- Nē. Nedrīkstat. Gideons dzird, cik satraukta ir viņa balss. Klausieties, man tā nevajadzēja darīt. Atvainojiet. Tas ir pāragri. Es tomēr lūgšu jūs iet prom.
Smitsens pieceļas kājās. Es saprotu. Neuztraucieties. Tomēr es te pagaidām daudz nestaigātu un gādātu, lai viss tiek pamatīgi pārbaudīts. Uguns droši vien ir skārusi sijas, un, ja grīda ielūzīs, jūs varat ļoti nopietni savainoties.
- Paldies par brīdinājumu. Bet tagad es tomēr gribu, lai jūs ejat prom.
Smitsens apveltī viņu ar vēl vienu saprotošu skatienu. Protams. Es iemetīšu savu vizītkarti pastkastītē. Kad skaidri zināsiet, ka esat gatavs sākt te rīkoties, piezvaniet!
Gideons iet viņam līdzi un pie sētas puses durvīm atvadās. Sirds dauzās kā negudra. Varbūt viņam ir vajāšanas mānija? Viņš sāk baidīties no paša ēnas. Šis Smitsens likās gluži kārtīgs cilvēks, pat jauks. Viņš vienkārši vēlējās būt noderīgs.
Tomēr prātā urdās neskaidrs nemiers. Viņš noskatās, kā celtnieka Smitsena furgoniņš aizripo prom, un atgriežas tēva slepenajā kambari.
Tēva grāmatas stāv citādi.
41
Attiecībās ar vīriešiem Keitlīna Loka ievēro vienkāršu principu: viens randiņš un visu gaišu. Un punkts.
Sēdēdama papucīša dzīvoklī, viņa sev atgādina visus iemeslus, kuru dēļ būtu vēlams šo likumu ievērot. Tomēr Džeikā Timberlendā ir kaut kas tāds… ka viņai gribas sūtīt piesardzību pie velna.
Galvenais pat nav tas, ka viņš ir smukiņš. Visi viņi ir tādi. Pat ne tas, ka viņš ir bagāts, tādiem viņiem ir jābūt. Vienkārši viņš ir tik… nu… anglisks. Un kāpēc tad galu galā viņa vispār ir atspērusies šurp? Lai redzētu kādu nieku Anglijas, kaut ko senāku par viņas vecāsmammas māju. Anglijā, lūk, ir kultūra, kas veidojusi pasauli, šī tauta valdījusi pusē zemeslodes. Karaliene un impērija, un tādā garā.
Un klusībā, jā, protams, klusībā, viņa pat bija cerējusi šeit satikt tādu vīrieti. Tādu eksotiski neparastu un neizdibināmu. Pat drusciņ lācīgu. Viņa zina, ka Džeikā ir dziļumi, kurus pirmajā acu uzmetienā nevar redzēt. Kas zina, varbūt viņā pat var iemīlēties. Pēc vecāku pašķiršanās viņai šādas domas vienkārši nebija prātā, bet tagad, pēc tās īsziņas, kas tikko pienāca… Bilde ar pasakainu saullēktu, un apakšā rakstīts: "Piedzīvo to kopā ar mani! Brauc man līdzi, un, ritam austot, mēs būsim vietā, kas pilna ar senu maģiju! Esi man blakus ķiršsārtā saullēktā un smejies kopā ar mani līdz saulrietam!"
Kāds burvīgs uzaicinājums. Prom no naktsklubiem un badīgajiem paparaci. Prom no tēva pielaulātās apsardzes apnicīgās uzmanīšanas. Aizbēgt, un viss. Džeikā vēstule uzrunā viņas sirdi, kas ir izsalkusi pēc brīvības. Viņa uzraksta atbildi, pavisam īsu: "Jā!"
Viņa nezina, kā izdosies aizmukt no vīriem melnajos uzvalkos, vīriem, kas no viņas nenolaiž ne acu, kas tur pie auss rācijas un reģistrē katru viņas soli, bet viņa aizmuks. Šovakar viņa aizbēgs no sava zelta būrīša un izpletis spārnus.
42
Smitsena ierašanās un okšķerēšana ir Gideonu sabiedējusi. Lielais, vecais nams atrodas nomaļā vietā. Viņš jau vienreiz ir pieredzējis uzbrukumu un nepavisam nevēlas, lai kas tāds atkārtotos. Viņš pavisam noteikti negrib, lai svešas rokas aizstiepj tēva dienasgrāmatas un noslēpumus. Vajag pret to nodrošināties. Aizslēgt vārtus. Iedarbināt signalizāciju.
Lai pārliecinātu apsardzes firmu, ka viņš nav nelikumīgi ielauzies muižā, ir vajadzīgi vairāki telefona zvani, un tas viss prasa vairāk nekā stundu. Vispēdīgi viņam pastāsta, kā no jauna iedarbināt sistēmu, un viņš nopriecājas, atklājis, ka tā ir visai skaļa. Tiesa, tam nav lielas nozīmes. Šajā nomaļajā kaktā varētu sarīkot nelielu atomsprādzienu, un neviens to nepamanītu.
