Keitlīna mēģina domāt par kaut ko citu. Viņa sāk atcerēties realitātes šovu televīzijā: pirmo ballīti, pirmos uzdevumus, džekus, kuriem gribējās ielīst viņai biksītēs. Trīsdesmit deviņas dienas, divdesmit dalībnieki, piecpadsmit epizodes pēc tam viņa bija slavena visā valstī. Reiz viņa kaila peldējās, kad šovs tika radīts tiešajā translācijā. Cenzori bezmaz dabūja trieku, daudz netrūka, un viss seriāls būtu aizliegts. Galu galā tas pārspēja visus reitingu rekordus.
Viņa ir gatava to atkārtot, katrā laikā. Šokēt un spīdēt tā ir viņas dzīves devīze. Keitlīna gandrīz vai pasmaida. Pat šajā netīrajā caurumā tā dzīve joprojām ir tik salda nauda, slava, skandāli, kurus viņa izraisīja, darīdama, ko pati grib. Bet cik ilgi es vēl izturēšu, viņa sev jautā. Cik ilgi, iekams tie nenormālie, kas mani sagūstījuši, arī mani novedīs līdz vājprātam?
64 Vēl divas videokasetes.
Gideons jau ir noskatījies aptuveni četrdesmit, un, kaut arī viņam galvā plosās neliels orkāns, viņš ir apņēmies noskatīties visas un tikai tad likties gulēt.
Viņš ieliek vienu no atlikušajām videomagnetofonā. Uz ekrāna parādās viņa tēvs. Jaunais profesors Čeiss neizskatās daudz vecāks par Gideonu patlaban. Pēc brītiņa dzirdama Marijas Čeisas balss: Neit, man liekas, tagad darbojas. Jā, jā, mirgo sarkanā lampiņa. Tu vari sākt.
Nateniels ievelk elpu, lai koncentrētos, un atglauž vēja plucinātu matu šķipsnu. Viņam mugurā ir biezs, zils flīsa svīteris un kājās tūristu zābaki. Zeme ir apsnigusi, fons ir līdz riebumam pazīstams: Stounhendžā. Es vedīšu jūs gandrīz piecus tūkstošus gadu tālā senatnē, viņš paziņo, ar plašu žestu norādīdams uz apkārtējo ainavu. Uz tiem laikiem, kad mūsu senči izraka šo apļveida grāvi, kura diametrs ir apmēram trīssimt pēdu, platums divdesmit pēdu un dziļums septiņas pēdas. Viņš pietupstas un uzliek plaukstas uz vagas, kur senlaikos bija šis grāvis. Te apakšā arheologi ir atraduši dzīvnieku kaulus, kas ir divsimt gadus vecāki par grāvi. Kāpēc mūsu senči tos te apraka? Kāpēc jaunu grāvi vajadzēja iezīmēt ar veciem kauliem? Atbilde, protams, ir tāda, ka šie kauli bija atliekas no īpašiem upuriem, kas bija ziedoti seniem dieviem.
Gideons smaida. Viņa tēvs, pašreklāmas meistars, universitātē bija slavens ar to, ka garlaicīgās lekcijas papildināja ar paša uzņemtām videofilmām. Jaunais profesors uz ekrāna pieceļas un, iedams gar akmeņiem, izklāsta Gideonam jau zināmo teoriju par vairāk nekā divsimt cilvēku skeletiem, kas bija atrasti šajā vietā. Septiņpadsmitajā gadsimtā vēsturnieks Džons Obrijs atrada šo cilvēku apbedījumu piecdesmit sešās bedrēs. Vai arī tie bija dieviem nesti upuri? Vai varbūt Stounhendžā reizē bija gan krematorija, gan templis, rituāla kautuve debesu gribas pielabināšanai?
Gideonam, kurš dienām ilgi ir lasījis desmit gadus vēlāk rakstītās tēva dienasgrāmatas, ir dīvaina sajūta, klausoties, cik skeptiskā tonī tēvs uzdod šos jautājumus. Tiesa, vēl dīvaināka sajūta ir, domājot, ka tā tiešām varēja būt. Videofilma turpinās.
Apmēram pirms trim tūkstošiem gadu nezināmas rokas no Preseli kalniem šurp nogādāja šos akmeņus. Joprojām nav saprotams, kā tas tika paveikts. Akmeņi tika izvietoti aplī, ieeju izveidojot vietā, kur vasaras saulgriežos lec saule. Nateniels pieiet pie vislielākajiem smilšakmens bluķiem un izstiepj roku pret debesīm: Skatieties uz šiem sarsēniem daži ir trīs reizes garāki par mani un sver pat četrdesmit tonnu! Neticami talantīgi senlaiku celtnieki tos uzslēja vertikāli un ar atjautīgu gropju un rēdžu savienojumu palīdzību uz tiem novietoja guleniskus sarsēnus; tā bija apbrīnojami progresīva metode. Viņš ieiet dziļāk apļa vidū. Šeit, akmeņu loka vidū, atrodas pieci pāri vertikālu sarsēnu ar milzīgām horizontālām pārsedzēm trilīti jeb trejakmeņi.
