Keitlīna aizelsusies apstājas un apkampj vienu no akmeņiem. Viņa izskatās kā bērns, kas pieķēries pie milža kājas. Viņa smejas un pozē.
Klik!
Viņa saņem plaukstās matus un pastiepj lūpas.
Klik!
Viņa noskūpsta akmeni un noglāsta to.
Klik, klik, klik!
- Vēl vienu! Džeiks kliedz, un viņa paklausa, atbalstās pret akmeni un pamet gaisa skūpstu kamerai.
Klik!
Džeiks beidz fotografēt: viņš vairs nespēj turēties pretī vēlmei meiteni noskūpstīt.
Abi sakļaujas. Viņa ar muguru pieplakusi milzīgajam akmenim, viņš cieši piespiedies pie viņas siltā, maigā auguma. Abus caurstrāvo nevaldāma, mežonīga seksuālā enerģija.
Keitlīna aizver acis un ļaujas. Planē kā putns viņa kaisles karstajās strāvās. Padodas viņa roku iebrukumam zem drēbēm, ļauj viņam iekarot savu miesu. Džeiks ar savu maģisko un noslēpumaino romantisko pārsteigumu ir viņu pilnīgi apbūris.
Džeikā augums noraustās. Tas nemaz nav tik kaislīgi, kā viņa bija cerējusi. Patiesībā tas ir drīzāk neveikli un nepatīkami. Izskatās, ka viņš nevis sasniedz orgasmu, bet pēkšņi un nejēdzīgi iezveļ viņai ar pieri. Keitlīna saraujas un piespiež roku pie sasistās galvas. Džeiks atraujas.
- Au! viņa iesaucas, dusmodamās, ka burvīgais brīdis ir izjaukts.
Kāda roka aizspiež viņai muti. Sveša roka.
Viņa vēl paspēj pamest pārbiedētu skatienu uz samaņu zaudējušo mīļāko; tad viņai galvā tiek uzmaukta kapuce un mute aizlīmēta ar izolācijas lenti.
Minūtes laikā viss ir tukšs un kluss, dzirdamas vien pirmās putnu balsis. Mēļajās debesīs virs senajiem akmeņiem augšup kāpj saule.
48
Pie furgoniņa stūres ir apsēdies Skorpions. Aizmugurē uz grīdas guļ sasietais Džeiks Timberlends ar apsēju pār acīm. Lapsiņa brauc pakaļ drauga vecajā Mitsubishi Warrior. Auto aizmugurē ir Keitlīna Loka, ari sasieta un apklusināta.
Pielūkiem bija doti nepārprotami norādījumi. Nenolaidiet acis un gaidiet Svētajo izvēli. Esiet pacietīgi. Tāpat kā iepriekšējā reizē, Svētajie paudīs savu gribu. Un tā ari notika. Rīta mijkrēslī ieradās šis pārītis. Viņi ielauzās svētajā aplī. Pieskārās tieši tam akmenim, par kuru Meistars bija runājis. Tas viņus izvēlējās un pievilka sev klāt gluži kā Meistars sacīja.
Kalpi šo trejakmeni sauc par Meklētāju, un Skorpionam nav ne mazāko šaubu, ka šie zaķīši to meklēja. Viņi paši izraudzījās savu likteni. Pūķis būs gandarīts. Viss Šaurais loks tāpat. Viņi abi ar Lapsiņu ir malači.
Parasti Skorpions neņem ziedus tieši aplī. Kad tie ir izraudzīti, Pielūki viņiem seko, reizēm vairākas nedēļas, reizēm vairākus mēnešus. Parasti nolaupīšana ir rūpīgi izplānota un veikta daudz uzmanīgāk. Tomēr šoreiz nav laika: zvaigžņu stāvoklis mainās, līdz Mēness apgrozībām palikusi tikai nedēļa. Ir jāpabeidz atjaunotnes rituāls. Tik tikko pietiks laika upurus šķīstīt no visiem pasaules netīrumiem.
Gūsteknis pēkšņi sāk dauzīt papēžus pret koka grīdu kā mazs bērns dusmu lēkmē. Nekas, gan iemācīsies uzvesties klusiņām. Skorpions pagriež skaļāk radio. Drīz viņš nogriežas no ceļa un brauc pa pļavu, kas pieder Ģildei, pa mežu un ieleju, kurā reiz dzīvoja akmens un bronzas laikmeta ciltis.
Skorpions aptur furgoniņu klusā vietā netālu no nomaļā ceļa, kas ved uz Tempļa slepeno ieeju.
Lapsiņa ar micubiši apstājas aiz furgoniņa un gaida, ko viņa aizgādnis darīs tālāk. Viņš zina tikai to, ka upurus ir paredzēts atstāt tepat, bet furgoniņu aizvest uz pamestu šķūni, kur tas stāvēs līdz tumsai. Vēlāk tas, protams, tiks nogādāts šrotā un sadauzīts.
