Viņš mana paisuma un bēguma slēpto spēku, vēja iegriešanos citā virzienā virs okeāna plašumiem, aizvien platākās plaisas Zemes garozā.
Nesaprašas kā vienmēr saskries šurp vasaras saulgriežos, apsējuši ap galvu stikla pērlīšu virtenes, saņēmuši rokas. Plātīgi cerēdami uz mežonīgu mīlēšanos un narkotisku eiforiju. Viņi aizrīsies paši ar savu naivumu. Visi, līdz pēdējam. Pat tie, kuri sevi uzskata par zinātājiem, neko neapjēdz, viņi nesaprot, ka galvenais nav nedz saulgrieži, nedz Saule. Galvenais ir pirmais pilnmēness pēc tam.
Līdzsvars. Vienmēr jābūt līdzsvaram. Lielais vairums spēj saskatīt tikai to, kas ir acīm saredzams. Dievi, tāpat kā burvju mākslinieki, mūs vazā aiz deguna, novērsdami uzmanību ar niekiem. Tikai izredzētie jaudā saviedēt to, kas slēpjas aiz kosmiskajām ilūzijām. Lai aklie metas ceļos un pozē žilbinošajā saulstāvju gaismas izrādē. Atpestīšana ir puskrēslā. Mēness tuvojas savam visspēcīgākajam zenītam.
Meistars labi zina, cik svarīgs ir neredzamais. Tā izsenis bijusi zemkopju galvenā gudrība. Labība, kuru mēs redzam, briedīs atkarībā no tā, ko mūsu acis nesaskata. Zemes tumsai pienākas cieņa, tā jāmīl tāpat kā debesu gaišums. Priekšteči un viņu bērni zināja, kā jālolo zemes neredzamais brieda spēks. Zemei vajadzīgas spēcinošas asinis, piesātināti kauli, kapa dzestrums. Zinātnieki raksta, ka asinis augsni bagātina ar vitāli vajadzīgo slāpekli, tomēr ķīmiskās vielas nav galvenais. Asinīs ir kas daudz vērtīgāks: dvēsele. Un, jo vairāk tās augsnei tiek dots, jo vairāk tās alkst.
Pēc četrdesmit astoņām stundām desmitiem tūkstoši nelgu saradīsies Stounhendžā gaidīt saullēktu. Tie brēkās kā babuīni. Kāpelēs pa akmeņiem kā alu cilvēki. Apgalvos, ka garā pieskārušies enerģijai, kuru tik briesmīgi ilgojas sajust.
Ak, ja viņi zinātu patiesību! Nežēlīgo patiesību. Tajā naktī šis aplis būs tukšs jo Svētajie būs Templī.
Meistars pasmaida un dodas prom. Rīt viņš atgriezīsies un uzsāks savu svētceļojumu. Viņš apstaigās visus dievus un lūgsies, un smelsies no to dievišķā gara. Viņš kļūs par to trauku, par vārtiem, pa kuriem tie cauri melnajai zemei ieradīsies senajā pazemes Templī.
44
Ēriks Denvers par Loku ģimenes drošību atbild jau gandrīz divdesmit gadus. Viņš sargāja vīru, sargāja sievu un tagad sargā meitu. Viņš ir štata sargeņģelis šai ģimenei. Toms Loks ir pats saviem spēkiem izsities multimiljonāros. Kad viņu iecēla par ASV viceprezidentu, viņam gribot negribot bija jāpiekrīt, ka turpmāk viņu apsargās valsts Slepenais dienests, taču, kad runa bija par meitu, viņš cirta kāju pie grīdas. Viņa vienīgajam bērniņam būs personiska un privāta aprūpe. Keitlīna tika uzticēta Ērikam, un, ņemot vērā mantinieces vētraino uzvedību, labi vien ir, ka Toms tā izdarīja. Ja Vašingtonas varas gaiteņos zinātu kaut pusi no palaidnībām, kuras viņa pamanās sastrādāt, izlikdamās, ka mācās Anglijā, tad Kolumbijas apgabala tenkuvācelēm mēles nodiltu.
Ēriks ik dienas atskaitās viceprezidentam, tomēr šo to viņš noklusē. Bērnam vajag kaut nedaudz brīvības. Pat viņš redz, cik ļoti mazo reizēm nomoka nemitīgā uzmanība un sekošana ikkatram viņas solim. Tādēļ laiku pa laikam viņš izliekas neredzam, ka meitēns atļaujas mazliet vairāk, nekā drīkstētu, teiksim, šovakar.
Ir jau gandrīz pusnakts, kad pēkšņi ieveļas sešas Keitlīnas draudzenes, kuras burtiski noslīgst uz grīdas pie viņas dzīvokļa durvīm. Tievajās, mākslīgā iedeguma izdaiļotajās rociņās ir somiņas un šampanieša pudeles. Viņām nopakaļ iešmauc seši muskuļaini jaunuļi kā no armijas reklāmas plakāta: lielas galvas, bicepsi kā regbija bumbas, acis stiklainas no izdzertā un iešņauktā.
Ēriks un Leons, viņa labā roka, dodas uz priekšu un aptur žūpuļu gājienu.
