- Viņš nošāvies.
Muša domīgi staigā šurpu turpu, rēgainā dejā mezdams ēnas uz akmens mūriem. Viņš ir visjaunākais, taču tik milzīga auguma, ka šķiet pats galvenais no sanākušajiem.
- To no viņa negaidīju. Viņš bija mūsējais ar visu sirdi un dvēseli.
- Viņš bija gļēvulis, atcērt Pūķis. Viņš zināja, ko mēs no viņa gribam.
Grebli šis emociju izvirdums nesatrauc.
- Mums tas nozīmē nelielas problēmas.
Pūķis pienāk viņam tuvāk.
- Ari es protu lasīt zīmes. Gan mēs pārlaidīsim šo vētru, līdz apogejam vēl laika diezgan.
- Viņš ir uzrakstījis vēstuli, Greblis turpina. Ērglis pazīst vienu no izmeklētājiem un dzirdēja, ka viņš atstājis vēstuli dēlam.
- Viņam bija dēls? Pūķis prātā pārcilā pagātnes ainas, un drīz uznirst neskaidras atmiņas: Natenielam blakus stāv kārns pusaudzis ar izspūrušu melnu matu ērkuli. Biju aizmirsis. Viņš, liekas, ir pasniedzējs Oksfordā?
- Kembridžā. Tagad viņš brauks apraudzīt tēva mājas. Ar netiešu mājienu Greblim ir par maz, viņš grib, lai visiem ir skaidrs, ko tas nozīmē. Un Dievs vien zina, ko viņš tur atradīs.
Pūķis sarauc uzacis un zīmīgi paskatās uz Mušu.
- Dari, kas darāms. Mēs visi cienījām un godājām mūsu brāli. Agrāk viņš bija mūsu stiprais plecs. Tagad jāgādā, lai miris viņš nekļūst par mūsu ļaunāko ienaidnieku.
5 stounhendŽĀ
Ap akmeņiem biezē novakares dūmaka, atmosfēras procesi uzbur mākoņu jūrā salu arhipelāgu. Automobilistiem, kas joņo garām pa lielceļiem, tā ir glīta dekorācija, bet Svētajo Kalpiem kas daudz nozīmīgāks.
Mijkrēslis. Zilā stunda. Dārgais bridis starp rītausmu un saullēktu, starp saullēktu un tumsu. Gaisma un tumsa atrodas līdzsvarā, un gari, kas mājo neredzamajās pasaulēs, rod gaisīgu harmoniju.
Meistars saprot. Viņš zina, ka vispirms iestājas nautiskā krēsla saule noslīgst sešus līdz divpadsmit grādus zem apvāršņa un jūrnieki var sākt paļauties uz zvaigznēm. Pēc tam nāk astronomiskā krēsla: saule atrodas divpadsmit līdz astoņpadsmit grādus zem apvāršņa.
Grādi. Ģeometrija. Saules atrašanās vieta. Svētais trijstūris, kuru gadsimtu gaitā pārzināja viņam līdzīgie. Bez viņiem Stounhendžas nebūtu. Šeit tā neatrodas nejauši. Dižie senie pareģi un arheoastronomi zināja, kur tai jābūt, to šeit novietojuši gudrākie pagātnes prāti. Šis loks tika veidots tik precīzi, ka tā pabeigšanai vajadzēja vairāk nekā pusi gadu tūkstoša.
Un tagad, pēc vairāk nekā četriem tūkstošiem gadu, Svētajo Kalpi dāvā akmeņiem tikpat nedalītu uzmanību.
Meistars ieņem savu vietu tieši tajā brīdī, kad nautiskā krēsla pāriet astronomiskajā. Viņš stāv tikpat nekustīgi kā zilo akmeņu kareivji viņam apkārt: tie viņu sargā, viņu uzrauga.
Viņš ir viens.
Kā senlaiku augurs viņš pacietīgi gaida, kad sāks runāt dievi.
Un drīz iešalcas to balsis. Viņš smeļas to viedumu, tagad viņš zina, kas darāms. Viņš vairs tik daudz neraizēsies par profesora pašnāvību un vairāk pievērsīsies dēlam. Viņš pielūkos, lai upuris tiek pienācīgi apbedīts, ja svešinieki atklās šīs mirstīgās atliekas, tā būs katastrofa. Bet pats galvenais: viņš gādās, lai atjaunotnes otrais posms noritētu bez aizķeršanās.
Rituālam jānotiek no sākuma līdz beigām.
Apkārt vērpjas dūmakas mutuļi. Akmeņi dīvajā puskrēslā atdzīvojas. Acu apmāns? Optiska ilūzija? Nē, viņš tā nedomā. Nezinīgo acīm jaunais mēness paliek gandrīz neredzams, turpretim arheoastronomiem un viņš ir viens no to pulka plānais sirpis apgaismo kosmosu kā bāka. Visā debesjumā savu vietu ieņem orbītu kartes, aizsākas spīdekļu cikli, un virtš ar katru savas būtnes šķiedru jūt, ka saulei vairs nav ilgs ceļš ejams līdz griežiem.
