Šis ir no citas sugas. Viņam līdzi bijis lauznis, skrūvgrieži, veseris, kaut kāda metāla nagla ar rokturi, izolācijas lente un makten draudīgs cirvis. Tas apstiprina Meganas aizdomas, ka viņš nav profesionālis, un liek arī domāt, ka viņam nav bijis laika pienācīgi sagatavoties. Izskatās, ka viņš vienkārši iegājis rīku šķūnī vai garāžā un paķēris, kas nu gadījās pa rokai. Interesanti, kāpēc bija tā jāsteidzas? Kāpēc viņš rīkojās tik strauji, tik neuzmanīgi? Kāds viņu sūtīja? Piespieda? Tas, ka iebrucējam nebija līdzi nekādu maisu, liecina, ka viņš nebija ieradies pamatīgi sazagties viņš meklēja kaut ko konkrētu.
Megana vēlreiz pievēršas Roba Fezerbija iedotajām fotogrāfijām. Pats interesantākais ir cirvis. Tas nav paredzēts malkai; uzreiz redzams izskatās pēc dārga virtuves instrumenta. Pēc attēla īsti nav skaidrs, bet, liekas, varētu būt atkaulošanas cirvis. Iespējams, putniņš strādā kādā restorānā.
Viņa sāk analizēt to, kā iebrucējs bēga no nozieguma vietas. Augu galdi no siltumnīcas tika atrasti pie dārza mūra, aiz kura sākās valsts zemes brikšņi un nedaudz tālāk B kategorijas ceļš. Nepļautā zāle bija nomīdīta. Ceļa dubļos redzamas vairākas risēs. Viss liecina, ka viņš labi orientējies apkārtnē: zinājis, kur var neuzkrītoši atstāt mašīnu, un juties drošs, ka pa šo ceļu diezin vai kāds brauks.
Tātad bijušais karavīrs, apveltīts ar mērenām prāta spējām, augstās skolās nav gājis. Divdabis: no vienas puses, noziegums ir bijis plānots un sagatavots, no otras puses, viņam trūcis dotību un prasmes plānu īstenot. Megana raksta:
• Baltais vīrietis.
• 30-45.
• Strādā fizisku darbu iespējams, sabiedriskajā ēdināšanā, vietējā krogā, restorānā.
• Pieredze bruņotajos spēkos, visticamāk, armijā, zemā dienesta pakāpē.
• Dzīvo tuvākajā apkaimē.
• Brauc ar auto, iespējams, kravas furgoniņu.
• 5 pēdas 11 collas.
• 13H-14 stouni.
• 42 collas krūšu apm.
• 36 collas vidukļa apm.
• Nav krimināli sodīts.
Brīdi vilcinājusies, Megana uzraksta vēl vienu rindiņu, vienu vienīgu vārdu "Nežēlīgs".
Viņa ir pārliecināta, ka iebrucējs iepriekš nav nodarbojies ar laupīšanu vai ielaušanos svešā privātīpašumā, un tomēr viņš, ne mirkli neminstinādamies, iesita policistam tā, ka tas zaudēja samaņu, un atstāja Gideonu Čeisu degošā mājā.
Lai kas arī šis cilvēks ir, viņš drīzāk nogalinās, nevis pieļaus, ka viņu notver.
36 karaliskĀ tolarda
Gideonu pamodina meža zosu klaigas. Viņš ceļas un ļodzīgi dodas uz vannasistabu, juzdams, kā sāp visas maliņas. Pa logu redzamas četras zosis, kas cīnās par
to, kurai piederēs teritorija pie dārza dīķa. Tās plivina spārnus un uzbrūk, tur notiek visīstākā knābju tuvcīņa. Zaudētājs un tā draudzene izgrūž spalgu kliedzienu un zemā lidojumā dodas prom.
Gideons aplūko veco dušas rokturi virs rūsainās emaljētās vannas. Tas ir apaudzis ar nogulšņu garozu, tomēr ūdens šļācas apbrīnojami spēcīgā straumē, kaut arī caurules gārdz un rīstās. Šampūna nav, bet pie izlietnes ir ziepju gabals. To paņēmis, viņš iekāpj vannā un aizvelk visai apšaubāmos plastmasas aizkarus, lai untumainā duša nepiešļakstītu visu vannasistabu.
Karsts ūdens: cik labi! Tas mazliet atslābina plecu muskuļus, kuri ir savilkti jau kopš vakarnakts, kad viņš lasīja tēva dienasgrāmatas.
Trīspadsmit mēnešus pēc mātes nāves viņa tēvs iestājies "Svētajo Kalpu ģildē". Gideons pirmajā brīdī nodomāja, ka tas droši vien ir kaut kāds vietējo vēsturnieku pulciņš. Ak vai, nē! Tas izrādījās kaut kas pavisam cits. Acīmredzot tēvs pie akmeņiem izmisīgi meklēja garīgu mierinājumu, apmēram tāpat kā daudzi pēc tuvinieku nāves sāk iet uz baznīcu. Nateniels dēvēja viņus par "Svētajiem" un uzskatīja, ka ikkatrs no šiem akmens bluķiem sniedz īpašu palīdzību: viens, tā viņš rakstīja, dāvā garīgu atjaunotni un izkliedē nomāktību, otrs piešķir fizisku spēku un izturību un tā joprojām.