Skorpions izslēdz motoru un ierāpjas aizmugurē. Tas zellis vismaz vairs nespārdās. Ir kaut ko sapratis. Nav jēgas pretoties tam, kas tagad notiks.
49
Lapsiņa pienāk pie furgoniņa. Viņš nesaprot, kāpēc Skorpions nekāpj ārā. Nekas nenotiek. Pa logu var redzēt, ka skolotājs tup aizmugurē uz grīdas. Viņš atver durvis un pabāž galvu iekšā.
- Vai kaut kas nav labi?
- Nav gan. Skorpions pagriežas. Viss ir ļoti, ļoti nelabi. Lapsiņa iekāpj folksvāgenā un aizver durvis. Kāpēc? Kas
noticis?
Skorpions pavirzās nostāk no gūstekņa. Viņš ir miris.
- Kā miris?
Šis ir tāds vārds, kuru var vienīgi atkārtot. Miris. Lai viss būtu skaidrs, Skorpions satver Džeiku Timberlendu aiz rokas un palaiž vaļā: tā ļengani nokrīt uz grīdas.
- Velns parāvis.
- Tā gan.
Lapsiņa ir satriekts. Viņš pierāpjas tuvāk un blenž uz nekustīgo ķermeni.
- Kas ar viņu ir?
- Ja neskaita to, ka viņa sirds vairs nepukst un viņam nav pulsa?
- Nē. Kāpēc viņš nomira?
Skorpions groza galvu.
- Es nezinu. Varbūt mans sitiens bija pārāk stiprs. Varbūt tu viņu pārāk cieši sasēji un viņš nevarēja paelpot.
Vismaz minūti abi klusēdami skatās uz līķi, juzdamies vainīgi un prātodami, kura misēklis izrādījās liktenīgs.
Abi lieliski zina, kāds liktenis šo pārīti gaida: viņi tiktu ziedoti Svētajiem.
Puisim tas būtu daudz sāpīgāk, taču tas notiktu Dievu acu priekšā, ar viņu svētību un aizsardzību, viņiem par godu. Viss būtu rūpīgi izplānots un sagatavots, lai nevienam iesaistītajam nebūtu jācieš. Tagad viss ir pilnīgi citādi. Katastrofa.
- Ko lai mēs tagad darām? Lapsiņa neiztur pirmais.
Skorpions apsēžas un abām rokām satver galvu.
- Es mēģinu saprast, mēģinu kaut ko izdomāt.
- Varētu tikt no viņiem abiem vaļā. Lapsiņa pamāj uz micubiši. Neviens par šiem neko nezina. Mēs varētu viņus aizvest labi tālu un atstāt.
Skorpions apsver šo iespēju.
- Vai meiča tevi redzēja?
- Nē. Man liekas, neredzēja. Tad viņš izlabo: Varbūt arī redzēja, taču vienalga uz pussekundi, ne vairāk.
- Vairāk arī nevajag, Skorpions saviebjas. Pussekundes laikā var daudz pamanīt. Viņš domā tālāk: Un viņa zinās, kur viņa bija, cikos. Tas ir pārāk bīstami.
- Tad vajag viņu novākt. Lapsiņa parausta plecus. Viņai visviens bija jāmirst. Var visu izdarīt tā, lai izskatās, ka viņas draudziņam aizbrauca jumts. Kā viņš to meiču drāza tur pie akmeņiem! Varu derēt, ka tā šonakt nebija pirmā reize. Viņai visos caurumos būs pilns ar tā džeka DNS. Policija domās, ka to izdarījis viņš.
Skolotājs noraidoši pagroza galvu.
- Viņa tika izredzēta. Viņa pieskārās Svētajiem, un mūsu pienākums ir viņu tiem atdot.
- Mūsu pienākums, bļāviens, ir nenonākt tuptūzl! Lapsiņu sāk pārņemt panika.
Skorpions saglabā mieru un beidzot spēj domāt ar galvu.
- Vispirms mēs aizvāksim šo furgoniņu kaut kur prom no acīm. Tad es piezvanīšu brālim no Šaurā loka. Lēmumu pieņems Meistars.
- Un ko darīt ar meiču?
- Tu paliksi pie čaļa, Skorpions ar galvas mājienu norāda uz līķi. Es aizvedīšu meiču uz Templi.
Lapsiņa par šo plānu nav sajūsmā. Pat tik nomaļā kaktā, tālu no ceļiem un apdzīvotām vietām, viņš negrib palikt viens ar mironi. Nečammājies!
Skorpions skriešus metas uz micubiši. Meitene ir sasarkusi, viņa lokās un spārdās pa mašīnas aizmuguri. Bet viņa vismaz ir dzīva.
Keitlīna redz sagūstītāja sejā bailes. Tās ir lipīgas. Viņa sāk spārdīties un ar visu augumu triekties pret mašīnas durvīm.