Gideonam šie skati ir vienaldzīgi. Viņš domā par to, ko nevēlas redzēt, par savu tēvu. Mirušu. Tepat blakus kādā apbedīšanas kantorī. Bēru meistars noteikti būs papūlējies noslēpt faktu, ka šā cilvēka smadzenes ir izšķaidījusi lode.
Gideons pēkšņi izvemj as, nošļakstīdams visu ietvi šajā klusajā šķērsieliņā. Viņš rīstās un nožēlo, ka nevar vemt tik ilgi, līdz vairs nekas nav palicis iekšās. Ja kāds viņu redz, ir pilnīgi skaidrs, pēc kā tas izskatās: ka viņam ir drausmīgas paģiras pēc uzdzīvošanas. Ahā, kā tad!
Nejēdzīgā kārtā viņam nav pat kabatlakatiņa, ar ko noslaucīt muti. Viņš apslaukās ar delnu un tad noberzē to zālītē. Paldies, māte Daba! Viņš pagriežas un tuvējās mājas durvīs ierauga bargu vecomāti, kas stāv un nosodoši noskatās uz viņu. Turpat uz līdzenas vietas Gideons maina tuvākos plānus, un tas nozīmē, ka viņš nokavēs. Ko tu padarīsi.
Viņš atgriežas pie automobiļa ar skaidra mērķa apziņu un ātri izbrauc cauri Kennkomonai. Aiz riņķveida krustojuma ir Tesco.
Iesoļojis pa durvīm, Gideons sāk tēlot Supermarket Sweep*: traucas pa ejām, kraudams ratiņos pienu, maizi, pupas, uzsildāmās nūdeles, apelsīnu sulu, visu, kas vien ienāk prātā. Tālāk svarīgākās lietas: zobu pasta, šampūns, skūšanās putas, skuveklis un asmenīši. Viņš paķer paku apakšveļas, zeķes, dezodorantu un pat ķemmi.
Samaksājis viņš taisnā ceļā metas uz tualeti sakopties. Kāda laime ir tīrīt zobus pašam ar savu zobu suku, nevis ar sazin kāda anonīma tēva ciemiņa aizmirsto! Te rodas jauna doma; viņš atgriežas veikalā un paņem ari Čedaras sieru, paku biskvītu, šokolādi un augļus visu, kas bija pie ledusskapja piespraustajā tēva iepirkumu sarakstā. Produktus, kurus tēvs tā arī nenopirka.
Iedams laukā, Gideons kāri noskatās uz mazu kafejnīciņu. Viņš visu rītu ir sapņojis par kārtīgām angļu brokastīm! Varbūt vēlāk. Onkulim, kurš staidzina labradoru, viņš pajautā ceļu uz Blīkstrītu.
Pēc dažām minūtēm viņš tur ierodas apstājas uz nāves sliekšņa, ja tā var izteikties.
Eibrahamss un Kaningems apbedīšanas biznesā ir tas pats, kas Čīpstovs, Čīpstovs un Hokss advokātu kantoru pasaulē. Tradicionāli. Vecmodīgi. Briesmīgi. Uz īsu brīdi Gideonam rodas pārliecība, ka viņš nejauši ieklīdis kādas vecas krustmāmiņas ērmīgajā priekšnamā. Svītrotas ķemmēta samta tapetes un tumši zaļš paklājs ir taciņa, kas viņu aizved uz bezgaumīgu priekštelpu.
Tajā neviena nav. Pie sienas ir neuzkrītošs norādījums "Lūdzam zvanīt", zem tā spoža bronzas plāksnīte ar baltu marmora pogu. Gideons nezvana. Viņš iet tāpat. Vienkārši ņem un iet pa gaiteni uz priekšu. Viņš pats nezina, kāpēc, tā sagribējās. Viņš vēlas redzēt, ko slēpj šī garlaicīgā un gludenā fasāde. Vēlas nākt pie kaut kādas saprašanas un tikai tad ļaut, lai viņu aprij apbedīšanas un kremācijas melnais rūpals.
Aiz pirmajām durvīm ir zārki. Ekspozīcija. Te acīmredzot sākas neuzkrītoša pierunāšana: labāk jau tomēr ozolu vai ciedru, nevis lēto priedi vai skaidu plāksnes. Nākamā ir darbinieku atpūtas telpa. Daži krēsli, liels galds, mikroviļņu krāsns, izlietne un kafijas automāts. Dzīve turpinās pat te, uz nāves sliekšņa.
Trešā telpa viņu izsit no līdzsvara. Vispirms smaka: balzamēšanas šķidrums. Tad metāls, briesmīgi daudz metāla: tērauda izlietnes, ratiņi, darbarīki. Jauns vīrietis baltā uzsvārcī paceļ acis no pelēkas miesas blāķa.
- Atvainojiet, jums nevajadzētu te nākt! Gideons vilcinās, viņš apiet apkārt bezveidīgajam rumpim, kas guļ uz ratiņiem. Vai jūs esat piederīgais? Vai varu jums palīdzēt? Jauneklis nāk uz viņa pusi, pūlēdamies aizstāties Gideonam ceļā, aizsegt šo skatu. Varbūt ejiet atpakaļ uz priekštelpu, es piezvanīšu un pateikšu, lai pie jums kāds atnāk, labi?
