Varbūt noņemt viņai no mutes to līmlenti, Skorpions prāto, un pamēģināt viņu nomierināt? Labāk tomēr ne. Vajag viņu pēc iespējas ātrāk dabūt pazemē. Ieslēgt. Tad sazvanīt Pūķi un pastāstīt, cik pamatīgā ķezā viņi ir iekūlušies.
50
Tonakt Gideons tā arī neaizmiga. HLL.
Šie trīs burti nozīmē "hroniska limfatiska leikēmija"; tā ir briesmīga slimība, kuras cēlonis ir DNS mutācijas limfocītu šūnās. Gadu gaitā bojātās šūnas vairojas, un mutantu armija nogalina veselās šūnas limfmezglos un kaulu smadzenēs. Pienāk bridis, kad asins šūnas vairs nespēj pildīt savus pienākumus un organisma imūnsistēma padodas tā vairs nespēj cīnīties pret infekciju.
Tas bija viņa mātes nāves cēlonis.
Viņš to zina, jo visu nakti sēdēja internetā un lasīja. Viņš arī atklāja, ka šī slimība ir iedzimta taču ne simt procentos gadījumu. Saslimšana vai nesaslimšana ar HLL ir atkarīga no laimes medicīniskā ruletē. Varbūt viņam šī liga ir, bet varbūt nav. To rādīs laiks.
Atmiņas dzīlēs kaut kas sāk mutuļot. Atgriežas aizmirstu murgu ēnas. Bērnībā viņš bija slimīgs zēns puņķojās no katra caurvēja, nemitīgi saķēra siena drudzi, klepoja, viņam reiba galva. Reiz viņš saslima pa īstam, gulēja ar ļoti augstu temperatūru, sviedros izmircis. Viņa stāvoklis bija tik nelāgs, ka tēvs izņēma viņu no skolas, aizveda uz slimnīcu un sameklēja speciālistus. Tad bija visādi aparāti un monitori, rokās sadurtas adatas, nopietnas sejas un pieaugušo sarunas drošā attālumā, lai viņš neko nedzirdētu. Pēc tam viņu palaida mājās. Tēva acis bija piesarkušas, it kā viņš būtu raudājis.
Tad atmiņā uznirst vēl kaut kas. Gideons ir spiests sevi apturēt, pārliecināties, ka prāts neizspēlē ar viņu dīvainus jokus. Tēva dienasgrāmatas ir izsitušas viņu no līdzsvara, viņš ir pārguris un jūtelīgs. Varbūt tās ir pseidoatmiņas, varbūt viņš neapzināti papildina pagātni ar notikumiem, kuru vispār nav bijis?
Nē, tomēr nē. Tā bija.
Tēvs lika viņam iegulties aukstajā metāla vannā viņu vecajā mājā. Viņš to skaidri atceras, jo toreiz jutās ļoti neveikli. Viņš bija kails, un vanna bija tukša. Tad Nateniels viņu aplēja ar aukstu, pelēku ūdeni. Nomazgāja no galvas līdz kājām, lika apslacīt arī seju un matus. Mudināja neaizlaist zudībā ne lāsīti.
Kāpdams ārā, viņš trīcēja pie visām miesām no aukstuma un bailēm. Tēvs ietina viņu dvielī un piespieda cieši klāt, tad teica, lai viņš nebaidās, šis esot īpašs ūdens, tas aizskalošot prom slimību. Un tā arī notika. Gandrīz acumirklī. Pēc dažām dienām viņš atgriezās skolā pilnīgi vesels.
Tad savā vietā nostājas vēl viens bilžu mīklas gabaliņš. Kopš tās dienas viņš vairs neslimoja. Ne reizi nešņaukājās. Ja gadījās sagriezties, brūce zibens ātrumā sadzija.
Gideons aiziet uz tēva guļamistabu un apstājas pie spoguļa. No brūcēm un zilumiem, kas bija palikuši pēc cīņas ar kramplauzi, vairs nav ne miņas. Viņš pieskaras savai sejai. Ada ir tīra un gluda. To, ka viņam bija pārsista lūpa un sagriezts vaigs, vairs nevar pat noskārst. Liekas, nekas tāds vispār nav noticis.
51
Uz vecā, pamestā šķūņa nelīdzenās jumta kores salaidušās melnas vārnas. Iedams pa garo zāli, Pūķis paceļ roku un norāda Mušām uz putnu karapulku.
Viņš piedauza ar dūri pie tumšajām, greizajām šķūņa durvīm, un putnu bars paceļas gaisā, apmet loku un nolaižas kokos gar plašās pļavas malām.
Šķūnī dzirdami blīkšķi. Metāla žvadzoņa, kaut kas tiek stumdīts. Skorpions jau ir viņus pamanījis pa dēļu spraugām un atver durvis. Viņš izskatās ļoti apjucis. Man ļoti žēl, ka tā iznāca.
