Ir vajadzīgs upuris. Ir vajadzīgas asinis. Asinis, kas lietas nākamo paaudžu labad, visu labad un jo sevišķi mana dēliņa labad.
Gideons ir satriekts: kāds tam visam sakars ar viņu? Taču vēl vairāk viņu satriec tas, ko viņš izlasa tālāk.
Es ar lielāko prieku ziedošu savas asinis, savu dzīvību. Ceru, ka tam būs kāda vērtība un ar to pietiks, lai kaut kas mainītos. Lai manu nabaga bārenīti gaidītu cits liktenis.
37
- Vai jūs jau esat atradusi manu bez vēsts pazudušo? Galvenā inspektore Džūda Tompkinsa šo jautājumu aizripina pa gaiteni kā bumbu pa ķegļu celiņu un trāpa Meganai Beikerei tajā brīdī, kad viņa ar tējas krūzi rokā iet atpakaļ uz sava galda pusi.
- Nē, kundze. Vēl neesmu.
- Bet jūs meklējat? Jūs esat izskatījusi dokumentus, kurus es jums iedevu, un atradusi noderīgus pavedienus? Tompkinsa svarīgi novicina roku. Un es pat nešaubos, ka jūs jau esat sazinājusies ar piederīgajiem un jums ir vismaz viena fotogrāfija.
Megana izliekas nedzirdam ironisko toni. Kundze, es joprojām strādāju pie Nateniela Čeisa lietas.
- Es zinu. Neesmu nekāda Alcheimera slimniece. Es kristālskaidri atceros arī, ka jums jāmeklē bez vēsts pazudušais cilvēks, kura lietu jums uzticēju. Tad nu esiet tik laipna un meklējiet! Viņa apsvilina Meganu ar skatienu un aizsoļo uz savu kabinetu.
Megana nolamājas. Viņa apsēžas pie sava galda, ar tēju no ļodzīgās plastmasas tasītes apšļakstīdama pirkstus, un nolamājas vēlreiz. Noslauka rokas salvetē un atver lietu, ko priekšniecei labpaticis viņai uzgrūst. Viņa savukārt bija cerējusi to uzgrūst Džimijam Dokerijam, taču tas kaut kur patvaļīgi nozudis.
Viņa izlasa kopsavilkumu: bez vēsts pazudis divdesmit piecus gadus vecs klaidonis, vārdā Terijs Neilors; policijai ziņojusi viņa māsa. Kā rādās, ziņojusi vairākas reizes. Neilors ir bezdarbnieks, viņam ir problēmas ar alkoholu, un iztiku viņš, pēc visa spriežot, pelna celtniecībā kā dienas strādnieks.
Tipisks viendienītis, dzīvo no rokas mutē. Ne māmiņas, ne tētiņa, ne pastāvīga jumta virs galvas. Klaiņo apkārt, ievākdams pabalstus, un pa kluso strādā, nemaksādams nodokļus. Rēgu tēls valsts mašīnā. Megana lasa tālāk. Izskatās, ka vienīgie regulārie kontakti viņam bijuši ar šo māsu, vārdā Natālija. Reizi nedēļā viņš māsai zvanījis uz tās rēķina.
Megana sameklē numuru, nospiež vajadzīgos taustiņus un klausās pīkstienos.
- Hallo, atsaucas stomīga balss.
- Mis Neilora?
- Kas zvana?
- Inspektore Beikere no Viltšīras policijas pārvaldes. Pie manis ir nonācis jūsu iesniegums par brāļa pazušanu.
- Vai jūs viņu atradāt?
- Diemžēl vēl ne. Tādēļ es jums zvanu. Vai jums ir dažas minūtes laika?
Jaunā sieviete klausules otrā galā vīlusies nopūšas. Es jau visu izstāstīju policistiem tepat vietējā iecirknī. Vai tiešām jūs nevarat pajautāt viņiem?
- Es esmu no kriminālizmeklēšanas pārvaldes, mis Neilora.
- A, skaidrs. It kā viņa saprastu atšķirību. Labi. Ko jūs gribat zināt?
- Kad jūs pēdējo reizi runājāt ar brāli?
- Pirms trim nedēļām.
Megana vēlreiz ieskatās lietā. Man te rakstīts, ka parasti viņš jums zvana reizi nedēļā.
- Ne jau parasti. Vienmēr, Natālija izlabo. Viņš nekad neaizmirst man piezvanīt.
- Vai jūs zināt, kur viņš bija un ko darīja kur strādāja ap to laiku, kad viņš jums pēdējo reizi zvanīja?
Natālija vilcinās.
- Klausieties, es negribu, lai Tonijam ir nepatikšanas. Vai mēs varam norunāt tā, ka es jums atbildēšu, bet viņš joprojām varēs saņemt pabalstus?