Turpinājumu Gideons skatās divkāršā un pat četrkāršā ātrumā, likdams tēvam komiski skraidelēt starp akmeņiem un raustīgiem žestiem norādīt uz Papēža akmeni, Bendes akmeni un ziemeļaustrumu ieeju.
Tad viņš aiziet uzvārīt tēju un, turot rokā kūpošo krūzi, atgriežas, lai noskatītos pēdējo videoierakstu. Izņēmis to no kārbas, viņš redz, ka etiķete nav rakstīta ar tēva roku. "Gideonam, manam mīļajam dēlam, manam priekam un lepnumam."
Šo rokrakstu viņš nav redzējis gadu desmitiem, taču pazīst to acumirklī. Etiķeti ir rakstījusi viņa māte.
65
Džimijs Dokerijs lādēdamies uzvelk aizsargtērpu: kāpēc tieši viņam nakts vidū jādara kaut kas tāds? Un tā ir vienmēr viņam uzgrūž visriebīgākos darbus, visādas naktsmaiņas, kad nekas interesants nenotiek. Tiklīdz ir sūdi pasauksim Džimiju, lai viņš savāc! Vispirms viņam bija jāmeklē kaut kāds bez vēsts pazudušais, tad jāķeskājas ar veca profesora pašnāvību, un tagad vēl šis nodegušais šķūnis. Viņš taču ir izmeklētājs, viņam pienākas daudz sarežģītāki uzdevumi! Ja tēvs, priekšnieka vietnieks, zinātu, cik nejēdzīgus darbus viņam nemitīgi uzkrauj, visus tos murmuļus uz līdzenas vietas atlaistu no darba.
Dokerijs uzrāda savu apliecību un izlien zem dzeltenās norobežojuma lentes. Pārguris konstebls pieraksta viņa vārdu, un viņš ieiet melnajās šķūņa krāsmatās. Lokizlādes lampas apgaismo furgoniņa vraku šo furgoniņu viņš pazīst, benzīntanka novērošanas kameru videomateriālā ir redzējis to sveiku un veselu. Šo mašīnu meklē puse grāfistes policijas. Likdams soļus uz plastikāta celiņa, Džimijs pieiet pie auto. Divi eksperti, notupušies uz ceļiem, pēta līķi.
- Vai tā ir tā meitene? Džimijs jautā. Nu, tā pazudusī?
Iekšlietu ministrijas patoloģe Lisa Hamiltona pat nepagriežas
uz viņa pusi, toties uzreiz pazīst viņu pēc balss.
- Nē, tas ir vīrietis un, seržant, es jūs uzreiz brīdinu: nedīdieties man apkārt, neuzmācieties ar jautājumiem, nekaitiniet mani un, Dieva dēļ, neko te neaiztieciet!
- Dzirdu un paklausu. Džimijam tas ir kā pīlei ūdens. Ikviens uzskata par savu pienākumu uzskaitīt, ko viņš nedrīkst darīt. Turklāt viņam Lisa patīk. Pat divos naktī viņa spēj Džimijā atmodināt pirmatnējas dziņas.
Lisai pār plecu viņš redz, ka līķis izskatās pēc draņķīgi grilētas gaļas vietām sārts, vietām melns, pretīgi. Pie apgruzdušiem kauliem līp auduma skrandas, uz furgoniņa grīdas atliekām ir piķa melnas izkusušu tauku peļķes. Džimijs ievēro, ka auto metāla rāmis vienā vietā ir izliecies.
- Te bija sprādziens, vai?
- Izskatās, ka uzgājis gaisā gāzes balons, atsaucas gados jauns ekspertu grupas loceklis pumpains zēniņš ar spurainiem matiem. Pēc visa spriežot, sprādziens noticis tieši zem plītiņas.
Džimijs staigā apkārt un pēta izdegušo mašīnu. Tad ko, meitenes nav? viņš pār plecu uzsauc. Jūs skaidri zināt, ka te nekur nemētājas viņas gabaliņi?
Lisa Hamiltona atliec galvu. Jūs svētā nopietnībā vaicājat, vai es gadījumā neesmu atstājusi nepamanītu veselu sievieti?
Džimijs jūtas kā pēdējais muļķis. Nē, nē. Vienkārši mēs meklējam viņu kā aptrakuši.
- Mani neinteresē nekādas pazudušas sievietes, patoloģe joprojām piktojas. Šobrīd es domāju tikai par šo te vīrieti un cenšos izrādīt viņam pienācīgo cieņu, kārtīgi izmeklējot viņa nāves apstākļus!
Džimijs saprot mājienu un vācas prom. Visi eksperti čakli strādā, likdami maisiņos un aplīmēdami ar etiķetēm visu, ko var savākt un nokasīt no grīdas un griestiem. Jau ir sakrauta vesela papīra turzu kaudze: saplīsusi glāze, apdegusi panna, tukša šņabja pudele, nomelnējuši šķīvji un galda piederumi.