Keitlīna kā maza meitenīte metas pētīt auto aizmuguri. Viņa atrod našķiem pilnas atvilktnes, DVD atskaņotāju, platekrāna televizoru, cepeškrāsniņu un ledusskapi, kas pielādēts ar šampanieti, zemenēm un triju veidu saldējumu. Vāāu! viņa kliedz, pētīdama saldējuma garšas un sēdekli, kas ir pārvēršams par divguļamu gultu.
Keitlīna atgriežas priekšā un aši nobučo viņu uz vaiga.
Super! Super, super\
- Man prieks, ka izdevās tevi iepriecināt.
- Man pilnīgi norāva jumtu! Un tātad uz kurieni mēs braucam?
- Uz tādu vietu, kur tu nekad neesi bijusi. Kur kāju spēruši tikai daži, bet daudzi sapņojuši nokļūt.
Viņa rotaļīgi iekniebj Džeikam delmā.
- Beidz! Pasaki taču!
Džeiks smejas. Nekā nebija. Tas ir pārsteigums.
Viņi pārbrauc pāri Temzai un dodas uz rietumiem Hammersmitas virzienā: pabrauc garām Brentfordai, Hītrovai, tad nogriežas uz dienvidiem pa bezgalīgu melna asfalta upi. Benzīntankā netālu no Flītas viņi izloka kājas, un drīz pēc tam Keitlīna aizmieg.
Džeiks turpina braukt, apkarodams miegu ar radio palīdzību un reizumis pamezdams skatienu uz aizmigušo skaistuli blakussēdeklī. Laiku pa laikam viņš satver Keitlīnas roku: vienkārši lai drusku to paturētu. Prāts aizklīst iedomu ceļos. Viņš iztēlojas, ka abu attiecības jau ir kaut kas daudz vairāk. Vispēdīgi viņš ierauga meklēto zīmi un nogriežas. Viņš aptur mašīnu un izkāpj, lai aizmugurē ierīkotu gultu.
Keitlīna no pēkšņā klusuma sagrozās. Džeiks pieliecas, noglāsta viņai matus un čukst: Mēs esam klāt.
Keitlīna kaut ko nobubina. Viņas acis atveras, taču viņa joprojām nav pamodusies. Nāc, apgulies aizmugurē! Te būs ērtāk.
Viņa atmostas tik daudz, lai grīļīgi ieveltos Džeikā saklātajā gultā. Keitlīna uzreiz saritinās kamoliņā; Džeiks apguļas viņai blakus un abus apsedz. Acis neatvērdama, viņa vaicā: Kur mēs esam?
- Pagaidi, līdz lēks saule, viņš atbild, vieglītēm noskūpstīdams meitenes lūpas.
46
LI Džonss vairs nezina, vai ir rīts vai vakars. Viņš nezina, cik ilgi tā gulējis, te zaudēdams, te atkal atgūdams samaņu. Varbūt stundām, bet varbūt dienām ilgi. Līdz viņa apziņai nonāk tikai tie ilgie brīži, kad viņa locekļi raujas čokurā no sāpēm un no rīkles laužas kliedzieni.
Lī kails guļ kņūpus uz Lielās zāles grīdas; viņš ir atradies uz nāves sliekšņa un zaudējis vairākas pintes asiņu. Ledainais Bendes akmens viņa organismu ir atdzesējis līdz hipotermijas līmenim.
Viņš pamostas ar sajūtu, ka pa galvu kāds metodiski, ritmiski zvetē ar pamatīgu vāli. Bet cik labi, ka viņš ir dzīvs! Viņš var pakustināt roku: saites ir noraisītas. Divi garos apmetņos tērpti Palīgi redz viņu sakustamies un pienāk klāt. Tie uzmanīgi paceļ viņu un ietin segās.
Šausmas ir beigušās.
Džonss ir stīvs un tik tikko spēj paiet. Visas viņa maņas ir neparasti asas. Viņš nejūt savas kājas, taču dzird, cik skaļi dun viņa soļi it kā viņš ietu pa gigantiskām bungām. Palīgu atbalstīts, viņš grīļīgi virzās pa aukstajiem, krēslainajiem gaiteņiem. Mēs tevi vedam uz šķīstīšanās zonu, tālumā kāds saka. Tevi nomazgās un apģērbs, bet pēc tam būs pamācība.
Šie vārdi it kā atstāj pēdas gaisā, kaut ko līdzīgu skaņas vilnim ieraksta programmā. Džonss ar pūlēm atskatās un redz, kā šīs zilbes velkas viņam pakaļ kā krāsaina pūķa plīvojošā aste. Acīmredzot viņš ir sazāļots, tās ir halucinācijas.
Viņu ieved dziļā akmens grāvī, kurā ar troksni gāžas ūdenskritums. Ūdens ir sarkans. Asinssarkans. Un tas kūp kā izlieta tomātu zupa. Džonss stāv kā sasalis kails, pārbijies.