Meganai ne prātā nenāk tirgoties. Mis Neilora, jūs zvanījāt policijai tāpēc, ka baidījāties, vai ar brāli nav noticis kas nelāgs. Ja jūs ar mani nerunāsiet godīgi, es nevarēšu viņu atrast.
Otrā galā brīdi valda klusums, tad Natālija izšķiras par atklātību. Kad mēs pēdējo reizi runājām, viņš teica, ka esot
Svindonā. Man liekas, viņš tur strādāja pie kaut kādiem īriem. Raka un betonēja, nu, visādus tādus palīgdarbus. Viņš teica, ka tas neesot tālu no Stounhendžas. Viņš aizbraukšot apskatīties, Tonijs sacīja, jo nekad tur neesot bijis.
- Un kopš tā laika viņš vairs nav zvanījis?
- Nē.
- Vai viņš neteica, kā tos īrus sauc?
- Nē. Viņš pieminēja kaut kādu Maiku, bet es nezinu, vai tas varēja būt Maikls vai varbūt Mikijs, nu, tas īru vārds.
- Un jums nav nekādu viņa kontakttālruņu?
- Tikai mobilā numurs, un tas ir kluss un mēms. Man ļoti
žēl.
- Tajā pēdējā sarunā, Megana turpina iztaujāšanu, vai jūs ar viņu gadījumā nestrīdējāties?
- Nē! Sieviete bezmaz apvainojas.
- Mis Neilora, ja jums ar brāli ir kaut kādas nesaskaņas vai tādas ir bijušas pagātnē, man par to jāzina.
Klaidoņa māsa ironiski pasmejas. Mēs ar Toniju esam kā eļļa un ūdens, bet mēs nekad neesam plēsušies. Neesam viens otram pateikuši nevienu stiprāku vārdu.
Megana neredz iemeslu, kāpēc lai māsa melotu.
- Labi. Vai jūs kaut ko zināt par viņa draugiem un jo īpaši par draudzenēm?
- Nē, draugu viņam lāgā nav. Ja gadās tāda iespēja, viņš mēdz drusku uzdzīvot bariņā, bet… Viņa ietur pauzi. Teiksim tā, Tonijs nav no tiem puišiem, ar kuriem sievietei dikti gribētos ilgi draudzēties.
- Kāpēc tad tā?
Viņa smagi nopūšas. Ar ko lai sāk? Viņš pārāk neaizraujas ar higiēnu. Duša reizi nedēļā ar to mūsu Tonijam pilnīgi pietiek. Un viņš nav nekāds romantiķis. Tonijs droši vien nemaz nezina, ko šis vārds nozīmē.
Megana ir visu pierakstījusi.
- Ja es pie jums aizsūtīšu konsteblu, vai jūs, lūdzu, nevarētu iedot viņam pāris Tonija fotogrāfiju, vēlams, nesen uzņemtas?
Viņa brīdi pārdomā. Pēdējā, kas man ir, tā ir tāda pases bildīte, nu, jūs jau zināt, tāda, kādu var uztaisīt dzelzceļa stacijā.
- Cik sena tā ir?
- Kādi pieci gadi. Tā pat nebija domāta pasei, mēs vienkārši bijām drusku iedzēruši un dauzījāmies. Es liku, lai viņš kopā ar mani nofotografējas.
- Ar to vajadzētu pietikt. Iedodiet to zēnam, kuru es pie jums aizsūtīšu, tad es varēšu sākt meklēt. Mēģināsim viņu atrast, labi?
- Jā. Paldies.
Megana noliek klausuli un izdzer pēdējos tējas malkus. Par šo Toniju Neiloru viņai ir nelaba nojauta. Šajā dzīvē māsa bija viņa vienīgais enkurs, un, ja abi nebija strīdējušies, viņam nebija iemesla pārcirst ķēdi. Tas nozīmē, ka viņu nebūs grūti atrast.
Tonijs Neilors ir vai nu cietumā, vai morgā.
38
No Karaliskās Tolardas līdz Šaftsberijai ir piecpadsmit minūšu brauciens, taču Gideons Čeiss brauc vismaz divtik ilgi. Viņš neskaitāmas reizes skatās kartē, cauri Ašmorai un īstmelberijai velkas gliemeža ātrumā.
Netālu no Kennkomonas Eštrīleinas viņš apstājas ielas malā, aizver vecā audi durvis un iet pastaigāties. Te nav ko redzēt. Pensionāru mājiņas. Nobalsināta kotedža. Kaut kur dārzā no ugunskura kūp melni dūmi. Zaļas, bezgalīgas pļavas.