Doma, ka Stounhendžā varētu piekopt kaut ko līdzīgu maģiskai aromterapijai, Gideonam likās visnotaļ smieklīga. Kurš būtu domājis, ka viņa gudrais tēvs, daudzu grāmatu autors, spēs noticēt tādām bezjēdzībām? Acīmredzot viņu bija izsitusi no sliedēm Marijas nāve: tieši pēc tās viss sākās.
Karstā ūdens vietā pēkšņi sāk tecēt auksts. Gideons izrāpjas no vannas un paķer durstīgu, pelēku dvieli. Noslaucījies viņš uzvelk tās pašas vecās drēbes. Tās ož pēc dūmiem, taču viņš vienkārši nespēj sākt rakņāties pa tēva skapjiem un atvilktnēm; tad jau labāk valkāt to pašu apakšveļu.
Virtuvē izdodas uziet atvērtu Bran Flakes kārbu, taču piena nav Viņš ieber sauju pārslu bļodā un, grauzdams tās sausas, skatās pa virtuves logu. Bariņš pāvu aizsoļo garām ar tādu izskatu, it kā viņi te būtu kungi un saimnieki; tie nevērīgi nolūkojas viņā un pievēršas savām darīšanām. Gideons pabeidz trūcīgās brokastis, no krāna ielej glāzē ūdeni un atgriežas otrajā stāvā.
Visur mētājas grāmatas, taču viņam nav noskaņojuma kaut ko kārtot. Viņš grib tikai lasīt tālāk. Rīt un rīt tēva rakstītās rindiņas, līdz beidzot kaut kas kļūs saprotams. Viņš paņem pēdējo vakarnakt lasīto dienasgrāmatu un pārlasa atšifrējumu, ko ar zīmuli rakstījis turpat virs tēva burtu virknēm.
Ģildes mācības ir brīnumaini vienkāršas. Dievišķi tīras. Senčiem bija taisnība. Dievs nav viens vienīgs. Dievu ir daudz. Nav brīnums, ka visu reliģiju dibinātāji un sekotāji kvēli tic, ka viņi ir vienīgie, kas atraduši Mesiju. Viņi ir atraduši vienu Mesiju, un tas ir viss. Nejauši uzdūrušies Svētajo vieglajām garīgajām pēdām dzīvēm, kuras Svētajie skāruši ar savu dvesmu, to dāvātajām veltēm.
Žēl, ka šie ticīgie tik neizvēlīgi pielūdz savus dievus vien. Kaut jel viņi apjaustu, ka viņu dievība spēj dāvāt tikai vienu ierobežota rakstura svētību! Tieksme piesavināties reliģiju neļauj cilvēkiem saprast, ka žēlastībai var būt dažnedažādas šķautnes.
Gideons mēģina nebūt aizspriedumains. Kā rādās, tēvs uzskatījis, ka akmeņi ir dievu mājokļi. Vai tad tas ir kaut kas sevišķi neprātīgs? Tādām lietām tic miljardiem cilvēku: tic, ka dievi dzīvo tur, kur viņi tos pielūdz, ka tie mistiskā kārtā ierotījušies zelta tabernākulos uz augstiem altārgaldiem, ka tos var izsaukt ar noteiktiem žestiem vai masveida lūgšanām. Paraugoties šādi, viņa tēva ticība vairs nešķiet tik bezjēdzīga.
Viņš veras biezajā burtnīcā, skatās uz melno tinti, kas plūdusi no tēva pildspalvas. Šīs lappuses burtiski uzsūkušas viņa tēva dziļākās domas. Pat tagad, vairākus gadu desmitus pēc tam, kad tēvs rakstījis šīs rindas, tajās jaušams kas tāds, ko viņš ar prātu īsti nespēj aptvert, emocionāla saikne ar tēvu. Ir gandrīz tā, it kā Gideons viņam pieskartos.
Interesanti, vai tāpat notiek, ari pieskaroties Stounhendžas akmeņiem? Vai tad tevī ienāk tās izjūtas, tā gudrība, tās domas, kuras domājuši cilvēki, kas dzīvoja pirms daudziem jo daudziem gadu simteņiem? Cilvēki, kas tajā sirmajā senatnē bija paši viedākie, tik diži vīri, ka viņus pielīdzināja dieviem?
Tagad, kad doma par Svētajiem vairs neliekas klaja plānprātība, viņš atgriežas pie tiem vārdiem, kas lika viņam nodrebēt.
WNKK<Ī>.
Asinis.
ZQXHnTnXY
Upuris.
Tagad viņam beidzot ir drosme izlasīt visu.
Svētajiem ir vajadzīga atjaunotne. Tai jānotiek pastāvīgi, citādi tie ātri aizies bojā un zaudēs savu spēku. Var jau redzēt, kā tas notiek. Cik muļķīgi ir iedomāties, ka mēs varam tikai ņemt no viņiem, paši neko nedodot pretī. Senās dievības smēlās spēku no mūsu senču asinīm un kauliem. Viņi ziedojās mūsu labā. Un mums tagad jāziedojas viņiem.