Meistara acis aizmaldās pie zeltītā ietvara, kas iekļauj viņa sievas maigo seju. Šodien ir viņu kāzu jubileja. Trīsdesmitā. Taču viss varēja būt citādi, ja viņa būtu paklausījusi ārstiem un tā sauktajiem speciālistiem. Noticējusi viņu lieliskajai tehnikai, kas paziņoja, ka diagnoze ir nepārprotama: PH. Tajā dienā pirms divdesmit gadiem šie divi burti viņiem abiem neko neizteica. Viņi skatījās uz ārstu, vispār nesaprazdami, ko viņiem saka. Tikai tas, kā raustījās daktera acu plakstiņš, ļāva noprast, ka lieta ir nopietna.
Nāvīgi nopietna: nāvīgi.
PH.
Plaušu hipertensija.
Viņai jau sen trūka elpas un reiba galva, taču abi to skaidroja ar nogurumu. Pārstrādājusies. Netaupa sevi. Neizdodas atrast līdzsvaru starp darbu un dzīvi. Starp advokātes karjeru un ģimenes pavardu. Agri vai vēlu par to vajadzēja maksāt.
PH.
- Nesaārstējams.
Daudz netrūka, un viņš būtu skaļi izlabojis ārstu, šo misteru Sandžeju. Viņš neapstrīdēja nopietnā mediķa diagnozi, vienkārši iebilda pret viņa aplamo valodu: pareizi jāsaka "neārstējams", nevis "nesaārstējams". Cilvēkam, kurš strādā šādā vietā, lai vai kāda ir viņa izcelsme, būtu jāzina, ka tāda vārda nav. Taču pēkšņi bija. Un viņa mīļā, brīnišķīgā sieva to atkārtoja vēl un vēlreiz.
- Nesaārstējams.
PH.
Tad viņš atrada brīnumu. Atrada Svētajos. Dažas nedēļas pēc tam, kad viņš iestājās Ģildē, visi "nesaārstējams" bija aizmirsti. PH bija izgaisis bez pēdām, tikpat ātri un noslēpumaini kā pirmīt materializējies. Slimnīcā sievu vēl trīs mēnešus mocīja ar analīzēm, tomēr beigās tiem tur nācās piekāpties un viņa gandrīz negribīgi tika atzīta par pilnīgi veselu.
Dakterīši bija apstulbuši. Tie bija nākuši un spieduši savus aukstos stetoskopus pie viņas brīnišķīgajām krūtīm, pētījuši viņas asinis un blenzuši tabulās un izrakstos. Tie bija nonākuši pie viena un tā paša secinājuma kļūdīties nebija iespējams -, taču PH bija pazudis. Viņa bija saārstējusies.
Sāk zvanīt mobilais tālrunis, kas guļ turpat uz ādas rakstāmmapes. Viņš brīdi skatās uz to, tad galu galā paņem un atbild: Jā.
- Te Pūķis. Dēls ir apbedīšanas birojā.
- Vai atgadījās kas neparasts?
- Nē. Man teica, ka, ieraudzījis tēvu, viņš ļāvās emocijām.
Meistars bungo ar pirkstu galiem pa galda virsmu.
- Varbūt laiks ir nolīdzinājis plaisu, kas bija starp viņiem.
- Varbūt.
- Saglabājiet mieru. Esiet gatavs visam.
- Kā viemēr.
- Un mūsu otra lieta? -Jā.
- Lai Svētajie izšķir.
- Vai jūs skaidri zināt, ka vēl ir laiks? Pūķis satraucas.
- Svētajie ir nepārprotami. Paziņojiet Pielūkiem.
40
Gideons atgriežas mājās pēcpusdienā. Viņš ir emocionāli iztukšots, taču saprot, ka tā jābūt. Viņš ir skatījies uz savu mirušo tēvu zārkā, izkrāšļotu, taču lodes nodarītais kropļojums nebija noslēpjams. Tomēr viņš negrasījās sabrukt. Dzīve noliek tevi uz lāpstiņām, tu celies augšā un dari, kas tev darāms.
Gideons attopas, ka ir atkārtojis to, ko viņam reiz teica Nateniels. Viņš tik ilgi centās norobežoties no tēva, noliegt viņu. Ak dievs! Vecajam viņa dzīvē ir bijusi daudz lielāka ietekme, nekā viņš to bija nojautis. Gideons aplej tasi melnas kafijas un apsēžas salonā, izklaidīgi lūkodamies uz zāliena plašumiem. Tēvs, kuru viņš pazina, ar dārzniecību nenodarbojās. Acīmredzot mauriņu izveidojis un kopis nolīgts darbaspēks.
Gideons sāk iesnausties, taču pēkšņi viņu iztrūcina svešāda žvadzoņa zvana pie durvīm. Viņš iet atvērt, taču ķēdi nenoņem. Uz kāpnēm stāv plecīgs, aptuveni četrdesmit gadus vecs plikpauris džinsos un zilā krekliņā.