Gideons pamāja ar galvu, ievērodams, ka jauneklis tur rokas aiz muguras slēpj asiņaino putru, ar ko notraipīti viņa baltie gumijas cimdi.
- Atvainojiet, Gideons nomurmina, iziet pa durvīm un dodas atpakaļ uz turieni, kur vajadzēja zvanīt. Šoreiz viņš nospiež balto pogu. Pēc īsa brīža uzrodas tukls vīrietis ar cirtainiem matiem un brillēm brūnos taisnstūrveida ietvaros; nākdams uz viņa pusi, tas nogludina tumšo žaketi.
- Labdien, es esmu Kregs Eibrahamss. Misters Čeiss?
Viņš sniedz roku. Gideons Čeiss.
- Izsaku jums visdziļāko līdzjūtību, mister Čeis. Ko jūs labāk vēlētos: uzreiz doties pie sava tēva vai vispirms apsēdīsimies un visu pārrunāsim?
- Es labāk vēlētos viņu redzēt, lūdzu.
- Kā teiksiet. Lūdzams, nāciet man līdzi!
Viņš seko apbedītājam pa veca, zila Aksminsteras paklāja upi līdz gaiteņa galam, kur durvis izved citā gaitenī, kas ir daudz vājāk apgaismots. Eibrahamss apstājas pie durvīm ar plāksnīti "Atdusas kapela". Viņš nokāsējas, goddevīgi aizlikdams roku priekšā mutei. Iekams mēs ejam iekšā, es vēlētos bilst divas lietas. Mēs atļāvāmies ietērpt jūsu tēvu tajās drēbēs, kuras mums izsniedza policija. Ja tās nav piemērotas, mēs ar lielāko prieku nomainīsim tās saskaņā ar jūsu vēlmēm.
- Pateicos.
Eibrahamss skatās uz Gideonu ļoti nopietni.
- Vēl kas: mūsu kosmētiķis ir krietni pastrādājis, tomēr man diemžēl jāteic, ka redzētais, iespējams, jūs mazliet satrieks.
- Es saprotu.
- Klienti bieži domā, ka dārgos aizgājējus ieraudzīs tieši tādus, kādi tie viņiem palikuši atmiņā. Diemžēl tas vienkārši nav iespējams. Es tikai vēlējos jūs sagatavot šādai varbūtībai.
Eibrahamss izprotoši pasmaida un atver durvis. Gideonam nāsīs iesitas svaigu ziedu aromāts. Aizkari ir aizvilkti, visās malās deg lielas sveces. Nateniels Čeiss ir guldīts sarkankoka zārkā ar melnu krepa tapsējumu. Vāka gals atstāts vaļā, un galva ir redzama. Gideons pienāk tuvāk un redz, ka kosmētiķis tiešām ir centies. Pirmajā acu uzmetienā nekas neliecina, ka viņa tēvs ir pielicis pie deniņiem revolveri un nospiedis gaili.
Pamazām viņš sāk pamanīt nepilnības. Ada ir pārāk oranža. Mati sasukāti uz nepareizo pusi. Pie kreisās auss galva ir savādi greiza tur acīmredzot iznākusi laukā lode.
Eibrahamss vieglītēm pieskaras viņa elkonim. Vai man uz brītiņu atstāt jūs vienu?
Gideons neatbild. Viņam šķiet, ka viņa izjūtas tiek sakultas kā blenderi. Nožēla. Mīlestība. Dusmas. Viss vienā kunkuļainā, šķebīgā kokteilī. Ienāk prātā mātes bēres. Asaras. Melnas drānas. Sveši vīri ar garu, savādu automobili. Stāvēšana kapa malā, no visa spēka ķeroties tēvam pie rokas, jo bērnam šķiet, ka viņš stāv pašā pasaules malā un krīt bezdibenī. Tas viss vienā mirklī atkal ir ar viņu.
Paldies, esmu redzējis gana. Gideons uzsmaida tēvam, noskūpsta pirkstu galiņus un uzliek tos uz greizās galvas. Nē, ar šo īso saskarsmi ir par maz, viņš nespēj tā vienkārši aiziet. Gideons noliecas pār zārku un piespiež lūpas pie tēva pieres. Liekas, viņš vēl nekad mūžā to nav darījis. Visi zemapziņas vaļņi un mūri sabrūk. Acis ir pilnas asaru. Gideons apkampj cilvēku, no kura kaula ir viņa paša kauli, un sāk raudāt.
Kregs Eibrahamss klusītēm izslīd pa durvīm. Ne jau tādēļ, lai netraucētu sērojošo tuvinieku, nē, viņam steigšus jāpiezvana. Tā ir ļoti svarīga saruna.
39
Atlikušas deviņas dienas.
Meistaram nav kur dēties: šis fakts viņam tiek atgādināts no visām pusēm. Tas blenž uz viņu darbā, no kalendāra uz viņa lielā senlaicīgā rakstāmgalda, no Times, ko viņam glīti nolicis kāds no asistentiem. Tas ir visur.
Pēc nedēļas un divām dienām viņam jāveic atjaunotnes rituāla otrā daļa. Viņam jāsagatavo Kalpi apogejam. Un tie nav gatavi, nepavisam nav Kāpēc Čeisam vajadzēja visu izpostīt? Ja viņš nebūtu iežmiedzis asti kājstarpē, bet izdarījis to, kas viņam bija uzticēts, tagad viss būtu labi. Tomēr viss ir slikti.