Tādēļ viņš izstaigā muižu, meklēdams, ko varētu izmantot pašaizsardzībai. Šķūnī viņš atrod cirvi, no virtuves savāc prāvu nazi. Jā, tas arī viss. Viņš jūtas kā idiots, staigādams apkārt ar cirvi un nazi un turēdams šos ieročus pa rokai, kamēr gatavo grauzdiņu ar pupām, lai ieturētu vēlas pusdienas. Tomēr labāk idots, nevis pārbiedēts auns.
Pēc tam Gideons sameklē pulti, ar kuru var aizslēgt dārza vārtus. Viņš to izdara, tad ieslēdz pirmajā stāvā signalizāciju un dodas uz tēva slepeno kambari, nesdams līdzi tējas krūzi, pudeli ūdens, nazi un cirvi. Zināms, ilgi šādā stilā dzīvot nevarēs, tomēr šobrīd viņam vajag justies drošam, viņš nevēlas būt stīvs aiz bailēm. Ko tas cilvēks teica par otrā stāva grīdu ka tā var iebrukt? Ja nu viņam bija taisnība? Ja nu uguns ir sapostījusi sijas un tās kuru katru brīdi iegrūs? Viņš kritīs; jādomā, salauzīs mugurkaulu. Vājprāts, tas viss ir vājprāts, viņš nav normāls. Bailes izplatās viņā kā vīruss. Tās ir jāpiežmiedz.
Gideons metodiski un bezkaislīgi izmet muļķības no galvas, šifrēdams tēva dienasgrāmatas. Vakarā viņš atklāj, ka jau spēj tulkot uzreiz, nepārrakstot simbolus. Viņš lasa par to, kā Svētajo
Kalpi, pēc Nateniela domām, tika izglābti no nāves 1889. gada "krievu gripas" epidēmijā, kad aizgāja bojā miljons cilvēku. Tieši tāpat viņiem 1918. gadā nekaitēja "spāņu gripa" vīruss, kas nonāvēja gandrīz piecdesmit miljonus Zemes iedzīvotāju; pagāja secen Āzijas gripa 1957. gadā epidēmija, kas nogalināja gandrīz divus miljonus cilvēku visā pasaulē. Tas pats 1968. gadā, kad Honkongas gripa nokāva miljonu, un 2009. gadā, "cūku gripas" nāvējošā H1N1 vīrusa epidēmijas laikā. Ne reizi bojā neaizgāja neviens Svētajo Kalps.
Šos apgalvojumus Gideons uztver visai skeptiski, tomēr tie viņu fascinē. Principā tas varētu būt iespējams. Stipras ticības izraisīta psihosomatiska reakcija uz akmeņiem, kāpēc ne. Prātā uzreiz nāk Lurda. Ja viņš atceras pareizi, to apmeklējuši vairāk nekā divsimt miljoni svētceļnieku. Ateista prātā viens ir pielīdzināms otram: akmeņu dziedinošais spēks vienāds ar brīnumaino dziedināšanas spēju, kas piemīt ūdeņiem kādā Pireneju pakājes grotā. Tiklab viens, kā otrs prātam nav aptverams.
Viņš ieskatās pulkstenī. Gandrīz viens naktī. Viņš ir izsalcis un noguris. Viņam nav spēka un nav arī uzņēmības kāpt lejā un sadabūt kaut ko ēdamu. Vēl tikai vienu lappusi, Gideons sev apsola, tad viņš ies gulēt.
Nevajadzēja. Lasot tālāk, viņam dzīslās sastingst asinis.
Gideons zina tikai to, ka viņa mātei bija neārstējama slimība. Vārdam "vēzis" ir viena vienīga laba īpašība tas ir tik briesmīgs, ka neko vairāk negribas zināt; it īpaši tas attiecas uz bērniem. Es ceru, ka viņš visā savā mūžā tā arī neuzzinās, ka tā bija HLL, nenojautīs, ka tā ir iedzimta. Es paļaujos uz Svētajiem, uz derību, ko es ar tiem noslēdzu, uz savām asinīm, kuras es ziedoju, lai šķīstītu mana bērna asinis no nešķīstības.
Viņš izlasa vēlreiz. Smadzenes plīst vai pušu, viņš neko nesaprot. Prātā kā ar nazi iecirsti tikai trīs vārdi: vēzis, iedzimts, HLL.
HLL.
Kas tas tāds? Vai es esmu to mantojis? Vai tas mani nogalinās?
43
Meistars iet pa Svētajo tumšo, mierinošo apli, pacēlis acis pret zvaigznēm, kas nav lielākas par kniepadatas galviņu. Naksnīgās debesis ir melnu kvēpu lavīna, bezgalīga mistērija, tumšs viesulis, kas brāžas pāri aizmigušajiem nelgām. Tos pasargāt ir viņa pienākums. Saprast to, ko tie pat nenoskārš. Izglābt tos no pašu muļķības.
Viņš jūt, kā augšā, neredzamajās straumēs un tumšajās strāvās, notiek pārmaiņas: zvaigznāji riņķo, Lirīdas ir iegrimušas letarģijā, nepacietīgās, nāvējošās delta Akvaridas tuvojas.