- Labdien, mani sauc Deivs Smitsens. Viņš pamāj ar roku uz lielu, baltu kravas furgoniņu turpat blakus audi; uz furgoniņa sāna lieliem, melniem burtiem lepni uzrakstīts viņa vārds. Man ir celtniecības firma. Pilsētā dzirdēju, ka te bijis ugunsgrēks, un man ienāca prātā, ka jums varbūt vajag palīgu, lai visu atkal savestu kārtībā.
Gideons pašūpo ķēdi.
- Jā, palīdzība man noderētu, bet, jāsaka godīgi, es šaubos, vai šis ir īstais brīdis. Mans tēvs pavisam nesen nomira.
Smitsens iebāž roku pa spraugu. Es zinu, izsaku līdzjūtību! Viņš mani nolīga. Paspiedis Gideonam roku, celtnieks izvelk no kabatas banknošu žūksni. Misters Čeiss man samaksāja, lai es salaboju vecās dzelzs caurules mājas otrā pusē un nomainu salauztos kārniņus. Ņemiet atpakaļ. Man ļoti žēl.
Gideons paņem naudu, paskatās uz to apmēram divsimt mārciņu un atdod atpakaļ.
- Paturiet. Varbūt pēc tam, kad jūs būsiet ticis galā ar uguns postījumiem, jūs salabotu arī jumtu?
- Paldies. Otrs iebāž naudu atpakaļ kabatā un saprotoši pasmaida. Es jums iedošu savu vizītkarti. Kad esat gatavs, piezvaniet man! Arī man pirms gada nomira tēvs, es zinu, kā tas ir. Ar vecākiem ir jocīgi kamēr viņi ir dzīvi, cilvēks nespēj viņus izturēt, bet tad viņu pēkšņi vairs nav un šķiet, ka visa pasaule ir aizgājusi bojā.
Gideons pēkšņi sāk domāt, ka nav nekādas vajadzības atlikt remontdarbus. Kāds no tā būtu labums?
- Atvainojiet, es uzvedos aušīgi. Ja jūs varētu ienākt, lai uzmestu aci tiem postījumiem un pateiktu, cik tas man izmaksās, es priecātos, ja jūs ķertos pie darba.
Smitsens skatās uz viņu kā vērtēdams.
- Jūs esat pārliecināts? Es gluži labi varu atbraukt citreiz.
- Jā. Nāciet! Viņš iznāk uz kāpnēm. Es ielaidīšu jūs iekšā pa otrām durvīm. Vai vēlaties kafiju vai tēju? Es nupat uzliku vārīties ūdeni.
- Ar prieku. Tēju, divas karotītes cukura, lūdzu.
Gideons čāpo pa māju. Savādi, cik nomierinošs ir tāds ikdienišķs fakts kā meistara ierašanās. Kaut kas normāls. Dzīve tiešām turpinās. Viņš atslēdz sētas puses durvis.
Celtnieks Smitsens situāciju novērtē ātri. Sienas ir būvētas no masīva akmens, tām nekas briesmīgs nav noticis. Tās vajadzēs ar augstspiediena iekārtu notīrīt gan no iekšpuses, gan no ārpuses, droši vien jānomaina ari daži savienojumi. Gideons noliek uz galda viņam atnesto tējas krūzi. Smitsens pateicas un turpina ar zīmuli rakstīt uz salocītas papīra lapas.
Kabinets izskatās briesmīgi. Parkets ir pagalam, būs jāliek jauns. Logs jāmaina. Griestu apmetums ir nost, redzamas melnas, nokvēpušas sijas un baļķi. Smitsens atgriežas virtuvē, kur Gideons stāv, pārskatīdams rīta pastu. Atvainojiet par traucējumu. Vai jums nebūtu iebildumu, ja es uzkāpšu otrajā stāvā, paskatīšos, kas notiek virs kabineta? Varbūt uguns dēļ grīda ir kļuvusi bīstama.
- Jā, protams. Lūdzu!
- Paldies.
Cik ilgi vēl turpinās pienākt tēvam adresētas vēstules, un cik ilgi viņam katru reizi sažņaugsies sirds? Tad Gideonam ienāk prātā cita doma. Vēl nepatīkamāka. Slepenā kambara durvis palika vaļā. Viņš nomet vēstuļu žūksni un metas uz otro stāvu.
Šis Smitsens nekur nav redzams.
Viņš ieskrien guļamistabā. Tajā neviena nav.
Gideons brāžas pa gaiteni un iejoņo kambarī. Smitsens ir nometies uz ceļiem vienā kaktā. Šķībi smaidīdams, viņš paceļ galvu. Vidū ir tāda kā plaisa, bet, man liekas, viss būs labi. Vai es drīkstu paņemt nost paklāju un pienācīgi pārbaudīt slodzi?