad kāpēc vajadzēja pielaist uguni?
Megana prāto, kāda varētu būt atbilde. Lai ari neviens cits to neatrastu. Un tas nozīmē, ka viņš meklēja ko tādu, kas varētu apdraudēt vai nu viņu pašu, vai kādu citu to, kas viņu šurp atsūtīja.
- Vai viņš jums pastāstīja, kā iebrucējs izskatās? Fezerbijs ar galvu pamāj uz priekšnama un kāpņu pusi.
Megana novaibstās.
- Kur nu! Viņam pilnīgi nekas nav palicis atmiņā.
- Žēl.
- Kā nu ir, tā ir. Pagaidām koncentrēsimies uz iebrucēju. Viņam trūkst pieredzes, turklāt viņš nav arī sevišķi attapīgs. Toties nekaunīgs. Kurš katrs nevarētu ielauzties svešā mājā un kur nu vēl tādā, kuras saimnieks nupat padarījis sev galu. Tātad mēs varam uzskatīt, ka šis cilvēks ir pašapzinīgs, stiprs un nav vairs gluži puišelis. Es teiktu, ka viņš ir trīsdesmit līdz četrdesmit piecus gadus vecs un iztiku pelna ar fizisku darbu. Tā kā tikai seši procenti Viltšīras iedzīvotāju pieder etniskajām minoritātēm, varam uzskatīt, ka viņš ir baltais.
- Baltais vīrietis, fiziska darba strādnieks, trīsdesmit līdz četrdesmit piecus gadus vecs, smēķētājs, nav sodīts, konstebls rezumē. Fantastika, ņemot vērā, ka jūs tikai paskatījāties uz izdegušu istabu, un viss!
Megana nesāk skaidrot, ka istaba gan ir pēdējais, uz ko viņa skatās. Patiesībā viņa meklē neredzamās pēdas, kuras atstāj visi noziedznieki.
- Kā jums šķiet: vai šis tips pazina mirušo muižas saimnieku?
Meganai jāpadomā. Droši vien. Jautājums kā viņš to pazina? Ja mums izdosies uz to atbildēt, šo izmeklēšanu faktiski varēs uzskatīt par pabeigtu.
- Bet viņš to pazina, vai ne tā?
- Jā. Iespējams, daudzējādā ziņā.
Konstebls Fezerbijs rāda, ka nesaprot. Megana paskaidro: Iespējams, iebrucējs viņu pazina profesionālā aspektā: varbūt viņš bija dārznieks, logu mazgātājs, automehāniķis. Ļoti iespējams, ka viņš profesoru pazina tāpēc, ka regulāri te strādāja vai kaut ko piegādāja. Tas nozīmē, ka viņš ar lielāku pārliecību devās šurp un ielauzās mājā. Tomēr es domāju, ka viņš Natenielu Čeisu pazina arī tāpēc, ka abi bija iejaukti kaut kādā nelāgā padarīšanā.
- Nesapratu.
- Čeisam bija daudz naudas, Megana paskaidro savu domu gājienu. Pārāk daudz. Viņa rokas nebija tīras, es par to nešaubos. Vienīgais jautājums kas tie bija par netīrumiem?
Gideonam, sēžot uz kāpņu augšējā pakāpiena, ir sajūta, ka viņš dabūjis dūrienu sirdī. Tomēr, lai kā negribas to atzīt, viņš nojauš, ka inspektorei ir taisnība. Viņa tēvs darīja ko nelāgu. Kaut ko tik nelāgu, ka to vajadzēja cītīgi slēpt.
34
Tie ierodas pēc viņa īsu brīdi pirms pusnakts. Tie kustas ātri un pilnīgā klusumā. Atpakaļceļa vairs nav. Drīz Lī Džonss būs kļuvis par Lapsiņu. Taču vārda maiņa būs sāpīga. Viņam aizsien acis, iesēdina viņu mašīnā un kaut kur aizved. Viņu gaida iesvētīšana.
Viņš ir nopelnījis tiesības zināt, ka Templis pastāv, tomēr tā atrašanās vieta viņam pagaidām netiek atklāta. Neredzamo stiprās rokas ved viņu pa noeju, priekškambarī viņu, joprojām nenoņemot no acīm pārsēju, izģērbj un nomazgā. Tad kailu ieved Lielajā zālē. Tā tiešām ir liela. Milzīga. Vairāk nekā simt kvadrātpēdu. Griesti vispār nav redzami, tie nozūd melnajā tumsā augstu virs galvas.
Gaiss ir vēss, tajā izplatās simtiem degošu sveču smarža. Bailes un kailums saasina viņa maņas. Akmens bluķi zem kājām liekas cieti un auksti kā ledus.
Meistars paceļ āmuru tas simbolizē senos meistarus, kuri izveidoja Svētajo atdusas vietu un Templi. Viņš pārlaiž skatienu savai draudzei un nolaiž āmuru. Prāvs marmora bluķis tiek aizstumts priekšā vienīgajai ieejai: tagad zāle ir pilnīgi nošķirta no ārpasaules.
- Lai bērna acis top atvērtas!
Viņam noraisa pārsēju. Iesvētīšana ir sākusies.
Lī sirds smagi dun krūtīs. Viņš atrodas pilnīgi apaļā telpā. Acis piemiedzis, viņš redz tieši acu priekšā Stounhendžas kopiju dabiskā lielumā. Tā ir pati pilnība, gluži tāda kā todien, kad senči pabeidza tās ierīkošanu. Apļa vidū stāv garā apmetnī tērpies cilvēks, viņa seja kapuces ēnā nav saskatāma.
Atkal ierunājas Meistars: Raugi, Svētajo iemiesojums! Pirms gadu simteņiem, kad mūsu priekšteči, pirmie Kalpi, izveidoja šo kosmisko apli un tā Templi, te atdusējās dievības. Šeit tu atrodies viņu klātbūtnē. Pēc iesvētīšanas tu, izrādīdams cieņu, allaž gādāsi, lai tava galva ir apsegta un acis nodurtas. Vai tu saproti?
- Jā, Meistar. Lī zina, kas viņam jāatbild.
- Tu esi atvests pie mums tādēļ, ka mūsu Ģildes locekļi ir atzinuši tevi par cienīgu kļūt par Kalpu līdz pēdējai tava mūža dienai. Vai tāda ir tava griba?