Pūķis neatbild. Viņam ari ir ļoti žēclass="underline" žēl, ka viss ir salaists dēlī, žēl, ka viņam vajadzēja braukt šurp, lai tiktu galā ar katastrofu. Abi paiet Skorpionam garām, un tas atkal aizslēdz durvis. Aizstumj tām priekšā salauztu skarifikatoru, novieto garu metāla stieni, ar ko tas pievienots traktoram, tā, lai durvis būtu nobloķētas. Paldies, ka atbraucāt.
Pūķis pamet žiglu skatienu apkārt.
- Vai te vairāk neviena nav?
- Es aizsūtīju Lapsiņu mājās, Skorpions apstiprinādams paloka galvu.
- Labi, atsaucas Muša. Vismaz kaut ko tu esi izdarījis pareizi.
- Kur līķis? Pūķis nerunā riņķī un apkārt.
Sems norāda uz folksvāgena furgoniņu.
- Tur, iekšā.
- Un skuķis?
- Aizvedu uz Templi un atstāju vienā no meditācijas istabām. Tas ir eifēmisms, patiesībā šīs istabas ir vienkārši biezajās akmens sienās izcirsti kambari, ne lielāki par slotu skapi. Tajos nevar pat nostāties uz ceļiem, nemaz nerunājot par apsēšanos vai apgulšanos. Gaiss iekļūst pa spraugām galvas un kāju līmenī, šīs spraugas nav lielākas par pastkastītes atveri.
- Vai viņa kaut ko teica?
- Neko sakarīgu. Tikai kliedza.
- Pāris stundu pakliegs un apklusīs, Muša novīpsnā.
Skorpions atver furgoniņa durvis, un visi trīs iekāpj automobilī. Pūķis noliecas pār līķi.
- Vai tu viņu pārmeklēji?
Skorpions papurina galvu. Muša atver cimdu nodalījumu un izņem mašīnas īres dokumentus, vadītāja apliecību un mazu maisiņu. To viņš paceļ tuvāk vējstiklam.
- Ekstazī. Kāds labi uztankojies priekšdienām. Viņš nomet maisiņu uz vadītāja sēdekļa un paņem īres līgumu. Edvards Džeikobs Timberlends, adrese Marilebona, Ņūkavendišstrīta. Tad paņem vadītāja apliecību un paskatās uz fotogrāfiju. Ahā, tas pats vien būs. Trīsdesmit viens gads. Un seši soda punkti.
- Par tiem viņam vairs galva nesāpēs, atsaucas Pūķis. Viņš dziļi ievelk elpu. Tātad viņi abi ar draudzenīti ir noīrējuši šo furgoniņu un devušies baudīt hipiju laimību Stounhendžā. Tas nozīmē, ka pāris dienu šos neviens nemeklēs. Viņš uzsmaida biedriem. Nav tik traki. Svētajie ir izraudzījušies teicamus ziedus, brīvus putnus, kuriem papilnam laika, lai spēlētu puķu bērniņus.
Skorpions atviegloti nopūšas. Labi. Ko lai ar viņu dara?
Neko. Furgoniņš lai pastāv tepat, pēc rituāla tiksim vaļā no abiem uzreiz. Aizbrauc un paēd brokastis. Un atpūties. Meiču atstāj mūsu ziņā.
52
Galvenā inspektore Džūda Tompkinsa iebrāžas inspektoru telpā melna kā negaisa mākonis. Beikere, Dokerij, uz apspriežu telpu! Pēc piecām minūtēm un ne sekundi vēlāk!
Tikpat ātri, kā parādījusies, viņa ir prom. Džimijs pāri vairākiem galdiem saskatās ar Meganu. Kas viņai uznācis? Man pēc desmit minūtēm ir tikšanās ar informācijas avotu.
- Liekas, šis pasākums ir svarīgāks, Džim. Zini ko, piezvani savam avotam un pasaki, ka nebūsi.
- Velns parāvis! Viņš pagrābj telefona klausuli un sāk spaidīt taustiņus.
Megana rāmā garā pabeidz pārlasīt uzrakstīto, noglabā dokumentu un nobloķē datoru. Tad iegriežas virtuvē pēc glāzes ūdens un dodas uz apspriežu telpu.
Tur priekšā ir vesels bars. Svarīgi putni. Megana mēģina sejām pielāgot vārdus un amatus. Pieci vai seši seržanti, vismaz trīs inspektori, divi galvenie inspektori, Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Džons Roulendss un galda galā arī Džimija sencis, grāfistes policijas priekšnieka vietnieks Gregs Dokerijs. Viņam blakus sēž divi uzcirtušies civilisti, kurus Megana redz pirmo reizi.
- Kas te notiek? apsēzdamies blakus, vaicā Čārlijs Lanings, inspektors policijas formā. Kaut kas sakarā ar saulgriežiem? Visi sasodītie dzīvžogi jau ir pilni ar narkiem. Izskatās, ka būs trakāk nekā jebkad.