- Tu esi uztraucies? viņš vaicā un apliek roku Skorpionam ap pleciem. Abi iet iekšā. Nevajag, pusstundā viss būs cauri. Pēc tam uzreiz brauksim pie Oktanta. Viņš nodrošinās mums alibi. Teiks, ka mēs tur sēdējām visu nakti, spēlējām kārtis. Viss būs labi.
Muša vienmēr apgalvo, ka viss būs labi. Pūķis saka tāpat. Un viņiem tā arī ir. Laba dzīve ar labu sirdsapziņu, abu labajās galvās nav vietas nevienai pašai vainīgai domai.
Šķūnī deg parafīna lampa, kas stāv uz otrādi apgāztas koka kastes dažus metrus no furgoniņa. Dzeltenais gaismas trijstūris ļauj saskatīt zirnekļa tīklos ietīstītās jumta spāres. Iedami uz furgoniņa pusi, abi iztramda veselu sikspārņu koloniju. Muša skatās uz lidojošajām pelēm, kas iztrūcinātas šaudās šurpu turpu, un smejas: Tie gan ir ķēmi! Žēl, ka man nav šaujamā.
Skorpions atstumj vaļā furgoniņa durvis. Tajā iedegas vāja lampa, un viņš ierauga mušu apsēsto līķi. Viņam nav viegli saņemties. Ko tu gribi ar viņu darīt?
- Paga. Vispirms uzvelc šos! Muša iedod viņam plānus lateksa cimdus. Drošs paliek drošs.
Skorpions izstaipa cimdus un neveikli iemāna tajos rokas.
- Tā, tagad skaties un mācies, norāda Muša. Viņš izķeksē no mazītiņās virtuvītes pārtikas grozu dāvanu no autoīres firmas un pasmaida: Tieši tas, kas mums vajadzīgs. No atvilktnēm viņš savāc šķīvi, nazi, dakšiņu, pannu un tosteru. Izņem no groza pupiņu bundžu, attaisa, izgāž tās pannā un uzliek uz gāzes degļa. Ieliek tosterā divas maizes šķēles, tad izvelk no savas baltās somas pudeli vodkas. Atskrūvē, ielej glāzē. Jau gandrīz viss, draudziņ. Gandrīz viss.
Skorpions kā transā skatās. Muša atver skapīti, kas atrodas zem plītiņas, un atgriež gāzes krānu. Uzrauj sērkociņu, piešķiļ uguni deglim, tad to aizgriež ciet un apmierināts pasmaida.
- Tā, sagatavošanās darbi beigušies. Skatuve ir iekārtota. Viņš norāda uz līķi. Džeks ir sastrīdējies ar draudzeni un palicis furgoniņā viens. Norāda uz vodkas pudeli. Piedzēries kā lops normāla reakcija, ja tevi romantiska brauciena vidū atstāj vienu pašu. Norāda uz grozu. Tad viņam sagribas ēst un viņš mēģina kaut ko uztaisīt. Muša paņem šņabja pudeli un izlaista to pa visu virtuvīti. Diemžēl nabadziņš ir tā aizlējis acis, ka neturas taisni un notašķās. Šņabis izlīst arī uz grīdas. Izlīst uz plītiņas. Muša strauji saslien rokas. Bum! Viņš pēkšņi pārvēršas par ugunsbumbu! Viņš pārbīstas. Nogāžas gar zemi un zaudē samaņu. Dažu sekunžu laikā furgoniņš ir vienās liesmās, ari šķūnis ir liesmās, un puisis traģiski aiziet bojā. Muša pavelk uz leju lūpu kaktiņus, lai izskatītos bēdīgs. Reizēm neatbildētai mīlestībai ir skumjas beigas.
Skorpions jūtas pārāk draņķīgi, lai meklētu šajā plānā nepilnības. Tātad visi pierādījumi sadeg ugunī?
- Tieši tā! Muša pakrata pirkstu. Bet vispirms jāpastrādā. Vispirms mums jāielej puse no šīs pudeles nabaga mīlētājam rīklē. Tad jāizdara tā, lai izskatītos, ka viņš ir kritis un sasities. Jāpārsit viņam galva tajā pašā vietā, kur tu viņam trāpīji. Tad līķa sekcijā tiks atzīts, ka trauma ir, kā viņi izsakās, "atbilstoša kritienam", nevis tam, ka tu viņu iekaustīji. Viņš pavīpsnā. Tad mēs viņu kārtīgi izmērcēsim šņabītī, iekursim ugunskuriņu un metīsimies prom.
Skorpions izskatās nelaimīgs, taču piekrītoši pamāj ar galvu.
- Labs ir, pie darba! Palīdzi man viņu uzsliet taisni!
Nelaiķis Timberlends ir smags un grūti kustināms. Kad viņi
to pieceļ sēdus, tas neizturami krakšķ un pūš. Muša atgāž viņa galvu, paver vaļā muti un ielej mironim rīklē vodku. Skorpionam kļūst nelabi.
- Tagad vajag drusku atstāt, lai noiet lejā, saka Muša.