Tā vajag, vari mums ticēt. Viens no Palīgiem paceļ roku virs asinskrituma, un šķidrums, pieskardamies viņa ādai, kļūst caurspīdīgs. Kristāldzidrs kā ūdenskritums kalnos.
Džonss iekāpj ūdenī un aizver acis. Dušas tvaiks ož pēc sarūsējušas dzelzs. Liekas, viņa galvas ādu dursta tūkstošiem adatu. Sirds salecas: karstā strūkla triecas viņam galvā kā ērkšķi.
Siltajā straumē pamazām atdzīvojas no aukstuma sastingušie nervi. Vispēdīgi viņš atver acis. Paskatās uz savām rokām un noskata savu augumu. Ūdens ir dzidrs, tās nav asinis. Viss ir normāli.
Palīgi stāv grāvja malā, turēdami gatavībā dvieļus. Viņš izkāpj un, atstādams uz slānekļa slapjas pēdas, lāčo pie viņiem; aiz muguras, šķīstīšanās zonā, kūp tvaiku migla. Viņam noliktas viņa paša drēbes un raupja maisaudekla apmetnis. Tas ir viņa. Viņš tagad ir Ģildes loceklis, viņš ir pieņemts.
Stūrī ir liels spogulis. Viņš sagriežas šķībi greizs un grib redzēt, cik dziļas brūces cirtis Meistara nazis un āmurs. Savādi. Viņš pagriež labo delmu, tad kreiso un grib redzēt iniciācijas brūces. Tad atkal paskatās spogulī.
- Ko tas nozīmē?
Apkārtstāvošie klusē.
- Man tecēja asinis, bet es neredzu rētas. Viņš atkal saliecas greizs spoguļa priekšā. Nekā nav! Ne miņas!
Durvīs iestājas apmetnī tērpies cilvēks.
Džonss atskatās un pazīst kapuces noēnoto, rugājiem apaugušo seju. Sems Grābs Skorpions, viņa brālis iekš Ģildes.
Lepnais mentors uzsmaida savam audzēknim.
- Ģērbies, Lapsiņa! Tevi gaida svarīgi pienākumi.
47 SESTDIENA, 19. JŪNIJS
Drīz pēc četriem debesis sāk kļūt gaišākas. Džeiks maigi modina Keitlīnu.
Ļodzīgām kājām, turēdamās Džeikam pie rokas, viņa izķepurojas no furgoniņa un sāk trīcēt no rīta dzestruma. Džeiks metas atpakaļ un paķer pāris segu un našķu turzu, kas sagatavota stāv ledusskapī.
- Kur mēs esam? viņa murmina, kad Džeiks ierota viņu azotē un ietin segā. Es neko neredzu.
- Tūlīt redzēsi. Šī ir vecā Anglija. Rīt te būs ļaužu pūļi, tūkstošiem tādu pašu hipiju kā tu, bet šorīt tas viss ir mums diviem vien. Tikai tev un man. Es to noīrēju.
- Kā noīrēji?
- Mūslaikos visu pērk un pārdod. Citi bija samaksājuši par ekskursiju, bet es samaksāju vairāk. Pārsolīju viņus. Lai pārsteigtu tevi.
Keitlīna ir tik aizkustināta un nogurusi, ka nespēj izteikt ne vārda.
Viņi lēni iet pa slapjo zāli. Tumsa kļūst arvien skrajāka, un mazpamazām viņa sāk kaut ko saskatīt. Kaut kas milzīgs slejas debesīs no rītausmas rožainā siltuma. Ieplestām, neticīgām acīm viņa lūkojas uz monumentālajām aprisēm. Jēziņ, kas tas tāds? Izskatās pēc jocīga kosmosa kuģa!
Tā arī ir. Tas tiešām izskatās pēc milzīga akmens UFO, kas nogāzies no debesīm un ietriecies zemē. Džeiks lepni iepleš rokas.
- Esi sveicināta Stounhendžā!
- Tas ir… kaut kas grandiozs! Viņa lēkā apkārt, tverdama galvu reibinošo skatu, tad atgriežas un cieši noskūpsta Džeiku. Abi apskāvušies stāv zem dziestošajiem zvaigznājiem un nemana neko, tikai viens otru.
- Nāc, iesim vidū! Džeiks saņem viņu aiz rokas.
Abi metas skriešus, un Keitlīna nespēj atcerēties, kad pēdējo reizi jutusies tik pasakaini. Tik brīva, tik spēkpilna.
Džeiks apstājas, lai fotografētu. Spiež un spiež vecā kabatas Nikon pogu un zina, ka šīs bildes viņš glabās visu mūžu. Reiz, kad viņi abi būs veci, viņš tās izvilks un viņi atcerēsies šo rītu. Šo vēsturisko brīdi.