Septiņas dienas līdz solstīcijai, saulstāvjiem brīdim, kad saule apstājas savā gaitā. Todien visi gaidīs rītausmu, kaut gan patiesībā vajadzētu domāt par mijkrēsli, kas sekos drīzumā.
Pēc saulstāvju pusnakts paies piecas dienas, un tad pienāks noslēpumainais vakars, kad briedīgajā pakrēslā iestāsies pirmais pilnmēness pēc saulstāvjiem. Atjaunotnes bridis. Tad viņš atgriezīsies pie Svētajiem un pabeigs iesākto.
Debesis ir satumsušas. Meistars uzmeklē Polārzvaigzni Ziemeļzvaigzni, ceļazvaigzni, Mazā Lāča spožāko spīdekli. Debess polam vistuvāko dievišķo atmirdzu. No augstumu melnā plīvura viņa skatiens pievēršas aizvēsturiskajai zemei, Bendes akmenim, un viņš nodreb, izdzirdējis Svētajo valdonīgo balsi.
Dievi neatzīst neveiksmes.
6 viltŠĪras policijas pĀrvalde, DEVAIZESA
Šo dienu policijas inspektore detektīve Megana Beikere vēlas aizmirst pēc iespējas ātrāk, taču tā vēl ne tuvu nav beigusies. Meganai ir trīsdesmit viens gads, mājās atstāts slims bērns, vīra nav, jo to viņa ir patriekusi, toties ir riebīga priekšniece, kas viņai uzkrāvusi nejēdzīgas pašnāvības izmeklēšanu. Tādēļ inspektore Beikere sēdēs darbā līdz vēlam vakaram, jo viņai jāsagaida sērojošais dēls un jāpaskatās, kas tas par putnu. Plus vēl nesamaksātu rēķinu žūksnis somā ar to visu būtu gana, lai viņa atkal sāktu smēķēt. Bet nē, viņa nesāks vis.
Semiju pie sevis paņēma Meganas vecāki, "ar lielāko prieku", kā vienmēr, un viss ir lieliski ja neskaita pamācošu sprediķi un šķībus skatienus, kad viņa savai tikko četrus gadus vecajai meitiņai atbrauc pakaļ vairākas stundas vēlāk, nekā solījusi.
Taču Megana nepadosies. Viņa vienmēr ir gribējusi strādāt policijā. Un par spīti izjukušajai laulībai vēl aizvien to grib.
Ietriekt ribās kafiju, nokošļāt vairākas košļeņu plāksnītes tad vairs tik neizturami negribas pīpēt. Zvana mobilais, un viņa paskatās ekrāniņā. SB proti, "sūdabrālis". Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās spaidīt taustiņus, rakstot bijušā vīra īsto vārdu. "Sūdabrālis" likās piemērotāks apzīmējums. Viņš arī ir policists, gan strādā citā nodaļā, tomēr viņu ceļi mēdz krustoties. Pārāk bieži. Ij darbā, ij neizturamajās obligātās bērnkopības vizītēs.
SB nevēlas reizi par visām reizēm vienoties, kad viņš tiksies ar savu meitu. Kur nu! Tas nederētu viņa brīnišķīgajam dzīves stilam, kura devīze ir "drātē visu, kas kust". Viņš vēlas uzrasties pie Meganas, kad vien viņam ienāk prātā. Bļāviens, tas vienkārši nav godīgi! Ne pret meitu, ne pret Meganu.
Neciešami gribas sviest mobilo pret sienu. Viņa pagrābj to sekundi pirms tam, kad būtu ieslēdzies balss pasts.
- Klausos! viņa uzbrēc.
Arī SB nav noskaņots uz laipnību apmaiņu.
- Kāpēc tu man neteici, ka Semija ir slima?
- Viņai ir temperatūra. Tas nav nekas nopietns.
- Tu tagad būtu tāda kā ārste?
- Tu tagad būtu tāds kā tēvs?
SB uzspēlēti nopūšas. Meg, es uztraucos par savu meitu. Tu kliedzi uz mani, kad es nezvanīju, tagad tu kliedz uz mani tādēļ, ka esmu piezvanījis.
Viņa noskaita līdz desmit un spļautin izspļauj SB vārdu: Ādam, nekas briesmīgs nav noticis. Bērni dārziņā nemitīgi kaut ko saķer. Viņai ir temperatūra, naktī viņai bija mazliet nelabi, tas arī viss.
- Tās nav masalas vai kaut kas tamlīdzīgs?
- Nē. Te Megana pēkšņi sāk šaubīties. Nedomāju. Viņa ir pie manas mammas, viss būs kārtībā.
- Pie viņas vajadzēja būt tev! Kad mazs bērns ir slims, viņš grib mammu, nevis vecomāti!
- Zini, Ādam, brauc ellē! Viņa pārtrauc sarunu un jūt, kā dauzās sirds. Ar SB tā ir katru reizi. Viņa vienmēr zaudē savaldību. Tas draņķis prot viņu tik tālu novest.