- Citādi viss tūlīt atkal iznāks laukā. Viņš atstāj Pūķi turam līķi, bet pats ieslēdz gāzi, uzkarsē pupas un pagatavo grauzdiņu.
- Tā, gatavs. Tagad pārstiepsim viņu šurp, pie sienas pretī plītiņai. Atver apakšējo atvilktni! Lai izskatās, ka viņš paslīdējis un pārsitis galvu.
Pūķis atver atvilktni un dziļi ievelk elpu. Abi atkal elsdami pieslien līķi stāvus. Timberlends augumā ir bijis mazāks nekā viņi abi, taču tagad atgādina lupatu lelli un sver bezmaz tonnu. Pēdīgi Muša saņem viņu aiz padusēm, pavelk atpakaļ un nogāž ar pakausi pret atvilktni.
Tad atkāpjas un apbrīno savu veikumu.
Mazliet vodkas izlijis no mutes uz krekla un uz grīdas. Citādi viss ir nevainojami.
- Tagad pabeigsim. Esi gatavs?
- Droši vien.
Muša paņem vodkas pudeli un izlej Timberlendam uz galvas un krūtīm. Atstāj to guļam turpat uz grīdas. Izslēdz gāzi zem pupiņām, lai apdzēstu uguni. Pēc tam atkal ieslēdz un pagriež degli līdz pašam galam.
Viņš uzmet Pūķim izteiksmīgu skatienu, paņem savu balto somu un atskrūvē vēl vienu vodkas pudeli. Vēlreiz apslaka līķi un plītiņu, tad pamāj uz furgoniņa durvīm. Pagaidi ārā!
Viņi izkāpj aukstajā šķūnī. Dzeltenajā parafīna gaismā Pūķis skatās, kā Muša izlej atlikušo vodku uz furgoniņa grīdas un tukšo pudeli iemet somā. Trīs, divi, viens! Viņš uzrauj sērkociņu. Pagaida, lai kārtīgi aizdegas, un nomet furgoniņā uz grīdas blakus līķim.
- Aiziet!
Kā izbijušies bērni abi izskrien pa šķūņa durvīm. Apstājušies pļavā, droši paslēpušies tumsā, viņi skatās uz liesmām. Liesmas pārņem veco ēku, dēļi sāk krakšķēt. Pēkšņi atskan dobjš būkšķis: ir uzsprādzis gāzes balons.
Sijas saplaisā un ielūst. No oranžo liesmu vērpetēm debesīs ceļas sikspārņu brēcieni.
63 SVĒTDIENA, 20. JŪNIJS
Keitlīna ir dzirdējusi par sievietēm, kas gūstā bijušas gadiem ilgi. Turētas pagrabos, pat ieslodzītas kastēs. Viņa zina par šīm šausmām, jo Ēriks viņai par tām stāstīja kā pamācību, lai viņa uzmanītos. Lai atcerētos, ka jādomā ar galvu un nedrīkst darīt muļķības. Viņa no tā neko nav mācījusies. Tas ir briesmīgi. Varbūt arī citas ir pieredzējušas tādu pašu likteni, apraktas dzīvas biezos akmens mūros, kur tu vari kliegt aizvilkdamās, neviens tevi nedzirdēs.
Pamazām nāk atmiņā Ērika briesmu stāsti, brīdinājumi, ar kuriem viņš cerēja aizbilstamo izmācīt. Pusaugu skuķīte Daniele Krāmere no Konektikutas gadu tika turēta slepenā patrepes kambarī. Ņinu fon Galvicu ieslodzījumā slēpa 149 dienas, un viņas vecāki izpirkumā samaksāja vairāk nekā miljonu vācu marku. Japāniete Fusako Sano gūstā sabija desmit gadus. Veselus desmit gadus!
Viņa atceras visas šīs meitenes. Atceras viņu sejas. Turklāt šīs ir laimīgās. Ēriks viņai rādīja garu, garu sarakstu: holandietes, amerikānietes, anglietes un itālietes, kurām tik ļoti nepaveicās. Viņas tika nolaupītas, turētas gūstā un nogalinātas, kaut ari tuvinieki par viņām samaksāja izpirkuma naudu.
Atmiņā iznirst Ērika vārdi, tie nedod viņai mieru: "Tevi var nolaupīt visdažādāko iemeslu dēļ: to vidū var būt sekss, nauda, spīdzināšana, pat vēlme atriebties tev vai taviem vecākiem.
Keitlīn, tie ir briesmīgi cilvēki. Ir tādi nenormālie, kas ir gatavi tevi nolaupīt tikai tāpēc, lai kļūtu slaveni. Neaizmirsti lai notiek kas notikdams, ļauj mums tevi sargāt."
Bet ko viņa bija izdarījusi? Viņa bija aizbēgusi, un tagad vairs nekas nav glābjams. Keitlīnai nāk raudiens. Gribas kaukt tā, ka sirds lec laukā pa muti. Taču nē, viņa neraudās. Tajās trīsdesmit deviņās televīzijas šova dienās es ne reizi neappinkšķējos, viņa sev saka, un tagad ne tik nepinkšķēšu!