- Mājasdarbu klubs ir slēgts, bērniņi, viņš saka, pazinis pāris knīpu. Dodieties vien mājās.
Priekšā izmeimuro garākais no puikām gaišmatis ar tādu miesasbūvi, ka diez vai kādam varētu gribēties pārbaudīt, uz ko viņš ir spējīgs.
- Ei, brāl, mēs neko sliktu nedarīsim. Mēs vienkārši gribam pasvinēt kopā ar Keitlīnu.
Ēriks savelk uz augšu vienu uzaci. "Brālis" nav tas vārds, ko viņš ir ar mieru uzklausīt no baltā knauķa mutes. Nekādas svinēšanas šovakar nebūs, draugs. Mis Lokai ir norunāta svarīga tikšanās ar kakao krūzi un televīzijas šovu.
Blondiņais tā kā grasās strīdēties pretī, taču tajā brīdī Keitlīna atver durvis. Četras meitenes skurbi iespiedzas un metas viņai klāt. Puikas grib darīt to pašu, taču miesassargi aizstājas durvīm priekšā. No sienās iebūvētās Bose mūzikas sistēmas sāk dārdēt Black Eyed Peas opuss Rock that Body.
Zēni mēģina ar skatieniem ietriekt miesassargus grīdā, bet tad no dzīvokļa izskrien divas meitenītes. Viena metas Ērikam ap kaklu un par varītēm grib viņu noskūpstīt. Miesassargs atrauj viņas rociņas un nostāda mazo uz grīdas. Viņa nogludina savu mirdzoši zilo kleitiņu: Ērik, ielaid mūs visus iekšā, nu, lūūūūdzu! Tu tak nevari visu laiku turēt Keitlīnu krātiņā! Viņai tak vajag kaut cik izklaidēties!
Meitene ož pēc alkohola un smaržām, mutes atsvaidzināšanas šķidruma un izsmidzināmā dezodoranta.
- Beidz, Džeinij, tev un tavām draudzenītēm laiks doties uz mājām. Tu taču zini, Keitlīna aizvakar dabūja savu izklaides tiesu.
Situācija vienā mirklī mainās. Viens no puišeļiem apcērtas un iebļaujas: Lai viņš iet dirst, Džeinij, mēs tinamies! Zēni dodas uz liftu un aizvelk līdzi arī pāris meiču. Ei, braucam uz "Ķīnu"! Šis kaujas sauciens izvilina no dzīvokļa arī pārējās knīpas. Viena tik briesmīgi ķiķina, ka paklūp un nolauž kurpei papēdi. Leons palīdz viņai pieslieties kājās, un meitene aizklibo, turēdama kurpi rokā.
Dzīvokļa durvis aizcērtas, un cauri sienai atskan Keitlīnas brēciens:
- Paldies, mīļais Ērik, paldies tev!
Ēriks smaidīdams klausās, kā nošķindēdams aizbrauc lifts, tad pienāk pie dzīvokļa durvīm un klusi pieklauvē.
- Keitlīn, mēs vienkārši tevi pieskatām.
- Pie dirsas jūsu pieskatīšanu! Es eju gulēt. Dzīvokļa dziļumos aizcērtas vēl vienas durvis. Ēriks atskatās uz Leonu: Varēja būt ari ļaunāk.
- Kā gan?
Ēriks atkal novīpsnā.
- Ja mēs būtu viņus ielaiduši iekšā. Tad gan būtu ziepes.
45
Pie Keitlīnas mājas viņi noķer takšus un dodas uz ziemeļu krastu mesties neizmērojamās ballīšu teritorijas putainajās straumēs. Ēriks un Leons viņiem atvēlētajā dzīvoklī uzvāra kafiju un skatās televizorā, kura ekrāns ir viens no monitoriem, kas raida to, ko filmē apsardzes kameras gaitenī, kāpnēs, liftos un ap māju. Viņi var atslābināties Keitlīna savā istabā piktojas un nav jāvazājas viņai pakaļ pa Soho vai Vestendu. Nevienam no abiem negribas vēl vienu nakti dzīvoties pa āru. Rīt viņi domās citādi. Rīt viņi uzzinās, ka pa vidu tām klaigām, bučām, iešanām un nākšanām viņi kaut ko ir palaiduši garām. Kaut ko svarīgu.
Keitlīnu.
Piktā balss, kas brēca no Keitlīnas dzīvokļa, nebija Keitlīnas balss: tā bija cita amerikāniete, Abija Rihtere. Tagad viņa ir ieritinājusies Keitlīnas milzīgajā gultā un laižas miegā, gatavodamās tam, kā Ēriks viņu rit svētīs, atklājis, ka meitenes samainījušās.
Keitlīna sēž folksvāgena furgoniņā, ko Džeiks Timberlends ir noīrējis šim īpašajam gadījumam par godu. Viņš sēž pie apdilušās stūres un patlaban pagriežas pret meiteni: Antīks, Type2, viņš lielās, tad ironiski piebilst: Kolosāls 1,4 litru dzinējs, kas tevi aizvizinās, kur vien tu gribi, ar galvu reibinošu ātrumu: sešdesmit jūdzes stundā. Paskaties uz to rokenrola sēdekli aizmugurē!